Visente del Boske (Spānija). Viņa personā jāizceļ visa Spānijas izlase. Tieši finālā Spānija aizvadīja savu labāko spēli (īpaši pirmajā puslaikā). Viņi visu darīja tāpat kā iepriekš, taču vēl augstākā kvalitātē, spēlēja atkal bez neviena nomināla uzbrucēja, bet spēlēja daudz uzbrūkošāk un agresīvāk. Del Boske un viņa palīgi sagatavoja komandu tā, lai tā tieši finālā spēj parādīt labāko sniegumu. Daudzi uzskatīja un uzskata, ka Spānija ir paredzamāka komanda nekā Itālija, droši vien, ka tā arī ir, taču tā bija uzvarētāju paredzamība – visi zina, ko un kā viņi darīs, taču tik un tā neko nevar viņiem izdarīt.

Čavi (Spānija). TOP3 vietu būtu pelnījis arī Fransesks Favregass – par lielisko piespēli Dāvidam Silvam, tomēr lieku Čavi. Līdz pat finālam viņš īpaši neizcelās, kaut gan turpināja darīt savu darbu un bija ļoti lietderīgs "Sarkanās fūrijas" burvestībās laukumā, taču tieši finālā Čavi izcēlās ar divām filigrānām piespēlēm, pēc kurām tika gūti otrie un trešie vārti. Īpaši svarīgi bija otrie pirmā puslaika beigās – 1:0 vai 2:0 pēc pirmā puslaika ir liela atšķirība.

Ikers Kasiljass (Spānija). Vēlreiz apliecināja to, ar ko pasaules klases vārtsargs atšķiras no vienkārši ļoti laba vārtsarga – viņš izglābj tieši tad (kaut vai tikai vienu reizi, kā tas bija mačā pret Horvātiju), kad to visvairāk vajag. Kasiljass ne tikai atvairīja bīstamus sitienus, bet arī divas reizes lieliski nospēlēja izgājienos, noceldams bumbu no galvas De Rossi un Balotelli, viņš ne mazākā mērā par vārtu guvējiem satrieca Itālijas cerības kaut ko mainīt šajā finālā.