Čezāre Prandelli (Itālija). Itālijas izlases galvenais treneris jau finālturnīra gaitā arī turpina veidot jauno Itāliju. Zināmā mērā savainojumu dēļ bija nepieciešamas dažas pārmaiņas aizsardzībā un vidējā līnijā (nevarēja spēlēt Kjelīni un Mota), taču, piemēram, Madžo bija sveiks un vesels, tomēr viņa vienā izgāja Abate. Viņš bija ne tikai tik pat labs aizsardzībā un piedalījās uzbrukumā, bet arī "izslēdza" Koula uzlidojumus – cik reizes Kouls šajā spēlē piedalījās uzbrukumā un radīja asumu pie pretinieka soda laukuma? No ierastās aizsardzības līnijas bija palicis tikai Bonuči... Viduslīnijā saimniekoja De Rossi, Pirlo, Montolivo un Markizio. Kā lai te izvēršas Džerārds? Uz maiņām spēles beigās nāca ne Di natale vai Džovinko, bet gan Diamanti un Nočerīno un viņi Itālijas izlasei bija kā svaigs gaiss – lielā mērā tieši viņu nopelns, ka papildlaikā (īpaši tā otrajā daļā) uzbruka gandrīz tikai Itālija. Prendelli viss bija izdomāts.

Džanluidži Bufons (Itālija). Daudz darba viņam nebija, taču ar savu mieru un aukstasinību, kad bumba jau mētājās vārtsarga laukumā, Džidži iedvesa pārliecību, ka nekas nevar notikt. Pašā sākumā viņš arī izglāba – angļu ātri gūtie vārti varēja būtiski ietekmēt spēles gaitu. Pēcspēles 11 m sitienu sērijā noķertā bumba bija simboliska – nekas te nevar notikt...


Džons Terijs (Anglija). Balotelli bija manāms arī šajām spēlē, arī šajā spēlē viņš bieži bija uzmanības centrā pie pretinieku vārtiem, taču gandrīz vienmēr – kopā ar Teriju. Tieši pieredzēujušais aizsargs neļāva "Supermario" gūt vārtus un pat nedeva kaut vienu iespēju pa īstam tos apbraudēt. Ko nozīmē vien Terija sprints gandrīz no laukuma centra, ka Balotelli vienatnē jau tuvojās soda laukumam...