33 gadus vecais Makgiliss junioru vecumā spēlēja Ontario hokeja līgā, vēlāk spēkus izmēģināja Apvienotajā hokeja līgā (UHL), spēlējis pusprofesionāļa statusā, bet ātri beidzis profesionālo karjeru un pievērsies trenera darbam. Tagad viņš strādā junioru hokeja līgās un zemākajās profesionālajās līgās kā darbaudzinātājs.
"Daudzus gadus es dzīvoju melu pasaulē. Junioru līgās, universitātes hokejā uzskatīju, ka mani nepieņems tādu, kāds biju. Tāpēc daudzus gadus piespiedu kārtā nācās dzīvot melu pasaulē, jo esmu gejs," savā blogā raksta Makgiliss. "Hokejs vienmēr bijis ļoti homofobisks sporta veids. Pat nevar saskaitīt, cik reižu ģērbtuvēs nācies dzirdēt izteicienus "kas par geju" un līdzīgus, nemaz nerunājot par tādiem vārdiem kā "pederasts", kas bija gandrīz ikdiena. Vārdi tika lietoti, lai noniecinātu, novājinātu spēlētāju, liktu viņam justies sievišķīgam. Viņi uzskatīja, ka hokejs ir tikai īstu vīru spēle, īstu muskuļu kalnu, vīrišķīgo spēle."
Makgiliss atzīst, ka ar grūtībām nācies slēpt savu orientāciju, lai netiktu pazemots. Viņš norāda, ka savulaik pat bieži ticies ar meitenēm, lai mazinātu aizdomu ēnu pār viņu, ka viņš varētu būt gejs. "Vēlme turpināt karjeru un bailes par mana noslēpuma atklāšanu burtiski saindēja mani. Norobežojos no komandas biedriem, ieslīgu depresijā, bieži bez pamata raudāju."
"Es biju gejs un nevienam nevarēju to atzīt. Nevienam neuzticējos. Tas ietekmēja manu sniegumu, arvien biežāk sāku gūt traumas," atklāti saka Makgiliss. "Uz ledus laukuma es par visu aizmirsu, bet visu apgrūtināja traumas. Pēc karjeras beigšanas man vairs nebija nekā, dēļ kā turpmāk dzīvot. Traumas, bailes, noslēpumi – tas bija par daudz."
Hokejists par savu orientāciju nolēmis atklātāk runāt 22 gadu vecumā pēc spēlēšanas Eiropā, tomēr publiski to neatzina. Viņam, turpinot spēlēt pusprofesionālajā hokejā, bijušas nopietnas attiecības ar vīrieti, taču paralēli viņam nācies draudzēties ar meiteni, lai slēptu savu orientāciju. Makgiliss uzsver, ka "dubulto dzīvi" nācies dzīvot pat kādus divus gadus pēc tam, kad uzsācis nopietnas attiecības ar šo vīrieti. Drīz viņam attiecības ar šo vīrieti izjukušas, un "to viņš nožēlo joprojām".
Vēlāk Makgilisam spēku devis Kalgari "Flames" prezidenta Braiana Burka dēls Brendans, kurš arī bijis homoseksuālis. Viņi kļuvuši par labiem draugiem, Makgiliss varējis viņam atklāti runāt par sasāpējušām lietām. 2010. gada februārī Brendans Burks gāja bojā autokatastrofā, dažas dienas pirms tam Makgiliss ar viņu vēl sarakstījies sociālajos tīklos. Pēc Burka nāves Makgiliss ilgi sērojis, jo viņš pazaudējis ne tikai draugu, bet arī cilvēku, ar kuru atklāti varējis aprunāties.
Neilgi pēc šīs traģēdijas Makgiliss par savu orientāciju paziņojis jaunākajam brālim, vēlāk arī visai savai ģimenei.
"Šajā jautājumā vienmēr bijusi spēcīga pretreakcija. Mūsdienu hokeja sabiedrība jorojām ir homofobiska. Daži cilvēki dara visu, lai nestrādātu kādās komandās, bet citi, kurus uzskatīju par draugiem, ar mani vairs nerunā," noslēgumā saka Makgiliss. "No savas pieredzes varu teikt, ka lielākie šķēršļu licēji ir iepriekšējo paaudžu cilvēki. Daži vecāka gada gājuma cilvēki joprojām ir ar homofobiskiem uzskatiem un uzvedību."
"Bet to vajag mainīt un visiem – spēlētājiem, treneriem, menedžeriem, hokejistu vecākiem – vajag tajā iesaistīties. Visu to stāstu, lai uzsāktu dialogu. Ja esi gejs, lesbiete vai transseksuālis un spēlē hokeju, zini, ka neesi viens. Zini, ka esmu es. Tāpat kā man bija Brendans Burks," skubina Makgiliss.
