10 jautājumi telpu futbolistam Arnaldo Pereiram

1.       Kā tu vērtē telpu futbola līmeni Latvijā?

Tas ir vidējs. Lai būtu tiešām spēcīgas komandas, tad vietējām komandām jāaug un jātrenējas daudz vairāk. Labas komandas un to spēlētāji trenējas divreiz dienā un strādā ļoti daudz. Latvijā diemžēl ir tā, ka vairums sportistu strādā pamatdarbā, bet vakaros un brīvajā laikā trenējas telpu futbolā. Te reti kurš var atļauties simtsprocentīgi veltīt savu laiku tikai sportam. Tas ir būtiskākais iemesls tam, ka telpu futbola līmenis Latvijā, manuprāt, pašreiz ir vērtējams kā vidējs.

2.       Kādu tu redzi jauno paaudzi, kam ir interese par telpu futbolu?

Jaunā paaudze ir perspektīva. Ja pieredzējušie spēlētāji paši apgūs daudzas jaunas un svarīgas lietas, tad varēs tās mācīt arī jaunajiem entuziastiem, nododot savu pieredzi tālāk. Tas veidos telpu futbola kultūru jau no mazām dienām.

3.       Raksturo, kā atšķiras treneru darbs Latvijā un tavā dzimtajā valstī Portugālē?

Latvijā telpu futbols ienācis salīdzinoši nesen. Pirms kādiem pieciem, sešiem gadiem, bet Portugālē un Spānijā mēs futbolu spēlējam visu savu dzīvi. Portugālē treneri visu savu dzīvi velta trenera darbam un ir vairāk pieredzējuši, darbojoties spēcīgā līgā. Portugālē un Spānijā ir daudz dziļākas tradīcijas telpu futbolam kā sporta veidam un līdz ar to arī pieredze ir lielāka. Ne tikai spēlētājiem, bet arī treneriem Latvijā ir jāmācās, lai veicinātu komandas izaugsmi. Ir, protams, tādas komandas kā "Nikars" un "Raba", kurām jau sasniegts ievērojams spēles līmenis, bet citām komandām arī daudz jāstrādā.

4.       Kas vietējās telpu futbola spēlēs ir vairāk redzams - pārdomāta stratēģija vai laba tehniskā sagatavotība, vai abas lietas?

Latvijā daudz tiek panākts ar spēku un izturību. Te ir biežāks kontakts spēlētāju vidū uz laukuma. Portugālē un Spānijā ir novērojama drīzāk stratēģiska spēle, kurā vairāk tiek domāts pie spēles gaitas un attīstības. Latvijā tieši pašlaik strādājam pie tā, lai attīstītu arī stratēģisko spēles gaitu. Tas ir labi, jo veicina ķēdes reakciju. Citas komandas to redz un arī sāk par to domāt vairāk.

5.       Ko pats esi jaunu apguvis, spēlējot futbolu šeit, Latvijā?

Katru dienu man ir treniņi. Dienas pirmo daļu mēdzu reizēm pavadīt sporta zālē, bet katru vakaru, septiņos, man ir treniņi. Latvijā esmu apguvis daudzus jaunus iesildīšanās paņēmienus, ko nekad neesmu izmantojis ne Portugālē, ne citās valstīs. Latvijā tas notiek citādāk nekā citur, kur esmu spēlējis telpu futbolu. Tāpat Latvijā mācos citu stratēģisko piegājienu spēlei. Jebkurā valstī, kur ir nācies spēlēt, var vienmēr iemācīties kaut ko jaunu.

6.       Vai sportam ir nacionalitāte? Vai sports ir universāls?

Man personīgi ir tikai telpu futbols pats par sevi. Tam nav nacionālās piederības. Taču tik un tā telpu futbola spēle var mazliet atšķirties dažādās valstīs. Piemēram, Krievijā treneri un spēlētāji mainās četri pret četri. Eiropā tā nedara. Eiropas valstis maina atsevišķus spēlētājus, vērojot katra spēlētāja spēkus un nepieciešamības gadījumā kādu no spēlētājiem nomainot. Taču, manuprāt, futzāls ir universāls. Visi to var spēlēt, tikai līmenis atšķirsies atkarībā no pašu spēlētāju līmeņa.

7.       Kas ir svarīgākais ekipējumā, spēlējot telpu futbolu?

Svarīgākais ir apavi. Ja ir labi apavi, tad tas palīdz izvairīties no ievainojumiem. Tajos tiek strādāts daudz, skriets daudz, apaviem ir liela ietekme uz spēlētāju. Lai arī pašreiz spēlēju zilā "Nikars" kreklā ar numuru seši, kas man patīk, tomēr iecienītākā krāsa man ir sarkana. Tajā spēlēju Portugāles izlasē.

8.       Lūdzu, nosauc būtiskākās prasmes, kas jātrenē, lai kļūtu par labu spēlētāju!

Ja ar savu formu sportists jūtas labi, tad viss kārtībā. Ja tomēr kaut kas neapmierina, tad pie tā noteikti jāstrādā. Piemēram, jāiet uz sporta zāli vai jātrenē konkrētas muskuļu grupas. Katram spēlētājam ir savas iezīmes un sava ķermeņa uzbūve. Līdz ar to katram jāattīsta savas personīgās lietas.  Tas jāsaprot katram pašam. Taču liela nozīmē ir arī tam, lai nepārforsētu un lai atpūstos tajos brīžos, kad tas ir nepieciešams.

9.       Tā kā esi ieradies Latvijā no Portugāles, kuras lietas ikdienā visvairāk pietrūkst?

Valoda un ēdiens. Tas mazliet pietrūkst, bet šeit esmu ar savu sievu, kas runā ar mani un arī gatavo garšīgi. Vēl neesmu pieradies pie tā, ka laikapstākļi te ir mazliet jocīgi. Vienā brīdī spīd saule, citā - līst lietus. Taču kopumā brīvajā laikā spēlēju futbolu. Septiņi pret septiņi. Telpu futbolā zāle ir maza un ir maz vietas. Lielajā futbolā ir vieta, lai izskrietos. Tas man patīk. Dažreiz joka pēc uzspēlēju arī tenisu, bet tikai izklaidējoties ar draugiem.

10.   Kāpēc nolēmi dzīvot un spēlēt telpu futbolu Latvijā?

Uz Latviju esmu pārvācies dzīvot un spēlēt telpu futbolu kopā ar savu sievu. Lai arī man bija vēl citi piedāvājumi no citām valstīm, tomēr beigu beigās izvēlējos Latviju, jo tā, manuprāt, ir droša, mierīga un eiropeiska valsts. Mums tas ir svarīgi, mums tas patīk, tādēļ arī izvēlējāmies Latviju. Tuvākais mērķis ir nokļūt nākamajā līmenī ar klubu "Nikars". Taču ilgtermiņā domāju, ka man nebūtu iebildumu turpināt strādāt Latvijā. Arī trenera lomā. Arī savam dēlam, kurš pavisam drīz nāks pasaulē.