Asinis (emocijas) šļācās uz visām pusēm, taču operāciju laikā tā notiek un jābūt arī sāpīgi, lai pēc tam būtu labāk. Cita lieta, vai pacients (komanda) pēc tam izveseļojas, taču tas jau ļoti lielā mērā ir atkarīgs arī no paša pacienta (komandas).
Pēdējie notikumi – Gunta Galviņa paša (it kā paša?) atteikšanās spēlēs un Ginta Meijas, kā arī Andra Džeriņa neiekļaušana sastāvā - pirms izlases pirmās sanākšanas kopā (2. februārī), lai veiktu pēdējo gatavošanās posmu pirms Soču olimpisko spēļu kvalifikācijas turnīra, satraukumu par gaidāmo turnīru nevis nemazina, bet tikai padara lielāku. Bet varbūt tieši tamlīdzīga operācija bija vajadzīga, lai pacients izdzīvotu (tiktu uz Sočiem)? To rādīs laiks – proti, spēles ar Lielbritānijas, Kazahstānas un Francijas izlasēm "Arēnā Rīga".
Galu galā – ar šo turnīru Latvijas hokeja izlase jebkurā gadījumā nebeigs savu pastāvēšanu, bet krass pavērsiens tajā jau var notikt. Neatkarīgi no pacienta veselības 11. februārī – proti, nākamajā rītā pēc kvalifikācijas turnīra.
Ko tas Nolans dara? Kad tad mums spēlēs uzbrukumā, ja no Rīgas "Dinamo" izlasē ir tikai trīs uzbrucēji (Mārtiņš Karsums, Miks Indrašis un Vitālijs Pavlovs)? Droši vien tāda vai tamlīdzīga pirmā reakcija bija daudziem. Tad emocijas noplaka. Varētu domāt, ka RD rindās viņi ļoti daudz ripu met pretinieku vārtos... Kaut gan Džeriņam šī sezona neapstrīdami ir labākā viņa karjerā RD rindās.
Un būs taču klāt Lauris Dārziņš, Miķelis Rēdlihs un Jānis Sprukts! Būs Aleksejs Širokovs, Roberts Jekimovs, Rolands Ķēniņš, Mārtiņš Cipulis, Armands Bērziņš, Kaspars Saulietis, Juris Štāls... Vispār jau uzbrucēju pietiek, taču – tikai pietiek, jo uz pēdējiem treniņiem pirms kvalifikācijas turnīra izlasē paliek tikai 13 uzbrucēji un tieši ar tik lielu uzbrucēju skaitu Nolans parasti arī spēlē. Neviena nav rezervē.
Izņemot tos, kurus var pasaukt no dinamiešu jaunākajiem spēlētājiem, ja kādam kas gadās. Un vispār – visām četrām maiņām nemaz nav jāmet ripas pretinieku vārtos, divas maiņas lai taisa rezultātu, trešā lai palīdz, bet "ceturtie" lai kausē pretinieku labākās maiņas. Viss pēc kanādiešu teorijas un žēl tikai, ka mēs neesam Kanādas izlase... Taču, iespējams, ka Teds Nolans būs veicis tādu ķirurģisku griezienu ne tikai Latvijas izlasē, bet arī hokejā vispār, kāds jau prasās labu laiku.
Sliktākais varbūt ir tas, ka izlases treneru korpusā nav neviena Latvijas trenera. Aigars Cipruss, redz, atļāvās kļūt par Lietuvas kluba treneri, lai varētu pelnīt un uzturēt ģimeni... Nepaprasījis atļauju.
Tas nav labi (neprasīt atļauju), taču vai tāpēc jāsēž bez patstāvīgi atalgota darba?! Pieļauju, ka Cipruss labāk par abiem pārējiem izlases treneriem apzinās, cik nopietni pretinieki mums būs Kazahstāna un Francija, jo Nolana izteicienos tas vismaz līdz šim nebija nojaušams, turklāt Cipruss daudz labāk zina visus izlases spēlētājus personīgi un arī tāpēc viņa "izgriešana" (tiesa, ne ar Nolana skalpeli) no izlases var izrādīties visjūtamākā.
Izlases galvenā trenera izteicienam par to, ka izlasē obligāti nespēlēs visi labākie spēlētāji var nepiekrist (jau pats vārds izlase norāda uz to, ka tie ir "izlasīti" jeb labākie spēlētāji; tāpēc jau tā ir izlase, ka tajā tādiem arī jābūt), taču tikai tad, ja saprot to burtiski un tikai šaurākajā nozīmē. Ja skatās plašāk, tad jāatceras, par klavierēm un par tiem, kas tās spēlē, kā arī par tiem, kas klavieres nes.
Gribētāju spēlēt nav trūcis nekad (varēšana – tā jau ir cita lieta), bet ar nesējiem ir problēmas... Atstāsim malā konkrētus spēlētājus, jo runa šoreiz ir par attieksmi pret spēlēšanu izlasē kā tādu. Ja reiz treneris pieņēmis tādu nepopulāru lēmumu un atstājis malā nebūt ne sliktākos izlases uzbrucējus, tad acīmredzot viņam pēc izlases pēdējā turnīra Francijā ir iemesls tā rīkoties. Savukārt malā atstātajiem ir iemesls aizdomāties par to, kāpēc tā noticis. Neesot komandā vai tuvi tai, nav iespējams būt kaut puslīdz objektīvam, tāpēc nebūtu korekti tagad mest akmeņus Meijas un Džeriņa virzienā, taču – no otras puses – pilnīgi bez iemesla Nolans tā arī nerīkojās.
Šāds trenera solis, protams, ir riskants un nav populārs, jo nav mums tik daudz izlases līmeņa spēlētāju, lai vieglu roku svītrotu no saraksta tos, kuri tika uzskatīti par pašsaprotamu izlases sastāvdaļu. Ķirurgam Nolanam acīmredzot ir citas vērtības un tās nav mazāk svarīgas par spēlētprasmi. Šāds galvenā trenera solis tikai liek saprast tiem, kuri vēl nav sapratuši, ka pie viņa atrašanās Rīgas "Dinamo" sastāvā vietu izlasē vēl negarantē.
Tieši tāpat, kā atrašanās jebkurā citā hokeja klubā. Iespējams, ka mums (un pirmām kārtām daļai no spēlētājiem) visvairāk ir pietrūcis spējas un drosmes reāli novērtēt sevi hokejā jeb pareizāk – spējas nepārvērtēt sevi. Iespējams un cerams, ka līdz ar šādu Nolana soli "uzspēlēšanas laiks" izlases rindās būs beidzies neatkarīgi no pretinieka un spēles svarīguma.
Jau pavisam drīz manīsim, kā Nolana lēmums būs ietekmējis komandu. Tamlīdzīgos gadījumos parasti ir tikai divi varianti... Jebkurš no tiek daudz par ko liecina – iespējams, ka pacients jau sāk strauji atveseļoties, bet, iespējams, tam būs nepieciešama ilgstošāka ārstēšanās.