Man šajā gadā pavisam nesen radās cerība, kurai ir gan tiešs sakars ar olimpiskajām spēlēm, gan ar sportu vispār vai vismaz ar vienu no olimpisko spēļu principiem - ar godīgas cīņas principu. Proti - ceru, ka tā "vārīšanās", kas sporta aprindās ir sākusies pēc publikācijas "Sporta avīzes" jaunākajā numurā par 2,4 miljonu latu lielu sponsoru ziedojuma sadali, sāks beidzot attīrīt un sakārtot Latvijas sporta saimniecību. Zemāk vairs nav, kur krist.
Katrs pats var SA aplūkot ziedojumu sadales tabulu, katrs pats var izlasīt mūsu "skeletona tēva" Daiņa Dukura pārdomas un LOK prezidenta Aldona Vrubļevska komentārus, katrs pats var izdarīt savus secinājumus. Neatkārtošos un neko pat necitēšu. Minēto tabulu ar kolēģa starpniecību bija iespēja aplūkot vēl pirms publicēšanas SA (gada nogalē tā parādījās un jau tika vētraini apspriesta sportacentrs.com portālā) un tā radīja, maigi izsakoties, lielu vilšanos. Kur mēs ejam? Vai patiešām gribām panākt, lai sportam - pat olimpisko spēļu programmām - vairs neviens neko neziedo, jo "jums taču tur nežēlīgi zog" tiks attiecināts uz sporta naudas sadalīšanu?
Jau iepriekš aizkulisēs tika dzirdēts, ka tam vai citam, esot vajadzējis daļu no sev piešķirtās summas atdot atpakaļ, jo citādi vispār neko nebūtu dabūjis, jau iepriekš nācās dzirdēt, ka piešķirtā nauda patiesībā ir aizgājusi pavisam citiem mērķiem. Publiski par to neviens nerunāja ne jau tāpēc, ka baidījās, bet gan tāpēc, ka...gribēja arī turpmāk vismaz kaut ko dabūt. Tāda diemžēl darbojas sistēma. Tā nav? Varbūt arī nav, varbūt tās ir tikai baumas un varbūt patiešām šie bija tie gadījumi, kad ir dūmi bez uguns, taču pēdējie notikumi diemžēl liek domāt citādāk un pat pieļaut, ka it kā starp citu minētie gadījumi bez konkrētiem adresātiem (sak, tā tev būs viela pārdomām un kādreiz varbūt noderēs) nav bijuši izdomāti.
Kas tā par olimpisko programmu, kurā nav paredzēts ne santīms vieglatlētikai (turklāt runa ir par 2012. gada un 2016. gada vasaras olimpiskajām spēlēm), ja vieglatlēti sastāda lielāko daļu no Latvijas olimpiskās komandas un ja vieglatlēti gūst medaļas olimpiskajās spēlēs? Vai naudas sadalītāji to nezināja? Lielsponsors "Latvijas valsts meži" pats esot izlēmis, ka 75 procenti tiks sporta spēlēm, bet 25 - individuālajiem sporta veidiem un, pamatojoties uz to, tika sagatavots pieteikums un pamatojums Finanšu ministrijai. Patiešām paši izlēma vai tam tomēr "palīdzēja" pareizi izlemt? Jāsāk šaubīties. Vispār jau noslēpumainība arī rada lielākos jautājumus - dalīja un lēma taču konkrēti cilvēki, ietekmēja lemšanu arī konkrēti cilvēki, taču vismaz pirmos taču varētu minēt arī vārdos un tad laikam skaidrības par to, kāpēc notika tieši tā, būtu vairāk. Tā paliek tikai nojautas un aizdomas. Kāds sakars ar šo olimpisko programmu ir basketbola klubiem VEF un BK "Ventspils"? It kā nebūtu citu iespēju iedalīt tiem naudu... Šie klubi gatavo rezerves izlasei, kas kaut kad varbūt spēlēs olimpiskajās spēlēs? Citi arī gatavo. Basketbolā trenējas daudz bērnu? Vieglatlētikā arī trenējas ļoti daudz bērnu un to iespējas trenēties tieši tāpat kā basketbolā lielā mērā tiek apmaksātas no pašvaldības, sporta skolas vai novada budžeta (arī no vecāku makiem), arī visos citos sporta veidos trenējas daudz bērnu un jauniešu, kas ir tikai normāli nevis kaut kāds īpašs šā sporta veida nopelns (maksājiet man prēmiju par to, ka vispār esmu atnācis uz darbu!). Kā, interesanti, notika darbs ar federācijām, ja, piemēram, Latvijas futbola federācijas ģenerālsekretāram Jānim Mežeckim bija pirmā dzirdēšana par iedalītajiem 310 tūkstošiem un ja viņš ir pārliecināts, ka LFF ar šo finansējumu nav nekāda sakara? Futbola kuluāros gan runā, ka šī nauda LFF nemaz nebija domāta, ka tā nokļūs FK "Ventspils" makā un tāpēc Mežeckim nekas arī nebija jāzina. Un, ja patiešām tā, tad kāds sakars šim futbola klubam ar olimpisko programmu?
Kāpēc kādu atbalstīt var tikai ar LOK starpniecību nevis pa taisno caur konkrēta sporta veida federāciju, kur laikam tomēr labāk zina (tā vismaz vajadzētu būt) savas nepieciešamības vai kā lietderīgāk līdzekļus sadalīt, kāpēc ne ar federācijas starpniecību tos vienkārši novadīt līdz adresātam, vai kāpēc tos nesadalīt ar Sporta federāciju padomes starpniecību? Laikam jau savs iemesls (iemesli) tam ir. No tabulas var izlobīt ne vienu vien nesaprotamu un absurdu lietu, taču - diemžēl - par to visu nav arī īpaši jābrīnās.
Kam būtu jānosaka kritēriji un tie jāvērtē? Te arī nonākam vēlreiz pie tā, ko jau minēju biatlona sakarā - proti, Latvijā nav reālas sporta vadības, nerunājot jau nemaz par valsts sporta attīstības stratēģiju, atbalstu un politiku. Izglītības ministrija? Smieklīgi... Kaut vai tāpēc, ka šai organizācijai ir daudz citu rūpju, turklāt tur jau sen vairs nav cilvēka, kurš kaut nedaudz orientētos sporta virtuvē. Darbojas "spalvainas rokas" princips. Vieglatlētiem, tātad, tādas nav. Ko pārmest basketbolam? Labi pastrādāja... Sportiskais princips un godīga konkurence? Kas tie tādi... Un dažiem tieši ir ļoti izdevīgi, ka ir šāda situācija. Var rīkoties, var izmantot "spalvainas rokas" efektu, var nospļauties ne tikai uz veselo saprātu, bet arī uz elementāru godaprātu. Kas tas tāds? Baidos, ka daudziem tas jau patiešām vairs nav zināms.
Vēl viena man jaunā gada cerība - ceru, ka Dainis Dukurs nebūs vienīgais, kurš nebaidās atklāti izteikt savu viedokli. Pretējā gadījumā mēs laikam patiešām esam smagi saslimuši...