Nav iemesla izplūst sīkumos un analizēt pēdējos rezultātus. Tie jau līdzjutējiem zināmi, bet pats fakts priecē - Jānis Miņins ne vien atgūst veselību, bet arī sapurinājis sevi sezonas nogalē. Kaut apendicīta operācijas sekas vēl mazliet esot jūtamas, kaut vēders vēl šad tad pasāpot, Miņins parādīja raksturu Siguldā. Pēc pirmā brauciena ceturtā vieta , beigās pirmais.
Lai cik nebūtu grūti laiki valstī un sportā, bobslejs dzīvo arī savā 30.sezonā Latvijā. Jā, varbūt ne tik šerpi kā pirms dažiem gadiem, bet tomēr dzīvo. Pašlaik pāragri runāt par jauno sezonu un olimpisko ciklu. Pēc Edgara Maskalāna publiskajiem izteikumiem var secināt, ka viņš īsti nav izšķīries par nākotni. Daži uzbraucieni Jānim Miņinam, bet var jau būt, ka emocijas ar laiku noies. Siguldā nešķita, ka abi piloti ir briesmīgā karastāvoklī. Tāpat arī izlases galvenais treneris Sandis Prūsis ar Jāni Miņinu. Kur spēcīgi raksturi, tur arī konflikti, atcerēsimies zīmīgāko no senākiem laikiem - Jānis Ķipurs pret izlases (toreizējās PSRS) galveno treneri Rolandu Upatnieku. Arī tad eļļu ugunī pielēja prese - tad "Padomju Jaunatne" nostājās viena, bet "Sports" otra pusē. Kas no tā iznāca , mēs zinām. Ķipurs kļuva par olimpisko čempionu, kaut piekāpties trenerim viņš dažos jautājumos negribēja ne par ko. Miņinu arī allaž uz priekšu dzinis spīts.
Ar vēsu galvu atceroties olimpiskās spēlēs jāteic, ka lēmums nebraukt četriniekam bija pamatots. Diezin vai šādā kondīcijā mūsējie tēmētu uz zeltu un nezin vai izdotos vispār tikt pie medaļām. Dzīve turpinās un jāstrādā tālāk. Personību konflikti ne vienmēr nāk par sliktu, dažkārt tas pat ir pozitīvi kopējai lietai - katrs grib sevi pierādīt. Protams, ka nav viegli apkārtējiem, var ciest kāds cits, bet tā nu tas ir . Bobslejs nav fiziski un garīgi vājo cilvēku sports. Kā allaž norāda Zintis Ekmanis, olimpiskajās spēlēs bobslejisti ir atlētu atlēti. Pēc miesas uzbūve tā noteikti ir , kaut viens otrs no NHL hokejistiem arī varētu viņiem pielīdzināties. Pats svarīgākais tagad būtu saglabāt bobsleja izlases kodolu. LOK vadība jau solījusi vērā ņemamas algas vadošajiem sportistiem un kopā ar federācijas sponsoru devumu tas varētu būt labs atspaids. Nebūtu slikti atkal pamēģināt braukt Mihailam Arhipovam, kaut svētdienas mēģinājumu Siguldā par pārāk dižu nenosaukt - Latvijas konkurencē trešais, kopējā vērtējumā ar Krievijas bobslejistiem astotā vieta. Tas ar pārliecinoši labāko startu, jo spēcīgi un ātri ir abi divi, arī Intars Dambis. Izmēģināt savu spēkus kā pilots gribētu Oskars Melbārdis un to viņš apliecināja arī Siguldā. Pats vēl jauns, taču pieredze bobslejā gūta , trases iepazītas un no tā varētu kaut kas sanākt. Atcerēsimies kaut vai nesenējo Beata Hefti piemēru - no spēcīgākā stūmēja viņš nu kļuvis par pasaules klases pilotu. Pat ja vēl ir kādas nepilnības braukšanā, vienkāršākās trasēs to kompensē starta ieskrējiens.
Latvijas ekipāžas uz Krievijas bobslejistu fona neizskatījās slikti. Labi, Siguldā nebrauca Zubkovs un Popovs, toties Abramovičs palika piektais, Miņinam zaudējot visai daudz. Pirmais brauciens labs bija arī Edgaram Maskalānam, kaut vēlāk viņam aizgāja garām ne tikai Miņins , bet vēl vairākas krievu ekipāžas. Krieviem Sigulda tāpat ir gluži vai mājas trase un var pat strīdēties, kuri piloti te vairāk braukuši - viņējie vai mūsējie. Krieviem te notiek neskaitāms nometnes ar vairākiem braucieniem katru dienu. Viņu Eiropas kausu ekipāžas katru ziemu noteikti te brauc vairāk nekā mūsējie. Gluži vai viņu mājas trase, kaut Sočos krievi noteikti nebūs tik viesmīlīgi pret mūsējiem. Vismaz pirms olimpiskajām spēlēm nē.
Pēc sezonas slēdziens ir viens - ir gājis visādi, bet nobeigums nav slikts. Jānis Miņins ir atguvies un turklāt visus uzvarējis. Līdzjutēji tāpat nav vienaldzīgi pret bobsleju, kaut dažus no došanās uz Siguldu noteikti atturēja pēcpusdien gaidāmais hokejs. Zināmā mērā arī reklāmas trūkums. Latvijas otrā ziemas olimpiāde, bet nu diezin vai visi bija tik labi informēti par notiekošo. Un vēl - priecēja arī skeletonistu brāļu Dukuru piedalīšanās. Šoreiz gan ne oficiālajās sacensībās, bet divreiz kā trases atklājējiem. Ar savstarpējo konkurenci, ar nopietnu attieksmi pret darāmo. Pēcāk vēl Tomass Dukurs ar bobu vizināja dažus atbalstītājus. Brāļi , kā teikt, tagad ir uz izķeršanu. Aicina tikties dažādi kolektīvi, aicina uz dažādām pārraidēm radio un TV, pat Rīgas "Dinamo" hokeja spēlēs viņiem tiek parādīts gods. Dukuru ģimene to ir pelnījusi. Abi brāļi nebūt nav kļuvuši lepni un iedomīgi, abi jau domā par turpmāko sezonu. No lielā skeletona atvadās Džefs Peins, varbūt iešot prom Kristians Bromlijs, bet tā visi konkurenti palikšot . Apstāties nedrīkst, jo nesnaudīs arī pretinieki. Varbūt tikšot ieviests jauns materiāls slidām, varbūt visiem būšot jābrauc ar vienas firmas ķiverēm, bet to jau redzēs laika gaitā. Martinam pēc braucieniem Siguldā nāca klāt daudzi - uzmundrināja, pateicās par labu startu un aicināja strādāt tālāk. Kā pat izteicās viena kundzīte, tagad interese par skeletonu Latvijā esot krietni lielāka un šī izdevība jāizmanto. Jāsāk trenēties jaunajai maiņai, jo jādomā par nākotni. Panākumi jāizmanto, jo valstiskā līmenī jau neviens nenāks klāt un nesolīs iedot naudu tālākai sporta attīstībai. Jāprasa pašai sporta sabiedrībai, jāpamato šīs prasības un tad skeletons nepazudīs arī pēc brāļu Dukuru sportiskajām gaitām. Tas pats attiecas arī uz bobsleju. Šī sezona nav bijusi tik veiksmīga kā iepriekšējā, tomēr bobsleja tradīcijas mūsu valstī ir senākas nekā skeletonā.