Anatolijs Kreipāns: Muižniekam un Co vajag laiku

Ja Latvijas izlase pirmajā mačā būtu uzvarējusi Izraēlu un iekļuvusi izslēgšanas turnīrā (iespējams, ka ar šo uzvaru arī būtu pieticis), tad izlases snieguma vērtējums būtu augstāks, taču tas diezin vai būtu ļoti krasi atšķirīgs no pašreizējā. Proti – mums ir laba komanda, bet mums vēl nav tāda komanda, kas jau būtu gatava spēkoties par augstām vietām (piemēram – par 6. vietu, kas dos ceļazīmi uz nākamā gada pasaules čempionātu Japānā). Vienkārši laba komanda arī nospēlēja vienkārši savu pašreizējo iespēju robežās. Uzsveru – nevis vispār savu spēju robežās, bet gan nospēlēja tieši pašreizējo spēju robežās. Kāpēc robežas nebija plašākas un latiņa netika pacelta augstāk – tam ir gan objektīvi, gan subjektīvi iemesli.

Vai Latvijas izlasei bija tās labākais sastāvs? Nebija. Par Kaspara Kambalas nespēlēšanu izlasē jau rakstīts gana, izlases neveiksmes kontekstā vainīgais tagad ir tās galvenais treneris Kārlis Muižnieks (plus viņa palīgi), taču nav šajā gadījumā viena vainīgā. Ja treneris nevar saprasties ar spēlētāju, tad vainīgi zināmā mērā ir abi, jo tātad abi nav atraduši vai gribējuši atrast taciņu, kas ved uz kompromisu un atšķirība tikai tā, ka par rezultātu atbild tagad treneris (treneri) nevis spēlētājs, kurš čempionātā nepiedalījās. Vai varat pilnīgi droši apgalvot, ka Latvijas izlase noteikti būtu uzvarējusi Izraēlu un noteikti būtu iekļuvusi labāko ducī, ja tās sastāvā būtu spēlējis Kambala? Es neņemos to apgalvot, tāds Kambala, kāds viņš izskatījās pārbaudes spēlēs, nebija ievērojami labākas spēles garants. Cita lieta, ka Kambala var būt arī krietni labāks un tad tas jau ir cits Kambala. Jāņem vērā, ka izlasei pie stūres ir citi treneri, bet laukumā ir daudz spēlētāju, ar kuriem Kaspars kopā nav spēlējis nemaz vai ir spēlējis ļoti maz, tā, ka 2-3 nedēļās diezin vai varēja panākt labāku saprašanos, turklāt vēl tad, ja treneris un spēlētājs strikti pastāv katrs pie saviem spēles principiem (attiecībā uz minētā spēlētāja izmantošanu).

Kambalas gadījums apliecina arī vēl vienu basketbola kuluāros izskanējušu viedokli – proti, Muižniekam un Co bija pārāk maz laika jauna izlases modeļa un tam atbilstošas spēles izveidošanai, viņiem bija pārāk maz laika jauno spēlētāju iepazīšanai (īpaši jau to, kas spēlēja ārzemju klubos). Kā piemēru te var minēt Kristapu Janičenoku, kuru kvalifikācijas turnīrā treneri vienkārši neprata izmantot, bet tagad – izlasei tomēr bija krietni garāks kopāgatavošanās laiks – jau bija iepazinuši labāk un prata to izmantot gandrīz tik pat lietderīgi, kā tas iepriekšējās sezonās notika Lježas un Bonnas klubos. Tieši iepriekš minētā iemesla dēl neizdevās pareizi salikt uzsvarus uz īstajiem spēlētājiem pirmajā mačā ar Izraēlu. Vai izlasei varēja palīdzēt Trojs Ostlers? Noteikti varēja. Viņš it kā nevarēja ierasties izlasē sakarā ar gaidāmo pieaugumu ģimenē, taču kaut kā pārāk ātri visi atteicās no Ostlera saukšanas un ātri aizmirsa par viņu (vai ar Troju pēc tam vēl kāds vispār ir runājis?). Ņemot vērā mūsu problēmas 3. un 4. numuru pozīcijās, ņemot vērā Kambalas un Andra Biedriņa nespēlēšanu, Itālijas virslīgas kluba Terāmo „Navigo.it” jaunais spēlētājs Ostlers noteikti būtu palīdzējis. Objektīvu iemeslu dēļ nespēlēja Andris Biedriņš, Arnis Vecvagars un Gatis Jahovičs, tā, ka teorētiski Latvijas izlases sastāvs varēja būt pavisam savādāks...

Neiztika arī bez treneru kļūdām, nereti, piemēram, neizpratni radīja tas, ka spēlētājs tiek nomainīts pēc veiksmīgi nospēlētām epizodēm vai kāds no labākajiem punktu guvējiem uz ilgāku laiku tika „aizmirsts” uz rezervistu soliņa. Sastāva rotācija – tā ir laba lieta, taču tik un tā jābūt pamatsastāvam, jābūt kodolam, kas spēlē pirmām kārtām un vairāk, bet rezervisti pastiprina vai maina spēli. Nevar taču būt tā, ka vienā vakarā spēle iet no rokas vismaz 9-10 spēlētājiem! Pat spēcīgākajās komandās reti tā ir. Serbi, piemēram, mačā pret Latviju gandrīz visu trešo ceturtdaļu turēja laukumā starta piecnieku, kaut gan rezervē viņiem bija pats Bodiroga, kā arī Ščepanovičs, Krstičs, Milojevičs... Latvijas izlase tā arī netika skaidrībā ar to, kas tad ir tās pamatsastāvs jeb 6-7 kodola spēlētāji. Mācās un gūst pieredzi spēlētāji, mācās un gūst pieredzi arī treneri, turklāt kā vieni, tā otri dara to arī caur kļūdām.

Kāda šai izlasei ir nākotne? Manuprāt – laba, jo lielākā daļa basketbolistu ir jauni, arī no pieredzējušākajiem spēlētājiem neviens vēl negrasās beigt karjeru, plus ir tie, kas šoreiz dažādu iemeslu dēļ nespēlēja, plus ir tie, kas jau klauvē pie izlases durvīm. Treneru rīcībā ir vismaz 18-20 spēlētāji, ar kuriem tie var rēķināties. Ir vajadzīgs laiks, pacietība un sapratne. Atstāsim akmeņus kabatās un nemetīsim tos ne treneriem, ne spēlētājiem (arī Kambalam ne, jo sava taisnība viņam tomēr ir un viņam ir tiesības uz savu viedokli). To var vienmēr paspēt izdarīt, taču vispirms jāpadomā – vai vajag? Lai viņi strādā un jau nākamajā kvalifikācijas spēļu ciklā pierāda, ka mums patiešām ir laba komanda.