Latvijas basketbola klubs "VEF Rīga" šosezon izveidojis sadarbību ar fondu "Mākslai vajag telpu", kuras līdzdibinātājs Jānis Zuzāns intervijā stāsta par šo projektu, tā galvenajiem mērķiem, kā arī basketbola un mākslas saistību.
Kā uzsākāt sadarbību ar basketbola klubu "VEF Rīga"?
Kādu laiku esam pazīstami ar "VEF Rīga" padomes priekšsēdētāju Edgaru Jaunupu un vienmēr esam runājuši par sporta aktivitātēm. Tāpat esmu mēģinājis viņu ieinteresēt kultūras un mākslas lietās. Tā mēs lēnā garā nonācām pie šādas domas. Tā bija Edgara ideja, ka šo jautājumu varētu pacelt augstākā līmenī un lai par to mēs diskutējam ne tikai individuālā līmenī, bet mēģinām iesaistīt plašāku sabiedrību. Kā jau 21.gadsimtā ierasts, lai kādas lietas sāktu aizraut, par tām ir jāstāsta. Šis ir publicitātes, sociālo tīklu laiks, kad visi visu zina. Tajā mirklī, kad cilvēkam kaut ko pastāsta, viņš izlasa interesantu rakstu par kādu mākslinieku vai mākslas darbu un viņš kaut ko par to jau zina, rodas papildus interese. Līdz ar to šī sadarbība caur "VEF Rīga" klubu, tā panākumiem, faniem - tā dara labu gan vienai, gan otrai pusei. Tā soli pa solim nonācām līdz tam.
Kāds ir galvenais iniciatīvas "Mākslai vajag telpu" mērķis?
Mūsu uzstādījums ir laikmetīgā mākslas muzeja uzbūvēšana Rīgā. Turklāt mēs esam vienīgā Eiropas Savienības valsts, kurai nav šāda muzeja. Citās valstīs tādi muzeji ir pat trīs, četri vai pieci. Piemēram, Francijā. Tāpat arī Beļģijā, Holandē, Vācijā. Šādi muzeji ir gan valsts subsidēti, gan privāti. Uzskatām, ka valstij jābūt savam šāda veida muzejam un mēģināsim to popularizēt. Viens no veidiem ir arī šis sadarbības projekts ar "VEF Rīga" klubu. Man liekas, ka sporta fani ir ļoti aizrautīgi, un, ja viņus kaut kas uzrunā, tad viņi iedegas par to lietu. Aizrautība ir svarīga. Kultūras, mākslas cilvēki ir atturīgāki un sevī vērsti - viņiem ir grūti par to runāt, jo tātad tā ir lielīšanās. Savukārt sportā emocijas nāk uz āru - ja patīk, tad patīk un tas ir jāparāda.
Vai ir noteikts laika termiņš šāda muzeja uzbūvei?
To vajadzētu dabūt gatavu uz 2018.gadu, kad Latvija atzīmēs savu simtgadi. Šāds mērķis joprojām ir spēkā, lai gan laiks iet, gads jau pagājis kā esam par to sākuši aģitēt. Panākumi jau ir, jo esam bijuši pie valsts augstākajām amatpersonām - gan Valsts prezidenta, gan pie premjera, gan pie finanšu ministra. Kā nu kurš viņi ir mūs sapratuši, sniedzot arī morālu atsauksmi, tāpēc viss attīstās. Pēc kāda laika droši vien veiksim mērījumu un, iespējams, pieradīsies, ka arī šī kopsadarbība ar VEF būs devusi kādu labumu un papildus pienesumu cilvēku ieinteresētībai.
Cik svarīgs šāds muzejs būs Latvijas valstij?
Nācijai jāizvirza mērķi, uz kuriem mēs tiecamies. Dabiski, ka 2018.gads ir lielisks atskaites datums, uz kuru varētu sasparoties un noskaidrot: ko uz simtgadi izveidosim? Kas var būt labāks, kā dot sabiedrībai lielisku ēku ar brīnišķīgu saturu. Šeit tiktu izpildītas abas funkcijas - gan ēka, gan saturs muzeja formā. Tas gan vairs nav kā hermētisks muzejs, kas ir domāts tikai augsti izglītotiem un elitāriem cilvēkiem. Tas ir atvērts muzejs kā vieta diskusijām, vieta, kur cilvēki tiktos un kur notiktu spraigas diskusijas, kā arī meklēti jauni risinājumi. Faktiski cilvēki sāks domāt savādāk. Ja gribam sabiedrību, kuras skatījums ir plašāks un kura nebaidās domāt savādāk, kā arī ir orientēta uz barjeru pārvarēšanu, nevis apstāšanos pie tām, tad tam šis muzejs ir vajadzīgs. Māksla to parāda, ka var domāt savādāk. Ne vienmēr visam var piekrist, varbūt arī nepatīk.
Tomēr 25 gadi jau ir pagājuši kā neatkarība ir atgūta, un vēl nav izveidots pamatkomplekts galvaspilsētas kultūras dzīvē. Cilvēku prasības pret sevi 21.gadsimtā ir augstas. Turklāt ne tikai vietējiem, bet arī viesiem no ārvalstīm. Viņi, atbraucot uz jaunu vietu, skatās, kur ir operteātris, mākslas muzejs, laikmetīgā māksla. Tas ir jāizpilda. Mums šis komplekts vēl nav pilnīgs, tāpēc nevaram līdzvērtīgi runāt ar citu valstu pārstāvjiem.
Vai, Jūsuprāt, sports kopumā konkurē ar mākslu?
Sports un māksla - tās ir divas lietas, kas ir domātas plašam sabiedrības patēriņam. Tas ir tā, kā stāvēt uz divām kājām. Viena kāja ir garīga, kultūras sadaļa, bet otra - fiziskā veselība un sports. Manuprāt, sports un māksla nekonkurē savā starpā. To varētu salīdzināt ar divām paralēlām plūsmām. Jau runājām par tām aktivitātēm. Vieni ir vairāk uz sevi vērsti - sevis pētīšanu, atbilžu meklēšanu uz jautājumiem caur savu domāšanu. Šāda grupa vairāk iet pa mākslas un kultūras plūsmu. Savukārt tiem cilvēkiem, kuriem svarīga ir atraktivitāte un emocionālās izpausmes, tur vairāk ir sporta virziens. Tajā ir azarts, bet daļēji abas plūsmas arī pārklājas, jo ir cilvēki, kuriem vajag gan vienu, gan otru. Mēs ar savu sadarbību arī mēģinām savienot un panākt to, lai tie viens otru bagātinātu. Cilvēkam vienmēr ir izvēle, vai viņš vēlas redzēt basketbola spēli vai, piemēram, teātra izrādi. Tāpat viņš var apvienot abus, jo var arī nopirkt biļeti uz teātri izrādi citā dienā, kad nav basketbola spēle. To var sabalansēt.
Basketbolu un mākslu savulaik saistīja arī slavenās Mākslas dienas.
Saknes ir ļoti senas. Mākslas dienas aizsākās 1960.ajos gados. Tas bija ārkārtīgi populārs pasākums, kurā mākslinieki mēneša laikā atvēra savas darbnīcas, cilvēki varēja nākt un aplūkot izstādes. Neatņemama šā pasākuma sastāvdaļa bija arī basketbola turnīrs, ko organizēja Jānis Anmanis - vēl tagad aktīvi strādājošs mākslinieks. Tā kā basketbola saistība ar mākslu Rīgā ir sena. Tagad cenšamies to atjaunot citādā veidā, jo VEF tomēr ir profesionāla komanda.
Basketbolam ir līdzīga situācija kā mākslai, jo Rīgā arī basketbolam noderētu sava telpa -halle, kur varētu aizvadīt gan "VEF Rīga" spēles, gan nodrošināt vietu jauniešu sportam. Vai piekrītat?
Ja šādai basketbola hallei ir finansiāls pamatojums, tad esmu tikai par, jo šāda ideja man liekas ļoti laba. Zinu, ka daudziem profesionāliem klubiem ir savas bāzes. Tā ir laba lieta, turklāt sava arēna ir prestiža jautājums. Jāizvirza mērķis, jādefinē uzdevumi un jāsāk vien rīkoties.
Cik daudz sekojat "VEF Rīga" gaitām?
Sekoju iespēju robežās. Ļoti ceru, ka jaunais galvenais treneris Nikolajs Mazurs spēs sekmīgi sevi parādīt. Viņam ir bijuši labi panākumi ar jauniešiem, kuri nu jau pamazām būs izauguši, daļēji iesaistoties pamatsastāvā. Redziet, basītis ir īsta komanda spēle un tur svarīgs ir komandas gars. Man liekas, ka VEFā tas ir. Varbūt vienīgi vajadzētu dabūt maķenīt lielāku budžetu, kas pavērtu plašākas iespējas. Katrs jau piepērk klāt kādu spēlētāju, jo tas arī ir svarīgi - kā tā saspēle veidojas. Kopumā, manuprāt, viss ir daudzmaz kārtībā, jo "VEF Rīga" ir laba komanda, kas mērķtiecīgi gājusi uz savu mērķi. Piemēram, Latvijā tai palicis vairs tikai viens konkurents. Pagājušajā gadā nedaudz nepaveicās, jācer, ka šogad būs labāk!
