Foto: F64
Pekinas olimpiskais sapnis ir beidzies, bet emocijas nav norimušās, tāpēc vortāls "Sports Delfi" uz interviju aicināja Latvijas sieviešu basketbola valstsvienības spēlētāju Lieni Jansoni, lai viņa padalītos iespaidos par Pekinu, iepazīstinātu mazliet ar sevi, kā arī pastāstītu par karjeru, dzīvi, mērķiem, domām…

Liene Jansone
Dzimusi 1981.gada 22.maijs
Augums: 188 cm
Pozīcija: Spēka uzbrucēja

 

Lienes Jansones karjera
2001 - 2004 Sjēnas koledža (NCAA), Ņujorka, ASV
2004 - 2005 „Hapoel Haifa/Motzkin", Haifa, Izraēlas virslīga
2005 - 2006 „Yaya Maria Breogan" (LF, Spānijas virslīga), Lugo, Galīsija, Spānija
2006 - 2007 „Perfumerias Avenida" (LF), Salamanka, Spānija
2007 - 2008 „Hondarribia Irun" (LF), Iruna, Basku zeme, Spānija

2008 - ...       «Gambrinus», Brno, Čehija

Kā Tu šobrīd jūties - ir beigušās olimpiskās spēles, bet Tev sākas jauns posms Čehijā?

Nākas atzīt, ka četras dienas neko neesmu darījusi (smaids). Pirmkārt, tad, kad es atbraucu no olimpiādes sajūtas ir ideālas, var just, ka šeit cilvēki ir atbalstījuši mūs, pārdzīvojuši par mums, tas ir forši. Emocijas ir pašas labākās. Ja tagad man kāds paprasa par Pekinu, tad man uzreiz ir smaids sejā. Tagad kādu laiciņu esmu atpūtusies, bet drīzumā jau jābrauc uz Čehiju, kas būs kaut kas jauns priekš manis, jo trīs gadus esmu pavadījusi Spānijā, bet tagad dodos uz Čehiju...

Ar kādām emocijām tu dodies uz Čehiju?

L.Jansone: Ar pašām labākajām. Tas būs jauns sākums, jauna komanda, jauna valsts. Es negribu palaist šādu iespēju garām, jo tā ir spēcīga Eirolīgas komanda. Šajā komandā es būšu jauniņā, jo spēlētājas tur spēlē kopā jau ilgāku laiku un tieši tāpēc man gribas aizbraukt un parādīt sevi no tās labākās puses.

Ir nojausmas par to kā Tevi izmantos Čehijas klubā?

Cik es zinu no kluba ir aizgājušas divas spēlētājas, kas spēlē manā pozīcijā, kuras arī ir universālas spēlētājas, kas var iemest un zem groza pacīnīties, tāpēc klubs meklēja spēlētāju, kas ir līdzīga viņām, izvēle krita uz mani. Es tiešām ceru, ka man izdosies iespēlēties jaunajā klubā, ka mani izmantos, dos laiku. Galvenais uztraukums ir par to vai izdosies iespēlēties klubā, jo šī kluba spēle veidojusies ir vairāku gadu garumā, tāpēc es ceru, ka man izdosies atrast savu vietu šajā klubā.

Čehija ir solis augšup?

L.Jansone: Jā, tā ir Eirolīgas komanda. Eirolīga man bija viena no prasībām aģentam. Līgums pierādīja to, ka ar mani rēķinās. Klubam ir nodomi, ir mērķi un viņi vēlas, lai mēs kopā būtu ilgu laiku.

Sieviešu basketbolā garie līgumi ir raksturīga lieta?

Nē. Man pašai bija pārsteigums, ka noslēdzu līgumu uz trijiem gadiem, jo parasti es slēdzu līgumu uz gadu. Manuprāt, ka tagad esmu tam gatava, es jau Spānijā ieminējos, ka vēlos stabilitāti. Tam bija tā jānotiek, ka tagad man ir skaidrība par nākamajiem trijiem gadiem, kuru laikā es varēšu veltīt laiku sev, lai pilnveidotos kā basketboliste. Redzēs, kas no tā visa sanāks.

Olimpiāde, divas nervu spēlēs pret Brazīliju un Koreju.

Jā, to esmu dzirdējusi, ka nervi visiem bija čupā, visi to pārmet (smejas). Spēle pret Brazīliju nebija tā labākā, vieglākā, bet beigās esmu pārliecināta, ka spēle paliks atmiņā (smiekli). Pret Koreju, tas ir cits stāsts, tā bija nāves spēle, kurā bija viss vai neko. Es jau Madridē teicu, ka nekad mūžā nevēlos spēlēt pret tādu komandu kāda bija Japāna, jo viņu spēles stils ir ļoti atšķirīgs, bet sanāca spēlēt pret Koreju. Spēles laikā nevarēja neko saprast, kas jāsedz, kura ir tā spēlētāja, bet mēs darījām visu ko varējām. Mērķi bija tie augstākie, tikt astotniekā, jo bez mērķiem tur nav ko darīt, bet nesanāca, žēl.

Olimpiādes laikā izdevās redzēt kaut ko citu izņemot basketbolu?

Jā, jo mums bija izvēle palikt vai braukt mājās. Tām meitenēm, kurām bija ģimene viņas aizbrauca, bet es ar Guntu Baško palikām tur, lai pavērotu mūsu sportistu startus vieglatlētikas sektorā. Gribējām redzēt arī BMX, bet nesanāca, jo sacensības atcēla. Mēs piecēlāmies septiņos no rīta, saposāmies, nogājām lejā, bet tur priekšā mūsu šefi jautāja, kur jūs ejat, BMX ir atcelts, jo ir lietus. Ieejot olimpiskajā stadionā man mute bija vaļā, Gunta pat teica, lai aiztaisu muti ciet, bet viņai pašai arī mute bija vaļā, tāpēc viņai pateicu to pašu (smaids). Redzēt to visu, izjust klātienē, tas ir vienreizēji. Tās ir divas dažādas lietas, būt klātienē, vai skatīties spēles pa TV, mums bija līdzi karogs, mēs lēkājām, atbalstījām savējos, mūs pat pamanīja mūsu sportisti, bija super.

Uzvaru pār Brazīliju sanāca kaut kā atzīmēt?

Neļāva jau. Vienīgais, ka mums atļāva vakarā palikt ilgāk nomodā, aiziet pavērot kādu citu sporta veidu, bet neko vairāk, jo nebija ko īsti atzīmēt. Protams, istabiņās atcerējāmies tos labākos momentus, parunājām, pačekojām bildes FIBA.

Kādas bija emocijas pēdējās sekundēs pret Brazīliju?

Manuprāt, ka šādos brīžos neko nedomā, jo tu centies izdarīt to labāko, lai izcīnītu uzvaru. Vienīgais, kas man bija galvā, jāuzvar. Pēdējās sekundēs, kad Anetei bija bumba, es vēl tieši stāvēju zem groza, skatījos, kaut tikai viņa iemestu, bet lai vai kas, es būtu metusies cīņā par bumbu, tas bija fantastiski.

Izejot cauri Pekinai, kas pietrūka, kas izdevās, kas neizdevās?

Uz Pekinu mēs devāmies ar lielām cerībām, jo „Diamond Ball" parādījām labu sniegumu, uzvarējām Krieviju, labi nospēlējām pret ASV. Pekinā pirmā spēle pret Krieviju deva gandarījumu, bet mēs gribējām uzvarēt, kas mums neizdevās, tāpēc pilnībā apmierinātas nevarējām būt.

Baltkrievija - interesanta komanda, kas vienmēr gatavojas spēlēm pret Latviju, tā tas bija vienmēr un tā tas būs. Nezinu kāpēc, bet tieši pret mums viņas aizvada savu labāko spēli, ir gatavas atdot visu šajās spēlēs.

Austrālija - bija prieks uzspēlēt pret viņām (smejas).

Spēlēt pret tādām komandām, tas ir labākais, kas varēja notikt. Jā, ir spēlēts pret atsevišķām spēlētājām, bet ne pret valstsvienībām.

Madridē (kvalifikācijas turnīrā - aut.piebilde) spēles nebija tik smagas, nebija tā spriedze. Ja mēs uzvaram ar 60 punktu pārsvaru, tas ir viens. Angolu pat nevar salīdzināt ar Koreju, tās ir divas dažādas komandas. Austrālija, tas pats.

Mēs visām spēlēm gatavojāmies ļoti nopietni, cīnījāmies līdz pēdējām, jo nerespektējām savas pretinieces. Nesanāca tikt astotniekā, bet tā nav traģēdija, jo mēs jau bijām tur, mēs esam TOP 12.

Pietrūka arī spēlētāju resursi, jo atšķirībā no Austrālijas mums nav spēcīga soliņa, bet viņām visas 12 ir viena līmeņa spēlētājas, mums tas nav, mums ir divas, trīs spēlētājas, kas var iesaistīties spēlē.

Valstsvienība ir jūtama konkurence?

Viennozīmīgi, it īpaši centra spēlētājas posteni, tur ir Aija Brumermane, Aija Putniņa, viņas ir spēlētājas ar niknumu. Vispār, jaunās spēlētājas nāk ar tādu niknumu, spēku iekšā, ka drošs par vietu sastāvā var nebūt neviens.

Būdamas prom no Latvijas, mēs pat neredzam kā šeit izaug jaunās spēlētājas.

Savukārt kā tu vērtē savu sniegumu Pekinā?

Sākums bija ideāls, lai gan uz punktiem neskatījos, jo esmu komandas spēlētāja, bet tajās abās spēlēs man bija jābūt metējai, tas man izdevās un četras dienas biju Pekinas rezultatīvākā spēlētāja. Pēc tam nāca citas spēles, citas komandas, kuru laikā atvērās Anete, Ieva Tāre. Mēs visas varam spēlēm, varam dot rezultātu, tāpēc tas ir normāli. Man pirmajās divās spēlēs bija precīza roka, citā spēlē citai meitenei.

Man gribējās izdarīt vēl vairāk, pēdējā spēlē gribēju iet laukumā, cīnīties, bet tāds bija trenera lēmums, jo tāda bija mūsu taktika. Es uzskatu, ka atdevu visu gan pirmajās spēlēs, gan arī pārējās. Zinu, ka būs nākamā olimpiāde, bet tā nebūs Pekina, būs arī citas spēles.

Gundars Vētra, pēc spēles ar Krieviju, izteicās, ka Tev krita metieni, kas parasti neiekristu, savukārt Anetei tieši pretēji?

Jā, tā bija, jo pie normāla rezultāta, normālas spēles es nemestu tādu metienu pēdējā sekundēs, bet man tas bija jādara, es to darīju un trāpīju. Komandā ir citas metējas Gunta, Ieva, Anete, bet tāda bija spēle, to prasīja spēle.

Spēlē pret Krieviju ļoti bieži bumba nonāca pie manis, bija patīkami, ka man izdevās attaisnot komandas cerības.

Vēl Vētra atzina, ka spēlē pret Koreju varēja redzēt to, ka pēdējās sekundēs netika pildīts trenera Zvirgzdiņa teiktais, taisnība?

Zvirgzdiņš ir ļoti labs treneris, kas tiešām visu bija izstrādājis līdz pēdējam, bet pretim arī bija komanda, piecas spēlētājas, kas bija gatavojušās šim turnīram. Neatceros, ko tieši teica Zvirgzdiņš, bet tas tā varētu būt, jo laukumā šis lēmums ir jāpieņem sekundes laikā, pat ātrāk, un tāpēc apstrādāt visu to informāciju ir ļoti grūti.

Kādi bija jūsu plusi un mīnusi Pekinā?

Šobrīd mūsu pluss ir tas, ka mums uz doto brīdi ir laba līmeņa spēlētājas - Ieva Tāre, Gunta Baško, Zane Tamane, Anete, tagad ir tas, ka mana gājuma meitenes ir sasniegušas savu labāko sniegumu. Mīnuss ir tas, ka mums nav liels rezervistu soliņš. Ja Eiropas čempionātā ar to varējām izvilkt, tad olimpiskajās spēlēs ar to cauri izbraukt nevarēja. Mīnuss ir arī tas, ka visām divpadsmit spēlētājām nav vienādas zināšanas, pieredze, bet tagad viss iet uz augšu.

Pekinā bija jūtams Latvijas līdzjutēju atbalsts?

Jā! Pirmkārt mani pārsteidza Latvijas valsts prezidents, kas pirmajā spēlē pret Krieviju zāles augšā lēkāja un kliedza „Latvija sarauj!", „Turās meitenes", tas man bija pārsteigums, pirmā doma bija - vai prezidents var tā rīkoties? Neskatoties uz attālumu Rīga - Pekina - Rīga atbalstu varēja just caur internetu, caur draugiem, varēja just, atbalsts bija ļoti liels. Atbraucot mājās, sajūtot šo gaisotni, sajūtas ir patīkamas, Latvijas līdzjutēji tiešām ir tie labākie. Manuprāt, ka prezidents bija gatavs uz visu, viņam bija izlases krekls, karogs, bija super.

Ar ko tev asociējas vārds „basketbols"?

Tas ir kā „tusiņš", tā tomēr ir komanda. Tas ir komandas gars, cilvēki sanāk kopā, visiem ir viens mērķis. Atrodoties kopā ar vieglatlētiem sapratu, ka individuālais sports ir pavisam kas cits. Basketbols tā ir mana dzīve, esmu daudz ko ziedojusi šim sporta veidam, tāpēc neko sliktu nevaru teikt. Basketbols - tas ir forši.

Sievietes pēc būtības ir emocionālas, kā tas ir, būt sieviešu komandai?

Runājot par valstsvienību, mēs viena otru pazīstam jau no vidusskolas, skolas laikiem. Manuprāt, tas ir labi, ka mēs gadu esam prom viena no otras, protams, kāda vēstule, zvans, pavisam minimāli, tāpēc ar to vasaru, kuru pavadām kopā, nepietiek, lai sanāktu kaut kādi kašķi, strīdi, nepaspētu apnikt viena otrai. Protams, mēs katra esam savādāka, bet nav tā, ka mums ir kaut kādas grupiņas, ir interesanti.

Klubā ir savādāk, tur ir spēlētājas no visas pasaules. Tas ir mūsu darbs, mēs esam profesionāles, bet mums ar to ir jāsamierinās. Ir emocijas, aizej mājās, pazvani kādam, paklačojies, pastāsti, ka ai, tur man viena iesita, tā un šitā, bet nākamajā dienā tu jau esi atpakaļ tajā vidē un dari savu darbu, jo vecās problēmas aizmirsīsies, nāks nākamās.

Tev ir viegli iejusties kolektīvā?

Es domāju, ka jā, esmu ļoti atvērts cilvēks. Man patīk izmaiņas, man patīk viss jaunais. Tagad visu vasaru būdama mājās nevarēju sagaidīt, kad man atsūtīs biļeti, lai varētu doties uz Čehiju.

Vai var teikt, ka šobrīd Latviju ir pārņēmis sieviešu basketbola bums?

Latvijā basketbols, sieviešu basketbols, ir uzlecis ļoti augstu. Nav vairs tā, kā agrāk, tagad arī mūs uz ielas atpazīst, esam ieguvušas tādu kā „v.i.p" statusu daudz kur, kas agrāk bija tikai vīriešu izlasei. Tas viss sākās ar Itāliju, kad izcīnījām ceturto vietu, tad bija pārbaudes spēles Rīgā, viss ir ļoti izmainījies, bet par to man ir tikai prieks. Patīkami, ka arī fanu klubi ir nobrieduši braukt mums līdzi, atbalsta. Visu gadu spēlēt basketbolu, būt sievietei ir kā ir , jo puišiem lai kā arī ietu ir atbalsts būs, bet tagad arī sāk saprast mūsu spēlēto basketbolu, sāk atbalstīt mūs, tas tikai priecē.

Kā tas ir, būt sievietei basketbolistei?

Grūti, jo mani nesaskata kā sievieti, kā Lieni, bet saskata kā Lieni Jansoni, tas ir viens, ka es saģērbjos normāli, izlaižu matus, man nāk klāt cilvēki un saka, ka laukumā tu izskaties savādāk - loģiski, tur ir sviedri, emocijas, ļoti daudz cilvēki saka, ka laukumā esmu nopietna, bet protams, spēles laikā esmu sakoncentrējusies, nopietna, bet dzīvē es esmu pa visam cits cilvēks, dzīve man daudz kas ir vienalga, ir grūti, jo sabiedrība mani uztver kā cilvēku sportistu, bet tajā pašā laikā es esmu cilvēks ar emocijām.

Kā sanāca, ka tu esi tieši basketbolā?

Ģimene! Mamma, tētis, it kā vecāki man deva izvēli, tētis bija treneris, mamma spēlēja basketbolu, bet izvēlējās ģimeni, tagad ir trenere. Basketbols man laikam ir gēnos. Agrāk es dejoju tautas dejas, modernās dejas, rokenrolu, bija posms, ka zēni neauga, bet auga meitenes, līdz ar to man nebija partneris dejās, tāpēc man bija izvēlē starp dejošanu ar augumā mazāku partneri vai basketbolu, izvēlējos pēdējo.

Savu izvēli, karjeru, nenožēlo?

Karjerā es pilnīgi neko nenožēloju it īpaši atgriežoties no Olimpiādes, kas ir katra sportista sapnis. Tas, manuprāt, bija likteņa pirksts nokļūt ar valstsvienību olimpiskajās spēlēs.

Kā Tu nokļuvi ASV?

Spēlējot U-18 valstsvienībā mani pamanīja ASV skauti, kas meklēja sastāva papildinājumu. Man bija piedāvājums no trijām vai četrām koledžām, neatceros, bet izvēlējos Sjenu, jo tur priekšā bija Gunta, tāpēc man bija vieglāk.

Amerika skaitās visu iespēju zeme, pastāsti par laiku ASV.

Amerika bija interesants periods, jo līdz tam es visu laiku biju kopā ar ģimeni, mājās, bet te pēkšņi man ir jābrauc prom. No sākuma bija ļoti grūti, bet pēc tam es ieguvu pārliecību par sevi. Tā tiešām ir iespēju zeme, jo tur visi cilvēki ir atvērti, zāles bija pilnas uz NCAA spēlēm, bija labi. ASV ir viena no lietām, kuru es nenožēloju. Spēlējot basketbolu es spēju iegūt arī izglītību. Tagad, ja ir laiks, es atgriežos ASV pie draugiem, jo tomēr pieci gadi nav mazs laiks. Gribējās sasniegt vairāk, bet nesanāca, tagad ir Eiropa.

ASV tu dzīvoji ģimenē?

Nē. No sākuma es dzīvoju kopmītnēs, bet pēdējos divos gados es dzīvoju mājā ar vēl astoņām meitenēm. Man bija ļoti liels prieks, ka pie manis varēja atbraukt ģimene, viņi varēja visu redzēt klātienē, izlaidumu, dzīvi. Bija grūti pierast pie tā, ka ASV visas mācības notika caur datoru, man tajā laikā mājās datora nebija, bija kaut kāda liela kaste, kuru sauca par datoru, tāpēc bija interesanti, bet tagad vismaz esmu iemācījusies ātri rakstīt.

Jaunajām spēlētājām ieteiktu doties uz ASV?

Jā! Ir daudz meiteņu, kas grib doties uz ASV, cilvēki tiešām redz viņu potenciālu. Nezinu, kas tagad ir noticis, bet mums ir garas meitenes. Es skaitos gara, bet tagad es ieraugu 18 gadus vecu meiteni, kas ir garāka par mani, ir tā dīvaini. Man ir prieks par to. Kad es devos prom, nebija nekāda informācija par ASV, bet tagad man ir iespēja palīdzēt meitenēm. Es tiešām iesaku visām meitenēm, kas grib doties spēlēt uz ASV, doties uz turieni, jo tur ir pavisam cits līmenis un tur var iegūt daudz ko vairāk nekā spēlējot šeit.

Vai vari iedomāties, ka uz LSBL spēlēm nāktu tikpat daudz skatītāju cik uz NCAA?

Es to varētu iedomāties, bet kā jau teicu, mēs esam maza tauta, mums ir šie līdzjutēji, bet man ir prieks, ka tagad uz valstsvienību nāk ar katru gaidu arvien vairāk līdzjutēju, kuri ne tikai aplaudē, bet tagad jau sāk just līdzi vārda tiešākajā nozīmē. Es ceru, ka tagad arvien vairāk skatītāju nāks uz sieviešu basketbola spēlēm.

Drīzumā es būšu Rīgā un spēlēšu pret „TTT/Rīga", es ceru, ka „Arena Riga" būs pilna, būs jocīgi spēlēt pret savējām, bet es ļoti vēlos sagaidīt šo spēli.

Vai esi kādreiz nospēlējusi „uz skatītājiem"?

Par to nedomāju, bet ja sanāk iemest trīnīti pēdējā sekundē, izdarīt kādu labu paņēmienu un dzirdēt ovācijas no skatītājiem, tas ir super, bet speciāli par to nedomāju. Ja kāds pēc spēles pasaka, lūk, tajā epizodē tu skaisti nospēlēji, tas bija labs metiens, ir patīkami.

Pēc ASV nāca Eiropa.

Pēc ASV nāca Izraēla, tā bija valsts, kuru man rekomendēja aģents, kurš vēlējās lai es nokļūstu valstī, kurā varu labi adaptēties. Izraēla bija tā īstā vieta, jo tur spēlē gan amerikānietes, eiropietes, tāda mix līga tā bija. Atzīšos, ka vecāki neļāva man braukt uz turieni, teica lai meklēju citus līgumus, bet uz Izraēlu tu nebrauksi. Savu izvēli nenožēloju, jo pēc gada nokļuvu savā sapņu zemē Eiropā, Spānijā. Izraēlā man uzticējās, ļāva spēlēt, tas ļāva man vieglāk adaptēties.

Braucot uz ārzemēm leģionāram ir jābūt galvas tiesu pārākai par vietējām.

Protams, ka klubs izvēlas leģionāru, lai tas dotu labumu komandai, bet eiropietēm ir iespēja pasprukt zem amerikānietēm. Visvairāk prasa no amerikānietēm, tāpēc iespēja ir izsprukt. No mums sagaida vairāk nekā no vietējām, jo klubs tevi ir iegādājies, lai tu spēlētu.

Vai tiešām amerikānietes ir labākās basketbolistes pasaulē?

Neteiktu, viņas tā ir uztaisītas. Viņas ar savu pārliecību, ar savu amerikāņu brīvumu, ar domu, ka viņas ir labākās, ar to viņas eiropietēm ieliek, bet viņas nav galvas tiesu pārākas, ar viņām var cīnīties. Tas ir arī atkarīgs no trenera, kluba, no visa.

Kā tev ārzemēs ir gājis ar trenerim?

Līdz šim problēmu nav bijušas, vai nu es protu ar treneriem saprasties, vai patīku viņiem, bet konfliktu nav bijuši. Ir bijušas kaut kādas problēmas, bet vienmēr tās tika izrunātas un viss ir bijis kārtībā.

Ļoti žēl, ka pagājušajā sezonā, mūsu dēļ, mums nomainīja treneri, kas bija labs cilvēks, bet ar to basketbolā nepietiek. Viņš nesaprata mūsu plusus/mīnusus, viņa vietā nāca trakāks treneris, un mēs pieķērām sevi pie domas, ka tomēr vajadzēja saņemties un nospēlēt labāk.

Tagad atmiņā ataust vēstuļu rakstīšana par valstsvienības trenera atlaišanu.

Jā, tajā brīdī tā tam bija jānotiek. Mēs negribējām neko ļaunu, bet mums bija augsti mērķi, kurus tagad mums ir izdevies realizēt. Viss notika likumsakarīgi.

Daudz esi ieguvusi no saviem treneriem?

Katrs treneris nāk ar savām zināšanām, prasmēm. Katrs redz tevi kā spēlētāju, palīdz pilnveidoties, tas man patīk treneros. Trenerim ir jāmāk pieņemt spēlētājas, tāpat mums - treneris. Ir pat labāk, ka man pasaka kaut ko kritisku, nevis „o, cik labi tu noskrēji", es to zinu, ka es varu labi noskriet, bet ja man pasaka: „nu, kas ir ko, nevari savākties," tas ir labāk. Mamma man ir trenere, kas tikai kliedz, plus, es esmu viņas meita, treniņos man tas viss bija jānoklausās atklāti, bet tas ir jāmāk sagremot, esmu ar to samierinājusies. Man pat ir labāk, ja uzkliedz, tad uzreiz ir tā, ka es zinu, man jāsaņemas. No katra trenera, kas bija klubā, valstsvienībā esmu kaut ko ieguvusi.

Treneru kritiku tu vari sagremot, bet kā ir ar masu mediju, līdzjutēju kritiku?

Interesanta tēma, tāpēc, ka es mēģinu nelasīt, bet vienmēr sanāk kaut ko uzzināt. Atbraucot no Pekinas mājās mani sagaidīja avīžu kaudzīte, labākos rakstus izlasīju uzreiz, bet tos sliktākos mēģināju nelasīt, bet saniezējās un izlasīju.

Līdzjutēji, viņu komentāri diemžēl ir sāpīgi. Pekinā mums pateica, dariet ko gribat, bet nelasiet komentārus no līdzjutējiem. Dažreiz ir sāpīgi lasīt to, ko viņi raksta, bet viņi ir cilvēki, tas ir viņu viedoklis, tāpēc...

Savā karjerā esmu izlasījusi daudz komentārus, bet tagad labāk paklausos ģimenes veidoto komentāru izlasi.

Ir kāds komentārs, raksts palicis atmiņā vislabāk?

L.Jansone: Visi šie raksti ir bijuši savdabīgi, interesanti. Noteikti, raksti par to, ka esmu noslēgusi līgumu ar WNBA klubu Ņujorkas „Liberty", ka esmu pirmā spēlētāja, kam tas izdevies, bija patīkami. Vēstules draugiem.lv, dators Pekina bija karsts no vēstulēm, laba vēlējumiem.

Nav bail no tā, ka tagad, nedod Dievs, kaut kas notiks, zaudēsiet kaut kam, kaut kas nesanāks, pār jūsu galvu būs melnā kritika.

Protams, tagad mūsu statuss ir savādāks, mēs esam olimpietes, pirmā komanda no Latvijas, kas startējusi Olimpiādē. Viss ir mainījies. Tagad uz mums skatīsies savādāk, neteikšu, ka slikti, bet ir grūti. Nākamgad Eiropas čempionāts būs Rīgā, kur no mums gaidīs lielas lietas. Tagad visām meitenēm gads ir jāizvada ļoti labi, lai Rīgā viss izdosies. Sportā, kam negadās, neko nevar paredzēt. Pekinā ja kaut kas neaizgāja, uzreiz bija jādzird tas negatīvais, bet tāda ir dzīve. Ir bail, ka neveiksmes gadījumā būs kritika, tāda ir mūsu tauta, vienmēr mēs gribēsim kādam kaut kur iekniebt.

Tev vieglāk ir spēlēt Rīgā vai ārzemēs?

Protams, ka labāk patīk mājās spēlēt, jo tad uz spēlēm nāk mani draugi, ģimene, cilvēki, kuru dēļ gribi parādīt labāko sniegumu. Ārzemēs tas ir savādāk, tur tu spēlē kluba dēļ, lai būtu pozitīvs iznākums.

Tagad gaidu tikšanos ar „TTT/Rīga", tad varēšu pateikt kaut ko vairāk, jo tā būs pirmā reize, kad spēlēšu pret savējām, būs interesanti. Atzīšos, man ir bail.

Kāpēc neizdevās WNBA?

Viņiem ir sava politika, tur ļoti skatās no kurienes tu esi, kuru koledžu esi beigusi. Kad man piedāvāja līgumu es neko nezināju, bija spēlētājas, kas spēlēja Eiropas finālos, varbūt neparādīju labāko sniegumu, bet kam negadās. Tā bija neatsverama pieredze, tagad es zināšu, kur es braucu, kas mani sagaida. Sapnis nav izsapņots! Man ir 27 gadi, vēl nekas nav zaudēts. Eiropas basketbolistēm galvenais ir starts Eiropā, kur tu spēlē, kā Tu spēlē, pret ko spēlē.

Tā ir cita pasaule. Tur sezona ir trīs mēneši, tā ir ASV, kur es tiešām gribu atgriezties uzspēlēt. Toreiz es biju arī par jaunu, lai adaptētos WNBA. ASV spēlē citu basketbolu, tas ir pavisam cits.

Kā sievietēm ir ar vecumu, ir tā, ka jau 16 gados ir zināms, ka, jā tā spēlētāja būs zvaigzne?

Man liekas, ka nav. Tu vari būt laba spēlētāja 18 gados, 16 gados jau spēlēt pie pieaugušajām valstsvienībā. Tas ir atkarīgs no tā cik tev liels ir talants, kur spēlē. Atšķirība no vīriešu basketbola ir, ģimene, citi apstākļi.

Daudzas meitenes izvēlas ģimeni, aiziet prom no basketbola, bet tāpat katra no viņām mēģina sasniegt maksimumu karjerā.

Ieminējies par ģimeni, kā tev ir šajā jomā?

Šobrīd tādu plānu nav, nezinu, vai kaut kur ir zināms tas, ka ar Brno klubu esmu noslēgusi līgumu uz trijām sezonām, vai nē. Tagad uz trijiem gadiem par ģimeni varu aizmirst, tuvākos trīs gadus mana dzīve būs basketbols. Pašreiz dzīvojos, spēlēju basketbolu, pēc sezonas mēģinu atpūsties, tā arī tas laiks paiet. Šobrīd arī nav atrasts tas īstais, bet ir labi, kā ir. Basketbolistes dzīvei ir savi labumi, savi plusi.

Kā tad atpūties?

Rīgā tā ir ģimene, draugi, māsa. Man ir liels prieks, ka tagad esmu krustmāte. Cik ilgi var dzīvot pēc principa basketbols, basketbols, basketbols? Vajag arī atpūtu. Aizeju uz kino, Vecrīgu. Tagad ir grūtāk, jo visi skatās, ko tu dari, kādu glāzi pacel utt., patīk ļoti dejot, arī kārtis uzspēlēt. Jūra, pastaigas, mēģinu atpūsties maksimāli.

Tu esi rīdziniece?

Jā, izteikta rīdziniece, Kr.Barona iela, pie Daugavas sporta nama. Bija viena sezona, kad treniņi bija DSN, lai gan dzīvoju netālu, treniņos ierados pēdējā.

Ir bijuši brīži, kad esi vēlējusies mest basketbolu pie malas?

Dažreiz uznāk, bet tas ir tad, kad esi to basketbolu atēdusies, kad kaut kas neiet, bet tas ātri pāriet. Lai arī cik slikti iet, es palieku. Gribas kādreiz aizbraukt atvaļinājumā, tagad divas nedēļas laika, lai to visu aizmirstu, atslēgties. Man patīk tas, ka man tas arī izdodas, atslēgties no visa. Ir bijuši brīži, kad viss ir līdz kaklam, bet pēc pāris dienām esmu atpakaļ basketbolā.

Tu teici, ka jūs jau atpazīst arī uz ielām, nav grūti?

Jau pirmajā dienā, kad biju atgriezusies Latvijā ar ģimeni gājām vakariņās, uz mums jau skatījās, gribējās uzsmaidīt. Cilvēki nāca uz ielas novērtēja mūsu sniegumu, tas ir patīkami.

Viens cilvēks man pateica, ka redzot mūs olimpiādē, skudriņas skrēja pa muguru.

Tas ir patīkami.

Tavuprāt, karjerā tev viss ir nācis pakāpeniski vai negaidīti?

Viss, kas ar mani ir noticis basketbolā, ir bijis negaidīti. Visu, ko esmu darījusi, esmu darījusi pēc labākās sirdsapziņas. Koledža nāca negaidīti, WNBA bija negaidīti, otrajā gadā nokļuvu Spānijā, līgums Čehijā arī nāca kā pārsteigums. Aģents man uzzvanīja, kad biju autobusā un teica, ka ir līgums no kura nevar atteikties. Ir bijis daudz kas negaidīts, bet es uz to esmu arī gājusi.

Nav grūti atvadīties no Spānijas?

Ir, pat ļoti. Olimpiādē bija spēlētājas, ar kurām esmu spēlējusi kopā, pret kurām esmu spēlējusi. Ir skumīgi, bet es zinu, ka es atgriezīšos. Trīs gadus būšu prom, bet zinu, ka mani tur gaidīs. Nezinu, cik ilgi es spēlēšu, bet es vēl uzspēlēšu Spānijā.

Kā tu esi izmainījusies kā spēlētāja?

Vidusskolā biju viena no līderēm, biju pat saspēles vadītāja, biju arī kā uzbrucēja. Pēc tam ASV mani ierobežoja, neļāva kāpt ārā no trīs sekunžu zonas, četrus gadus nocīnījos. Izraēlā atkal ļāva man spēlēt, tur izrādījās, ka varu mest, nevis tikai zem groziem cīnīties, karjerā esmu atklājusi daudz, ja agrāk biju spēka spēlētāja, tad tagad man labāk patīk iemest kādu trīnīti.

Pēc Pekinas man zvanīja trenere no ASV un jautāja: „Liene, tu vari mest, kāpēc tu to nedarīji pie mums?", es viņai tā arī atbildēju, ka viņa man neļāva to darīt.

Bet kā cilvēks?

Protams, ka arī šajā ziņā esmu mainījusies, nezinu. Es vienmēr mēģinu iejusties tajā vidē, kurā es esmu. No Spānijas atgriežoties Rīgā ir jāpārslēdzas, tāpat arī ierodoties ASV. Palīdz cilvēki, kuri man ir apkārt, tas ir viegli. Ir lietas, kas man pietrūkst, piemēram, ASV. Tagad būs Čehija, kas būs kaut kas jauns, bet vienmēr kaut kas pietrūks, bet to es kompensēšu ar kaut ko citu.

Tev ir tetovējums, atzīsties, ko tas nozīmē?

Es izdomāju, ka vajag kaut ko savu, kaut ko tādu, ko ievērotu cilvēki. Man patīk tetovējumi. Pekinā pie manis pienāca Austrālijas vīriešu basketbola izlases džeki un teica: „Tu esi devītais numurs Latvijas izlasē, tev ir tetovējums," tas man patika.

Es gribēju kaut ko ierakstīt, man ir divas lietas, divi vārdi, mīlestība „love" un cerība „hope", tie ir vārdi, kas mani motivē, bet tad es padomāju, ka neesmu amerikāniete, lai tetovētu sev virsū vārdus angliski, izdomāju kaut ko uzzīmēt, dvīņu zīmi, piemēram. Kaut ko tādu, slēptu, lai cilvēki uzreiz nepamanītu, nezinātu kas tas ir.

Tetovējumi man ir tāpēc, ka tas ir kaut kas mans. Tetovējums man ir kaut kur gadus četrus - sāku ASV, bet beidzu Latvijā. Bija tā, ka vecāki man aizliedza tetovējumus, bet es pa kluso uz muguras uztetovēju devītnieku ar bumbu, un pēc treniņa tēvs labu gribēdams piedāvāja pamasēt muguru, tādējādi atklājot tetovējumu. Bija pārsteigts: „Mammu, kas tas tāds," bija viņa jautājums. Ar laiku viņiem iepatikās.

Tagad man ir doma uztetovēt kaut ko saistībā ar Pekinu, lai paliek par piemiņu.

Sanāk, ka esi tāda „nepaklausīga" meitene vecākiem, uz Izraēlu aizbrauci, tetovējumi...

Neteiktu, ka nepaklausīga, jo vienmēr ir bijis tā, ka vecāki man uzticas. Viņi grib tikai labāko, bet tajā pašā laikā esmu patstāvīga, viņi man vienmēr atbalstīts. Īstenībā esmu ļoti paklausīga meita, viņiem ir jābūt laimīgiem par tādu meitu (smejas).

Trešdien bija tikšanās ar Valdi Zatleru, kā gāja, kādas emocijas?

Ir tā, ka mēs ar meitenēm smejamies, mums jau tās tikšanās ar prezidentu notiek regulāri. Kad prezidenta kungs piegāja pie mums aptuveni tā, ka : „Kad nākamreiz tiksimies?".

Šī reize bija īpaša, jo bija visi olimpieši. Zatlera kungs visiem pateicās par lieliskajiem startiem, pateica paldies par to, ka pārstāvējām valsti. Viņš atzīmēja to, ka visi cīnījās, ka trīs medaļas, ko vēl var vairāk vēlēties!

Man ir liels prieks, ka man izdevās iepazīt mūsu atlētus, ne tikai basketbolistus. Štrombergs man pat iedeva zelta medaļu paturēt, visi bijām brīvi, bija patīkami.

Beigās, kam tu vēlies pateikt lielāko paldies, novēlēt līdzjutējiem?

Vecākiem, kuri mani izaudzināja, atbalstīja, paldies viņiem par to, jo bez viņiem es nebūtu tur, kur esmu šobrīd.

Līdzjutējiem - piedodiet par nervu bojāšanu (smejas), bet gaidiet vēl, jo būs nākamie pārdzīvojumi. Mēs mēģinājām Pekinā sniegt līdzjutējiem tās labākās emocijas, un ļoti ceru, ka mēs klātienē tiksimies nākamajā vasarā klātienē.

Es ļoti ceru, ka līdzjutēji turpinās mūs atbalstīt arī sezonas laikā, jo tas mums ir ļoti svarīgi.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!