Bijušā Latvijas basketbola izlases spēlētāja Uvja Helmaņa vadībā "Liepāja/Triobet" komanda arī šogad ir viena no pretendentēm uz "Aldaris" Latvijas Basketbola līgas (LBL) medaļām, tomēr viņš savā brīvajā laikā pievēršas arī darbam ar sociālā riska grupas jauniešiem.

Helmanis Latvijas izlasē aizvadījis 184 spēles, un šobrīd tas ir valstsvienības rekords. Tāpat viņš ir trešais rezultatīvākais spēlētājs izlasē, gūstot 1585 punktus. Savu spēlētāja karjeru Helmanis noslēdza 2010.gadā, uzreiz nākamajā sezonā sākot trenera karjeru. Kopš 2013.gada viņš ir "Liepāja/Triobet" komandas galvenais treneris.

Intervijā portālam "Delfi" Helmanis pastāstīja par savas komandas sniegumu, sastāva "būvēšanu" un par iesaistīšanos darbā ar jauniešiem.

Latvijas basketbolā tu esi ilgu laiku. Ko tu vari teikt par vietējo čempionātu? Kāds ir "Aldaris" Latvijas basketbola līgas (LBL) līmenis šobrīd?

Komandas šobrīd ļoti vienlīdzīgas, tas noteikti ir skaidrs. LBL čempionāts šobrīd ir interesants gan spēlētājiem, gan skatītājiem. Čempionātā pārsteigumi bija, ir un būs. Šobrīd nav tāda izteikta viena flagmaņa. Vairākus gadus bija Brocēnu komandas dominance, tad "Ventspils" ilgu laiku bija augšgalā un nevienu nelaida klāt. Tagad tas ir mainījies un komandas līdzīgākas.

Kā trenerim tev noteikti arī ir interesantāk gatavoties spēlēm, jo ir izredzes uzvarēt jebkuru.

Protams, taču ir jāgatavojas katrai spēlei un katram pretiniekam, jo nav nevienas "pastaigas" spēles. Visu laiku jābūt procesā un jātur roka uz pulsa.

"Liepāja/Triobet" komandai sezonas pirmā puse izdevusies diezgan veiksmīga. Kā izdodas noturēt spēlētājus motivētus un fiziski gatavus?

Sezonas laikā spēlētājiem uzkrājas nogurums, un arī pašpārliecinātības velniņš pēc vairākām uzvarām var piezagties. Es domāju, ka panākumu atslēga ir profesionālismā. Laicīgi nokomplektēt sastāvu, laicīgi sākt trenēties. Savulaik "Bonuss" sastāvā trenera Pētera Višņēvica vadībā visa vasara pagāja nometnēs. Bija brīvas divas trīs nedēļas. Tas bija, kas mūs saturēja kopā, kas veidoja komandas mikroklimatu. Mēs trenēties sākām augusta sākumā, viss sastāvs bija uz vietas. Notika kārtīgi treniņi, ne tikai basketbols, bet arī fiziskās sagatavotības treniņi. Pirms sezonas pludmalē uzspēlējām futbolu, volejbolu, tāpat arī kāda nometne labi noderēja, lai saliedētu spēlētājus.

Sezonas sākums ir apmierinošs, bet pēc tās spēles neesam ne tuvu tam, kā vajadzētu. Es uzskatu, ka pareizais ceļš ir visu darīt laicīgi, pēc iespējas profesionālāk.

Runājot par komandas rādīto sniegumu - tev bijuši dažādi sulīgi izteicieni, kad apraksti savas komandas spēli laukumā, kā, piemēram, "pirmais puslaiks bija lēts vācu porno".

Gadās visādi. Neviena spēle neatkārtojas. Katra spēle ir citādāka un nekas nav paredzams. Protams, ir dusmas, kad mēs gatavojamies kaut kam konkrētam, bet spēlētājiem neizdodas to izpildīt. Citreiz esmu dusmīgs arī pēc uzvarētām spēlēm, jo ir pavadītas trīs dienas, kurās mēs gatavojāmies spēlei, bet laukumā tas darbs nav redzams. Ir reizes, kad ir otrādāk - pret kādu spēcīgu komandu spēlējam pēc plāna, bet mēs zaudējam ar -30, kā tas bija BBL spēlē pret "Vytautas". Spriežot pēc rezultāta, spēlētāji neko nemāk, bet tā tiešām nav. Vienkārši pretiniekiem todien krita iekšā visi metieni.

Bieži vien sportā lieto jēdzienus - "skaists zaudējums" un "neglīta uzvara". Vai kādreiz tev ir bijis gandarījums par skaistu zaudējumu?

Es vienmēr ņemtu to otro variantu. Gandarījums vienmēr ir pēc uzvaras, lai arī pēc tādām spēlēm nākas pateikt kādu sliktāku vārdu. Pēc tādām spēlēm vienmēr iekšā sēž neapmierinātība ar sniegumu. Skaistais zaudējums nevienam nav vajadzīgs.

Es esmu strādājis ar sociālā riska jauniešiem. Vienu gadu esmu bijis basketbola treneris un sporta skolotājs jauniešu centrā "Ilga". Tur es uztaisīju komandu, kur bija sociālā riska jaunieši, kuri mēdz uzpīpēt vai palietot narkotikas. No viņiem rezultātu sagaidīt būtu ļoti neloģiski, jo galvenais viņus ir piesaistīt sportam, ieinteresēt viņus par basketbolu. Es toreiz strādāju ar zēniem un meitenēm vecumā no 12 līdz 17 gadiem, un mūsu plāns bija trenēties un sezonas beigās nospēlēt vienu spēli ar kādu no skolām. Mēs viņiem piešķīrām formas, uzaicinājām Latvijas Basketbola savienības tiesnesi - viss bija kā īstā spēlē. Mēs zaudējām to spēli, bet man bija gandarījums par darbu ar šiem jauniešiem.

Profesionālajā sportā ir pretēji, visi grib rezultātu. Tāpēc mēs Liepājā pirms sezonas vienmēr izvirzām mērķus, uz kuriem mēs arī ejam. Ja sezonas laikā gadās kaut kas nelāgs, galvenais, lai beigās mēs būtu sasnieguši savus pirms sezonas izvirzītos mērķus. Pēc pagājušās sezonas varbūt bija sajūta, ka līdz galam kaut kas nav izdarīts, bet es teicu, ka izvirzītie mērķi sasniegti - četrinieks Latvijā un izslēgšanas spēles Baltijā.

Laikam tik tuvu, kā pagājušajā sezonā, neviens pēdējos gados nav bijis, lai izjauktu Rīgas un Ventspils komandu finālu.

Mums bija laba sezona. Varējām būt arī regulārās sezonas uzvarētāji, bet pēdējā spēlē zaudējām "Ventspilij". Tik un tā domāju, ka mēs parādījām raksturu. Vienā dienā nerodas čempionu komandas. Mums jāturpina iet uz priekšu.

Diemžēl, mums viss pamatsastāvs nomainījās, un tā ir bēdīgā ziņa šādās komandās. Mūsu atbalstītājs "Triobet" sniedz lielu finansiālu ieguldījumu, taču pēc aizvadītās sezonas vajadzēja atrast veidu, kā mēs varētu saglabāt komandas kodolu, jo esam uz pareizā ceļa. Tomēr, nomainot visu sākuma piecinieku, visa komanda principā ir jāpārbūvē.

Kā tu uzskati, vai pagājušās sezonas līderis Lauris Blaus pieņēma pareizo lēmumu, pametot Liepāju un aizbraucot uz Lietuvu, kur viņam spēles laiks un loma bija krietni mazāka. Vai palikšana Liepājā, kur viņš varētu turpināt progresēt, nebūtu pareizāka? [Blaus pēc Jaunā gada atgriezās Latvijā un pievienojās "Valmiera"/ORDO - autora piezīme]

Tas būtu loģiskais lēmums, taču vienmēr ir blakus apstākļi. Tas ir jautājums spēlētājiem, kāda ir viņu motivācija. Varbūt Laura mērķis bija spēlēt "Pieno Žvaiždes" komandā. Tagad viņš var teikt, ka tas ir izdevies. Piemēram, citam mērķis ir pelnīt par 100 eiro vairāk. To var novērtēt tikai tad, kad kaut kas ir izdevies vai neizdevies. Jauni izaicinājumi noteikti ir jāpieņem un Blaua gadījumā tobrīd tas bija solis uz augšu.

Neraugoties uz to, ka jums pamatsastāvs pilnībā nomainījās, tomēr izdevās atrast labus aizvietotājus. Kā notika sastāva komplektēšanas process?

Viens leģionārs pagājušajā gadā spēlēja Kazahstānā - Kristofers Ričards. Viņš ir arī mana aģenta spēlētājs un loģiski, ka aģents man viņu piedāvāja. Par šo spēlētāju šaubu nebija. Tā kā Lauris izvēlējās kāpt pa karjeras kāpnēm un vēl vienu latviešu spēlētāju piesaistīt neizdevās, tad sākām meklēt garo spēlētāju. Skatījāmies amerikāņus, kuri beiguši koledžu. Stīvu Zeku meklējām ilgāk, bet tagad varu teikt, ka spēlētājs ir labs un noderīgs komandai.

Kāda situācija ir ar vietējo spēlētāju līmeni? Bieži vien treneri teikuši, ka nav jau no kā izvēlēties, tāpēc jāņem ārzemnieki.

Es varbūt nedaudz pārlēkšu un atbildēšu uz šo jautājumu citādāk. Arī šogad LBL spēlē "Latvijas Universitātes" studentu komanda, bet pirms pāris sezonām čempionātā bija arī "Turība". Tieši šīs komandas ir labākais starpposms basketbolistiem pēc vidusskolas beigšanas. Spēlētāji vecumā no 19 līdz 21 gadam domā, kur spēlēt - LBL 2 vai LBL 3, vai vispār iešu strādāt. Šīs komandas dod šiem spēlētājiem iespēju spēlēt un attīstīties. Mums komandā tagad ir spēlētāji no "Turības" un "Latvijas Universitātes".

Spēlētājiem ir svarīgi mācīties un iegūt izglītību, un ja vēl ar spēlēšanu kaut ko var sasniegt, tad ļoti labi. Izglītība ir svarīga, jo nekad nevar zināt, kā sanāks ar basketbolu. Ļoti ceru, ka Universitātes komanda neies ārā no LBL, jo tad tas starpposms izkritīs ārā. Pie mums viens piemērs ir Jānis Antrops, kurš iepriekš spēlējis "Turībā", viņš tagad ir svarīgs spēlētājs pie mums.

Kas ir svarīgākās lietas, lai spēlētājs veiksmīgi iekļautos tevis vadītajā komandā?

Jābūt ar galvu visam kārtībā. Nē, ja nopietni, tad atbildības sajūta pret to, ko dara. Meklējot spēlētājus, mēs arī mēģinām saprast, kāds viņš ir cilvēks, ko viņš dara ārpus laukuma, kāds ir ģimenes stāvoklis. Mēģinām saprast mazās lietas. Reizēm gadās nošaut greizi, bet to mēģinām labot. Darām visu, lai pārliecinātos, ka spēlētājs iederēsies komandā.

Cik ļoti var izpētīt spēlētāju personību, neiepazīstot viņu?

Ir kaut kāda virspusēja informācija, kaut kādas baumas, piemēram, vai patīk staigāt pa bāriem. Tad ir ģimeniskās lietas. Bāru apmeklēšana ne vienmēr ir tas sliktākais, viss vienmēr ir atkarīgs no spēlētāja. Pagājušajā gadā ar amerikāņu spēlētāju nedaudz kļūdījos. Mums bija Dveins Džonsons, kurš nāca no Kalifornijas. Viņam ziemā šeit nebija viegli. Mēs paši bieži vien ziemā krītam depresijā, kur nu vēl viņš, kurš pieradis pie vasaras visa gada garumā.

No sākuma es ar to rēķinājos, un ar viņu par to vairākas reizes runāju. Tomēr viņš pēc mājām ilgojās un šeit viņam kaut kā pietrūka. Tā laikam bija viena no manām lielākajām kļūdām. Varbūt nevajadzēja viņu ņemt, jo netiku galā.

Ja turpina tēmu par leģionāriem, tad šogad Stīvs Zeks atbrauca ar savu draudzeni, kas ir neierasti, jo parasti ārzemnieki atbrauc vieni paši un vispirms iekārtojas. Uz pirmo treniņu viņš atbrauca ar velosipēdu, ko bija noīrējis. Viņš pats aizdomājās, kā šeit iejusties, nevis tikai iet pie menedžera un prasot to, to un to. Zeks treneru korpusam bija liels pārsteigums.
Foto: F64

Kādi šogad jums pirms sezonas ir izvirzīti mērķi?

Latvijas līgā mēs vēlamies iekļūt četriniekā, bet tas nenozīmē, ka nevēlamies būt augstāk. Baltijas līgā atkal jāiekļūst izslēgšanas spēlēs. Pats sev arī esmu izvirzījis mērķus, bet tie lai paliek pie manis.

Vai sezonas pirmajā pusē parādītais sniegums atbilst tam, lai sasniegtu izvirzītos mērķus?

Pagaidām mēs ejam pēc plāna, virziens ir zināms un to vajag sasniegt.

Ko tu saki saviem spēlētājiem pēc zaudējumiem un sliktām spēlēm?

Man laikam ir tas mīnus, ka es pēc zaudējumiem pasaku to, kas man ir uz mēles. Kādreiz tas man noteikti nospēlēs par sliktu, bet es cenšos sevi kontrolēt, lai nepateiktu sliktu vārdu. Es vismaz domāju, ka viss, ko es saku, ir par lietu. Un nav jau tā, ka es tikai lamājos, es arī paslavēju par labiem momentiem.

Kādām ir jābūt attiecībām starp spēlētājiem un treneriem? Vai ir pieļaujama "čomošanās"?

Protams, ka ar spēlētājiem pa ielu apskāvies es neeju un brokastis kopā neēdam. Kā komandai mums ir kopīgas ēdienreizes un video analīzes seansi. Ja spēlētājam kaut kas nav kārtībā un es to redzu, tad es pavelku malā un jautāju, vai kaut kā nevaru palīdzēt.

No vācu trenera Bauermana esmu iemācījies, ka nav svarīgi vai spēlētājs mani uzrunā uz tu vai jūs. Man nav iebildumu ne pret vienu no variantiem, tāpat var mani saukt arī vārdā. Cita lieta, kad strādā ar bērniem un jauniešiem, bet Liepājas komandā mēs esam pieauguši cilvēki, mēs ejam pēc viena mērķa un esam profesionāli.

Tu vairākas reizes esi teicis, lai kļūtu par labu treneri, ir jānogalina spēlētājs sevī. Cik viegli tev bija nolikt savas basketbolista ambīcijas un pievērsties trenera arodam?

Kad es spēlēju, man nācās saskarties ar tā saucamajiem "treneriem-krekliņa raustītājiem", kuri minūtes pārtraukumā teica, ja es spēlētu, tad es būtu aizgājis un iemetis, un es esmu baigais vecis. Man jau tad likās, ka tas ir dīvaini un nav forši. Tas man palika atmiņā. Kad es mācījos FIBA basketbola skolā, tad Svetislavs Pesičs, kurš bija mūsu galvenais mentors, uzreiz teica, ka sevišķi bijušajiem spēlētājiem ir jānogalina spēlētājs sevī. Tā viņš to pateica, un visu laiku atgādināja.

Viņš man arī privātajās sarunās to uzsvēra, jo laikam redzēja, ka līdz galam man tas nav izdevies. To es arī turu sevī iekšā. Es teikšu nevis, ka es pats varētu labāk iemest, bet tur zāles administratore atnāks un to izdarīs labāk.

Tu jau šajā sarunā minēji, ka iesaisties arī darbā ar jauniešiem. Tas ir tavs redzējums, ka viņiem vajag palīdzēt?

Palīdzēt viņiem nevajag. Tas nav pareizais vārds. Viņiem vajag parādīt pareizo ceļu. Uz to mani bīdīja mana sieva, jo pats domāju, ko man tur līst. Viņa mani tajā visā ievilka iekšā. Sāku es ar asociāciju "Dzīvesprieks". Tā ideja mums sākās ar tālaika vadītāju. Šie sociālā riska jaunieši tur dzīvoja uz vietas, apguva amatu un pie reizes arī mācījās. Radās doma, ka ar sporta palīdzību varētu mēģināt pamainīt viņu domāšanu, jo mācības nepatīk.

Pirms skola sākās mēs nedēļu cauru dienu sportojām - spēlējām basketbolu, volejbolu, futbolu. Pie mums brauca daudzi sportisti gan Valts Mihelsons, Rodrigo Laviņš, gan Kristaps Blanks, gan Mārtiņš Rubenis, gan Arvis Piziks. Katrs deva savu pieredzi, bet es ar diviem skolotājiem biju atbildīgs par šiem jauniešiem. Šādas nometnes notika piecus gadus, bet tagad "Dzīvesprieks" mainīja savu programmu.

Paralēli tam es sāku taisīt bērnu sporta nometnes, tur gan vācām vairāk basketbolistus no deviņu līdz 15 gadu vecumam. Interesanti padzīvot kopā ar šiem jauniešiem nometnes laikā un padalīties savā pieredzē. Tad vēl darbojos iepriekš minētajā "Ilgā", un arī programmā "Starts", kur bērni spēlēja basketbolu. Bērni nāca sandalēs, meitenes nāca svārkos driblēja bumbu un meta grozā. Cik es varu ņemt no sabiedrības, jāsāk kādā brīdī dot atpakaļ. Mēs ar sievu saplānojam vasaru un tad piedalāmies šajās nometnēs.

Kas tevi darbā ar jauniešiem motivē?

Sieva motivē. Viņa ir idejas autors, man atliek realizēt. Ņemu sev talkā palīgus, un tādi bijuši vairāki. Viens no "VEF Rīga" treneriem Raimonds Feldmanis ir piedalījies. Galvenā motivācija ir tā, ka man jāatdod parāds sabiedrībai. Tas ir pats galvenais. Pieredze man ir, ar jauniešiem strādāt ir interesanti, un tas noder arī trenera darbā. Tur man ir sakrājušies visādi stāsti, jo tie jaunieši tur nav paši lielākie zelta gabaliņi. Foršākā sajūta ir tā, ka ar viņiem izdodas atrast kopīgu valodu un iegūt viņu uzticību. Svarīgākais noturēt šo uzticību un nepievilt viņus. Un to darīt nevis dāvinot telefonus vai konfektes, bet ar attiecību uzturēšanu, ar konfliktu risināšanu.

Vai šobrīd Liepājā arī iesaisties darbā ar jauniešiem?

Nē, šobrīd Liepājā es to nedaru, lai arī bija doma pa dienu iet strādāt ar sociālā riska jauniešiem, bet arī darba apjoms klubā ir diezgan liels. Šādu iespēju es apsvēru, kad apmeklēju semināru par to, kā strādāt ar sociālā riska jauniešiem. Tēma semināram bija "Piedzīvojumu pedagoģija" - kā ar viņiem iet pārgājienos, kā viņus iesaistīt un izvilkt ārā no ierastās vides. Man likās, ka kaut kas ir jādara, jo es tajā seminārā biju vienīgais vīrietis starp 20 sievietēm. Domu tā arī nerealizēju, lai gan stundu dienā veltīt sporta vai basketbola treniņiem es mierīgi varētu.

Ļoti daudzi "džekiņi" Liepājā mums staigā pa olimpisko centru, jo viņi paņemti uz cīņas sporta veidiem. Viens treneris ir sapratis, ka viņus vajag ātri piesaistīt, jo viņi ir aktīvi un grib paši par sevi pastāvēt. Cīņas sports viņiem ir piemērots, jo viņi var izlādēties, palīdz savākties un disciplinē. Viņiem vajag parādīt to ceļu, ko viņi var iegūt ar sportu, nevis ar pīpēšanu, līmes ostīšanu un tamlīdzīgi.

Atgriežoties pie basketbola, kā tu vērtē visu to, kas notiek šajā sportā veidā valstī?

Es domāju, ka mēs basketbolā kotējamies pietiekami augstu. Mums ir daudz labu spēlētāju augsta līmeņa komandās, kas ir ļoti labi. Spēlētāji mums nekad nav bijuši slikti, bet ilgu laiku daudzi netika pietiekami labās komandās. Pats svarīgākais, ka latvieši spēlē svarīgas minūtes šajos klubos, nevis tikai sēž uz rezervistu soliņa. Tas ir svarīgi izlases kontekstā.

Mūsējie aiziet uz Eiropas spēcīgākajām līgām un tur viņiem ir kontakts ar tiesnešiem, kas tiesā izlašu spēles. Tas ir svarīgs faktors, ka tiesneši zina un respektē mūsu spēlētājus. Piemēram, Dairis Bertāns Spānijā iepazīst spāņu tiesnešus, kuri kādā brīdī tiesās arī Eiropas vai pasaules čempionāta spēles. Līdz ar to strīdīgās situācijās var tikt pieņemts lēmums par labu mūsu spēlētājiem. Attiecības starp tiesnešiem un spēlētājiem ir ļoti svarīgas.

Kā tu komunicē ar tiesnešiem?

Ar tiesnešiem jāmēģina uzturēt kontakts. Man patīk, kad ir skaidra saruna ar viņiem, jo skaidrs, ka viņi nemēģina tīšām kādu iegāzt. Tomēr arī viņiem gadās kļūdas, un ja pēc sarunas ar viņu es saprotu, ka viņš bijis godīgs, tad viss kārtībā. Arī tiesneši, tāpat kā spēlētāji, citreiz nav spēlē, to var just. Man patīk, kad ar viņiem var konkrētas lietas aprunāt.

Ir arī tiesnešu seminārs, kur katrs var sagatavot savu video materiālu un savus jautājumus. Tas ir ļoti pozitīvi, ka ir komunikācija. Bija liela diskusija par situāciju, kad uzbrukuma spēlētājam aizsargi iet pa diviem virsū. Ko mēs vēlamies panākt - atņemt bumbu vai piespiest kļūdīties. Tur ir liela starpība. Tiesneši domāja, ka mēs gribam atņemt bumbu, bet mēs gribējām, lai viņš kļūdās, nostaigājot vai izmetot bumbu ārā. Tas tāds viens piemērs.

Laukuma malā tu arī esi ļoti aktīvs un reizēm arī emocionāls.

Vajag izlādēties. Spēlētājs savas emocijas var izlikt laukumā, bet man laukuma malā tādas iespējas īsti nav. Tāpēc vajag izlādēties un tik vaļā no negatīvajām emocijām, citādāk tas viss tiek pārnests uz ģimeni.

Vai ir bijusi kāda spēle, kur tu vari mierīgi nosēdēt no sākuma līdz beigām kā Fils Džeksons?

Kad es būšu kā Fils Džeksons, tad es tā varēšu izdarīt. Protams, ka nē. Kad spēlējam savu spēli un darām visu, ko esam sagatavojuši, tad esmu mierīgāks. Tad pieceļos, lai parādītu, ka esmu ar komandu.

Kas tev palicis atmiņā no tavas spēlētāju karjeras?

Spilgtākais būs draugi gan Latvijā, gan ārzemēs. Tas ir foršākais. Tagad tas var arī noderēt profesionālajā darbā, kad vajag kaut ko uzzināt, jo ar sociālo tīklu palīdzību var ar visiem viegli sazināties. Uzvaras aizmirstās. Nākamā skaistā uzvara nodzēš iepriekšējo. Vai arī mana trenera karjeras uzvara nodzēsīs kādu spēlētāja karjeras uzvaru.

Kā tu pats rezumētu savu basketbolista karjeru?

Tas, ka es neizmantoju savu potenciālu pilnībā ir vairāk kā skaidrs, jo metodes kā mūs trenēja bija atšķirīgas no mūsdienām, arī informācijas nebija tika daudz. Bija lietas, kuras es neizdarīju, bet vai tāpēc es būtu labāks? Tā ir tikai teorija.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!