Ingemārs Vekteris: Kam vajadzīgas vietējās televīzijas?

Pirms pāris nedēļām Vidzemes televīzija kļuva par pirmo reģionālo televīziju, kas uzsākusi testa apraidi ciparu formātā. Cik zinu, šobrīd jau šai testa apraidei pievienojusies arī Latgales reģionālā televīzija un par to domā vēl vairākas citas.

Līdz šim ir daudz runāts par to, ko ciparu apraide nozīmē skatītājam. Šoreiz gan vairāk gribētu runāt par to, ko ciparu apraide nozīmē reģionālajai televīzijai, kuru pārstāvu arī es.

Televīzija ir uzņēmums, uz kuru attiecas tādi paši biznesa noteikumi kā uz jebkuru citu uzņēmējdarbības nozari. Un televīzijas bizness ir skatītājs - jo vairāk skatītāju, jo lielāka reklāmdevēju interese.

SIA "Valmieras TV" bija pirmā reģionālā TV Latvijā, kas uzsāka virszemes digitālo apraidi, un esam gandarīti par šādu iespēju - mums ir iespēja paplašināt auditoriju par 60% un raidīt visā Vidzemes reģionā. Nepilnā mēnesī  esam saņēmuši jau vairāk nekā 500 skatītāju pateicības par iespēju redzēt šo TV kanālu. Pakāpeniski palielinām arī reģionālo ziņu apjomu no novadiem, kuri līdz šim nebija Vidzemes televīzijas apraides teritorijā. Augustā pabeigsim celtniecību jaunai un modernai TV studijai, kas būs aprīkota ar jaunu digitālo tehnoloģiju kopumu, kas nodrošinās signāla saņemšanu no jebkuras vietas Vidzemē, izmantojot mobilo internetu un turpināsim attīstīt mediju kopumu, kas sevī ietver arī reģionālos radio -Radio Valmiera un Radio Skonto Vidzeme. Šogad Madonas ģimnāzijā un Lahte ģimnāzijā Tartu izveidosim un tehniski aprīkosim mediju klases, kurās būs iespēja iegūt pirmās iemaņas žurnālistikā un TV tehniskajās specialitātēs. Nākamajā gadā šīs laboratorijas tiks aprīkotas ar pārvietojamām TV stacijām.

Es to nesaku, lai lielītos, vien vēlos atkārtoti uzsvērt, ka katra medija paša ziņā ir spēt rast risinājumus savai attīstībai jo jebkura uzņēmuma veiksmīgas darbības pamatā ir spēja redzēt risinājumu jebkurā situācija un plānot attīstību ilgtermiņā. Protams, ne visu var paredzēt, taču, ja runa ir par tādām konceptuālām lietām, kā, piemēram, pāreja uz cita formāta apraidi, tad šis fakts nozarei bija sen zināms. Mani pārsteidz, ka atrodas kolēģi, kas apgalvo, ka pāreja uz ciparu apraide tiem ir uzkritusi uz galvas gluži pēkšņi un nu viņi nezina, ko iesākt. Nozare par šo nepieciešamību mainīt apraides formātu zināja jau vismaz 10 gadus, bet pēdējos 5 gadus par to ir runāts visnotaļ aktīvi, tādēļ vēlreiz varu tikai paust izbrīnu par kolēģiem, kas līdz šim tautiski runājot, ir sēdējuši aizkrāsnē, nevis domājuši, kā sagatavoties tehnoloģiju pārmaiņām un attīstīties.

Šķiet ka liela daļa vietējo mediju vienkārši dzīvoja ar domu, ka viss atrisināsies pats par sevi, kas faktiski pašreiz tā arī notiek.

Lai lasītājam būtu skaidrs, kas ir kas, vispirms precizēšu, ka pastāv nacionālās televīzijas (raida visā valstī - LTV1, LTV7, LNT un TV3), reģionālās televīzijas ( raida noteiktā reģionā - TV5, Vidzemes TV, Latgales TV, Vidusdaugavas TV, Ventspils TV, Jelgavas TV , TV Miljons, TV Dzintare),  ) un vietējās televīzijas (raida 5-10 km rādiusā, šobrīd tādu ir ap 15 gab).

Faktiski lielākā daļa reģionālo TV šādu statusu ieguvušas tikai tādeļ, ka atrodas reģionālās pilsētās, taču reāla reģionālā apraide tām nekad nav bijusi

Ar lielajām reģionālajām televīzijām viss vairāk vai mazāk būtu skaidrs- tās plāno savu attīstību un redz to kopējā kontekstā ar visas Latvijas pāreju uz virszemes ciparu apraidi. Taču līdztekus tām reģionālajām televīzijām, kas laikus ir domājušas par savu izaugsmi un auditorijas paplašināšanu un ciparu apraidē saskata vairāk iespēju, nekā draudu, pastāv arī virkne vietējo televīziju, kas šobrīd ir apjukušas un īsti nezina, ko darīt tālāk.

Latvijas situācija ar tik daudzām sīkām televīzijām ir unikāla- nekur citur Eiropā  un  pasaulē vienā valstī nav tik daudz organizāciju, kas sevi sauktu par televīzijām, un jautājums, vai tas patiešām ir lietderīgi?  Un vai to patiešām var saukt par televīziju? Vai tai nepieciešams pašai savs raidītājs, kas 10-30 minūšu saturu apraida 5-10 km rādiusā?

Varbūt šobrīd izteikšu nepopulāru viedokli, taču kādam tas ir jāpasaka-  Latvijā mazo televīziju ir par daudz un šobrīd varbūt ir pienācis īstais brīdis Nacionālajai Radio un televīzijas padomei definēt, kas vispār ir televīzija ( pēc satura un raidlaika apjoma) un kas ir producentu grupas vai vietējās studijas.

Te arī retoriskais jautājums virsrakstā - kam vajadzīgas vietējās televīzijas? Vai patiešām skatītājiem vai tikai pašiem televīzijas īpašniekiem/darbiniekiem?

Ja to vienīgais mērķis un uzdevums ir savākt naudu no pašvaldībām un raidīt 15 minūtes dienā, tad, es atvainojos, tas ir izsmiekls, ne televīzija. Šo pašu informatīvo mērķi tādā gadījumā var sasniegt daudz lētāk - kaut vai pielīmējot afišu pie staba pilsētas centrālajā ielā.

Uzskatu, ka daudzi kolēģi arī dzīvo ilūzijās par savu auditoriju- ne to kāds ir reāli mērījis, ne zina, cik daudz iedzīvotāju patiešām skatās šo televīziju.

Iespējams, tas ir iemesls, kādēļ daudzi kolēģi šobrīd, kad valstī notiek pāreja no novecojuša apraides formāta (analogā) uz jaunu (ciparu), tik spītīgi turas pie vēlmes atstāt visu pa vecam. Vai visa pamatā ir "peļņas laiks" pirms vēlēšanām un arī turpmāka vēlme tālāk dzīvot, pateicoties pašvaldību (-as) finansējumam, vai tomēr vajadzētu domāt , kā nodrošināt savu darbību ilgtermiņā un attīstīt uzņēmumu gan kvalitatīvi, gan kvantitatīvi.

Taču jāatceras, ka mainās ne tikai tehnoloģijas, bet arī skatītāju paradumi, un ja nozarē strādājošie to nevēlas saprast, viņi neizbēgami zaudēs savu biznesu. Proti, šobrīd, kad visā valstī notiek TV apraides formāta maiņa, un iedzīvotāji no analogās pārslēdzas uz ciparu apraidi, reģionālajās un vietējās televīzijas, kas nav ciparu apraidē, gluži vienkārši zaudē skatītāju, jo cilvēki netērēs savu laiku, lai pārslēgtos no ciparu formāta uz analogo un vienreiz nedēļā mēģinātu uzmeklēt tās 15 minūtes, kad vietējam kanālam labpatīk raidīt.

Tādēļ vietējiem medijiem būtu jārod atbildes uz jautājumiem - pēc kāda modeļa strādāt tālāk. Piekrītu, ka ir ļoti svarīgi saglabāt reģionālo ziņu pieejamību, esmu abām rokām par to un aicinu visas Vidzemes novada vietējās televīzijas uz sadarbību, lai kopā sagatavotu saturu mūsu reģiona skatītājiem. Pieredze rāda, ka šo ziņu saturs ir nozīmīgs un interesants ne vien iedzīvotājiem konkrētā reģionā, bet arī pārējā Latvijas teritorijā. Tādēļ mazajām vietējām televīzijām šajā brīdī ir jāpārvar savs ego un bailes pazaudēt "ciema karaļa" titulu, bet jāmeklē konsolidācijas ceļi, lai piedāvātu skatītājam vērtīgu  un kvalitatīvu saturu viņam ērtā formātā.

Otra alternatīva ir cits izplatīšanas formāts. Analogā televīzija ir dārga un novecojusi tehnoloģija, tādēļ tikai likumsakarīga ir pāreja uz ciparu apraidi. Taču vēlos norādīt,  ka Lattelecom virszemes TV nebūt  nav vienīgais programmas izplatīšanas veids, kas būtu piemērots vietējām televīzijām. Finansiāli pieejamākas noteiktās pilsētās un reģionos ir kabeļtelevīzijas, tāpat nenovērtētas ir IP televīziju iespējas,   gan arī lielāko Latvijas pilsētu kabeļoperatori. Arvien lielāka nozīme ir arī internetam kā medijam un tas ilgtermiņā ir visperspektīvākais programmas izplatīšanas veids.

Vidzemes Televīzija ir konceptuāli veidota tā, lai gan saturiski, gan apraides ziņā tā būtu pieejama visa reģiona skatītājiem. Taču, ja mūsu prioritāte būtu tikai Valmieras iedzīvotāji, tad mums šāda apraide nebūtu nepieciešama, pietiktu ar programmas pārraidi kabeļtelevīzijā, kas nodrošina tās pieejamību ap 80% Valmieras iedzīvotāju.

Pieļauju ka liela daļa vietējo TV nemaz neapzinās šīs alternatīvas, bet vēlas vilkt vezumu, kurš tām nav pa spēkam - ētera apraidi. Tādēļ vēlreiz atgriežos pie paša būtiskākā - pašām vietējām TV jāsaprot, cik finansiāli tās ir gatavas pastāvēt un kādu programmas izplatīšanas veidu tās ir gatavas izmantot.