Sirdsdarbības problēmu dēļ viņš nav spēlējis nevienā jaunatnes izlasē, un pirmie mēģinājumi iekļauties pieaugušo valstsvienības darbā beidzās diezgan ātri. Šogad Peiners noskaņojies beidzot pārstāvēt Latvijas izlasi un palīdzēt tai Eiropas čempionātā, kas notiks arī Rīgā.
Peiners Latvijas izlasē šajā vasarā aizvadījis vienu no četrām pārbaudes spēlēm, rezultatīvi nospēlējot pret Slovēniju. Uz turnīru Gruzijā galvenais treneris Ainars Bagatskis viņu pietaupīja, taču spēlētājs Latvijā darbojās individuāli.
Portāls "Delfi" aicināja Peineru uz sarunu par valstsvienību un tās mērķiem, par pagājušo sezonu BK "Ventspils" rindās, kā arī par citām tēmām.
Neaizbrauci uz pārbaudes spēlēm Gruzijā. Kura iniciatīva tā bija - trenera vai tava?
Vairāk trenera, pats neko tādu neierosināju, bet piekritu, ka tā varētu būt arī labāk. Tas laikam bija pareizais risinājums, jo tur esot ļoti karsts un šajā situācijā tas bija labākais lēmums.
Iepriekš veselības problēmas tev liedza spēlēt izlasē. Vai tas psiholoģiski šobrīd netraucē?
Es laikam jau esmu pieradis. Esmu noskaņojies, ka jācīnās līdz galam un šobrīd jūtos normāli. Šogad čempionāts ir Latvijā un kaut kā gribu un jūtu, ka varu palīdzēt. Gatavošanās čempionātam nemaz nesākās tik agri, tā bija vasaras otrā puse.
Kā fiziski šobrīd jūties?
Pēc sezonas neņēmu sev brīvu un turpināju divas nedēļas trenēties individuāli. Tad darbojos Raivja Aršauska klīnikā, kur bija trīs treniņi dienā. Izlasē slodzes bijušas lielas, bet es jau biju pieradis un jutos ļoti labi.
Izlases galvenais treneris Ainars Bagatskis tevi iekļāva pamatsastāvā, un tev nevajadzēja piedalīties otrās izlases treniņos un spēlēs. Tas tev deva sajūtu, ka treneris tev uzticas?
Tas bija ļoti patīkami un negaidīti. Pēc tādas sezonas, kāda man bija, tas bija diezgan liels avanss no trenera puses, bet ļoti patīkami. Tas arī ieviesa pārliecību gan fiziski, gan morāli. Es jūtos nedaudz drošāks par savu vietu komandā.
Pats minēji, ka pagājušā sezona BK "Ventspils" komandā neizdevās tāda, kādu pats būtu vēlējies. Kāpēc tā?
Es domāju, ka mana loma komandā nebija tāda, kāda bija iepriekšējos gados citās komandās. Roberta Štelmahera spēles zīmējums manam nestandarta spēles stilam nebija piemērotākais. Protams, ka visa komanda nepakārtosies man. Man pašam bija jāiekļaujas un es to centos darīt, sanāca kā sanāca. Nebija īpaši laba sezona ne man individuāli, ne komandai. Taču kaut kādas lietas es ieguvu - paspēlēju citādākā spēles stilā, iemācījos dažādas lietas aizsardzībā, kuras izmantošu turpmākajā karjerā.
Latvijas Basketbola līgas (LBL) finālsērijā jau izskatījies daudz labāk, un biji komandas līderis.
Varbūt uz to laiku es biju iespēlējies šajā spēles stilā, un treneris bija man "piešāvies". Mums radās sapratne, kas veidojas tikai ar laiku. Man bija jāiemācās tās lietas, ko treneris grib redzēt, varbūt viņam ienāca prātā, kā mani labāk izmantot. Ja būtu vēl viens gads, tad varbūt mums izdotos vienam otru vēl labāk saprast. Uzskatu, ka mums bija laba sadarbība, jo es tiešām daudz iemācījos.
Vai pagājušā sezona "Ventspilī" bija augstākais līmenis, kurā esi spēlējis?
Pirmajā gadā "VEF Rīga" sastāvā bija mači VTB līgā un "Euro Challange" turnīrā, bet es spēlēju diez gan maz. Pagājušajā gadā Ukrainas līga bija spēcīga, komandām bija lieli budžeti, un līmenis bija augsts. Varbūt mums tā komanda ["Mykolaiv"] bija vājāka un dažas manas avantūras vairāk bija komandai labvēlīgas. Citreiz mums izdevās uzvarēt spēcīgu komandu, bet neizdevās pārspēt sava līmeņa komandu.
Cik ērti tu jūties, iesaistoties spēlē no rezervistu soliņa? Līdz pagājušajai sezonai tu biji izteikts komandas līderis, kurš allaž devās laukumā jau pamatpieciniekos.
Pagājušajā sezonā pēc četru gadu pārtraukuma vajadzēja sākt spēli no rezervistu soliņa, un bija pagrūti, jo biju pieradis spēlēt daudz. Tāpēc sezonas sākums bija pasmags, jo mentāli un fiziski neizdevās ieiet spēlē. Nejutos īsti savā ādā, bet šobrīd, gadu nospēlējis šajā lomā, esmu pieradis un zinu, kā sevi sagatavot. Protams, ka sākt spēli pamatsastāvā ir psiholoģiski vieglāk.
Ja būsi izlasē arī Eiropas čempionātā, visticamāk, tieši tāda loma tev būs.
Es domāju, ka viss būs kārtībā. Cerams, ka izdosies iedot komandai pienesumu no rezervistu soliņa. Kā sanāks, to jau parādīs laiks.
Kopumā izskatās, ka tev trenera Bagatska piekoptais spēles stils ir piemērots.
Bagatskis spēlētājiem dod brīvību un uzticas viņiem. Viņš uzsver, ka mums jāizbauda spēle, bet, protams, ir lietas, kas laukumā ir jāizdara. Ja salīdzina, tad pie Roberta Štelmahera bija stingrāk. Nevar teikt, ka viens spēles stils ir labāks par otru, vienkārši katram spēles stilam ir jāatrod piemēroti spēlētāji.
Pēc pārbaudes spēles pret Slovēniju, kurā guvi 19 punktus, bija gandarījums?
Slovēnijas izlase Eiropā ir skaļš vārds, bet viņiem šajā mačā nebija vairāku labāko spēlētāju. Bija labi spēlētāji, Zorans Dragičs atstāja ļoti labu iespaidu, taču tā bija pārbaudes spēle, ne viņi spēlēja uz maksimumu, ne arī tā spēle kaut ko izšķīra. Būtībā tas bija treniņmačs. Patīkami, ka uzvarējām, bet nekāds baigais gandarījums nebija pēc spēles.
Uz ko Latvijas izlase ir spējīga šajā Eiropas čempionātā?
Vairākas reizes jau pieminēts, ka gribam cīnīties par vietu Riodežaneiro olimpiskajās spēlēs. Protams, tas ir sapnis, taču ir jāspriež reāli - Eiropas čempionātā spēlēs 24 komandas, no kurām 16 pamatoti domā, ka var tikt uz Rio kvalifikācijas turnīru. Mēs neesam bijuši tik augstu, lai arī ar katru gadu uzlabojam sniegumu. To pašu dara arī citas komandas, labu komandu ir daudz.
Ne pēc sastāva, ne pēc pieredzes, ne pēc vārdiem mēs neesam galvenie favorīti Eiropas čempionātā, bet mēs gribam pārsteigt visus, tostarp arī sevi. Tomēr nevajag sev pirms "Eurobasket 2015" uzlikt šo olimpisko spēļu slogu. Ja mums tas izdosies, būs lieliski! Pagaidām mūsu reālā vieta Eiropā ir ap desmitnieku.
Nākamajā sezonā "Ventspils" komandu trenēs Kārlis Muižnieks. Kā vērtē viņa piekopto spēles stilu un tavas iespējas komandā?
Vēl neesmu runājis ar treneri. Iepriekš sanāca aprunāties, kad abi bijām Ukrainā. Atceros, ka viņam bija agresīva aizsardzība un ātras pārejas uzbrukumā. Ja labi darbosimies aizsardzībā, tad varēsim iemest vieglos punktus. To jau grib panākt jebkurš treneris, bet ne vienmēr tas sanāk. Cerams, ka mēs to varēsim izdarīt, jo ļoti gribas reabilitēties par zaudējumiem divos finālos pagājušajā sezonā.
Vairākkārt pieminēji, ka komandai pagājušā sezona nav bijusi pati labākā. Zaudējumi LBL un Baltijas līgas finālos turpina "grauzt"?
Jā, tā vienmēr ir, ka līdz nākamajai sezonai ir jāsadzīvo ar iepriekšējās sezonas neveiksmēm. Ja nav sasniegti visi izvirzītie mērķi un nav uzvarēti fināli, tad visa vasara būs drūmā noskaņojumā. Kad ar Latvijas Universitāti vai "Mykolaiv" komandu izpildījām vai pat pārsniedzām vadības izvirzītos mērķus, tad jutos labi padarījis savu darbu.
Tomēr pēc pagājušās sezonas ir iekšējs dzinulis, kas palīdz un motivē strādāt. Ir skaidrs, ka nākamajā sezonā viss sāksies no jauna un iepriekšējās neveiksmes aizmirsīsies.
Latvijas basketbola līgā tu regulāri spēlē kopš tā brīža, kad čempionātā spēles atkal kļuva aizraujošas. Kā vērtē vietējo čempionātu?
Pēc krīzes daudziem klubiem nebija naudas un nevarēja vairs piesaistīt labus leģionārus. Ar katru gadu palika ar vien labāk, un čempionāts atkal sāka attīstīties. Principā tas saistīts ar valsts ekonomiku, kad sākām rāpties ārā no krīzes, tad arī komandās parādījās vairāk naudas. Viss iet uz augšu, veidojas komandas no dažādām pilsētām, tiek veiktas dažādas mārketinga akcijas. Patīkami, ka līga kļūst spēcīgāka, vidusslāņa komandas var "iekost" spēcīgajām komandām, un čempionāts ir aizraujošs.
No kā tev nācis tavs neordinārais spēles stils?
Es domāju, tas vairāk nācis no dabas. Protams, es skatos un mācos, kā spēlē citi spēlētāji. Mēģinu tās kustības atkārtot, bet to dara visi. Kāpēc man kustības izskatās citādāk nekā pārējiem? Varbūt tāpēc, ka man garāks augums, taču tas basketbolā nav svarīgākais.
Kāpēc esi sev izvēlējies numuru 13 uz spēļu krekliem. Izlasē šobrīd spēlē ar 31, bet cipari ir tie paši, tikai citā secībā.
Kad biju VEF sistēmā, tur bija brīvs numurs 13, un es to paņēmu, jo es tiem skaitļiem īsti uzmanību nepievēršu. Kad aizbraucu uz "Mykolaiv" tur teica, ka 13 ir aizņemts, bet ir pieejams 31. Izlasē man šo numuru iedeva, jo ar tādu spēlēju arī klubā. Kaut kas bija teicis, lai nomainu to numuru, jo esot slikts, bet es tā nedomāju.
Vai tev ir kaut kādi rituāli?
Nē. Varbūt mēģinu mazāk gulēt pa dienu, lai tas režīms ir normāls un naktī varu aizmigt. Kā jau visi, piedomāju par to, cik stundas pirms spēles varu ēst, ko varu ēst, bet kopumā man nav nekas tāds.
Kas tevi basketbolā motivē?
Gribas uzvarēt, gribas būt labākajam un pašapliecināties. Tas šobrīd ir kļuvis par manu darbu, par dzīvesveidu. Man tas jādara pēc iespējas augstākā līmenī, nodrošināt sevi un savu ģimeni. Tas arī ir dzinulis, protams.
Cik augstā līmenī tu sevi redzi spēlējam pēc pāris gadiem?
To grūti paredzēt. Kāds var visu dzīvi spēlēt noteiktā līmenī, bet tad pēkšņi "izšaut" un aizvadīt ļoti labu sezonu un tikt spēcīgā klubā. Man nav noteiktu mērķu. Gribas spēlēt, gribas uzvarēt un gūt baudu. Vienmēr jau lielākais prieks ir par uzvarām, jo tad ikdiena šķiet daudz krāšņāka. Spēlētājs var būt augstā līmenī, bet kad komanda zaudē, tad veidojas nesaskaņas un basketbolu nevar izbaudīt.
Kad biju Latvijas Universitātes komandā, bija prieks spēlēt, un es guvu no tā baudu. Neuzskatu, ka vienmēr jādzenas pēc augstākā līmeņa, bet, ja būšu atbilstošs un mani paņems spēcīga komanda, priecāšos. Šobrīd nemēģinu par katru cenu tikt kaut kur augstāk.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
