Šis LFF Futbola akadēmijai bija piektais pastāvēšanas gads, bet novembrī akadēmijas U-14 un U-13 vecuma izlases ir devušās tradicionālajā Eiropas tūrē, kuras ietvaros samēro spēkus ar vienaudžiem no tādiem Eiropas futbola grandiem kā Minhenes "Bayern" un Berlīnes "Hertha".
Portāls "Delfi" sadarbībā ar Latvijas Futbola federāciju piedāvā interviju ar vienu no Latvijas jauniešu futbola vadošajiem treneriem.
Esmu spēlējis septiņu valstu čempionātos, kur iepazinu cilvēkus, kultūras un mentalitātes. Sapratu, ka vēlos strādāt tur, kur esmu piedzimis. Lai arī kāda līmeņa futbols nebūtu, vēlos būt šeit. Daudzi aizbrauc, maina savas dzīves uzskatus, profesiju... Esmu daudz ceļojis. Iemācījos, ka ir jānovērtē tas, kas tev ir.
Karjeras laikā arī bija brīži, kad sanāca atgriezties Latvijā...
Šeit ir mana dzimtene, manas mājas. Atgriezos šeit, jo bija nelielas grūtības ārzemēs, kad nevarēju atrast klubu. Spēlējot tur [ārzemēs] sapratu, ka mājās ir labāk, lai arī cik sarežģīti nebūtu.
Mūsdienās jaunieši meklē veidus, kā aizbraukt projām. Nešķirojot līgu un klubu līmeni...
Vēsture mīl atkārtoties. Man pašam toreiz bija līdzīgas domas. Šķiet, ka tur ārzemēs ir labāk. Tikai aizbraucot prom, var saprast, kāda tur ir realitāte. Viens no iemesliem, kāpēc puiši bieži pamet Latviju, ir finansiālie apstākļi. Manā gadījumā vairāk nospēlēja tas, ka gribēju pamēģināt sevi citos apstākļos. "Skonto" toreiz bija labs klubs ar sakārtotu sistēmu. Līmenis bija tik augsts, ka ne vienmēr tiku sastāvā. Tajā brīdī likās, ka viss ir slikti. Taču šim posmam iziet cauri gandrīz katrs futbolists.
Cik viegli toreiz bija aizbraukt no Latvijas?
Neteikšu, ka viegli. Tas sākās 1995. vai 1996. gadā. Viens no pirmajiem bija Aleksejs Šarando, pēc tam arī Andrejs Štolcers. Krievijas čempionātos bija grūti tikt pie spēlēšanas, jo vietējie spēlētāji bija ļoti spēcīgi.
Sanāca uzspēlēt klubos no provinces – Tulas "Arsenal" un "Metalurg" no Ļipeckas. Kādi tur bija apstākļi?
Toreiz apstākļi bija, teiksim tā, normāli. Kādam drusciņ labāki, kādam sliktāki. Šajās komandās es daudz ko ieguvu. Katrs treneris vai komandas biedrs no savas puses bija interesants. Sava veida izrāvienu veicu jau tad, kad spēlēju Ļipeckas "Metalurg" komandā. Mums izdevās izcīnīt otro vietu Krievijas Pirmās līgas čempionātā, taču tajā gadā tikai viena komanda iekļuva augstākajā līgā. Mums bija fantastisks kolektīvs un treneris Valērijs Tretjakovs, kurš palīdzēja attīstīties vairākās jomās. Tās lietas, kuras iemācīja šis treneris, palīdz man arī šodien. Viņš palīdzēja man saprast, ka uzbrucējam vienmēr ir jādomā, kur sekos piespēle un kur jāmeklē brīvās zonas. Tāpat man bija lieliski partneri, kuru skaitā bija vārtsargs Andrejs Samorukovs - viņš ar Volgogradas "Rotor" 1995. gadā izslēdza Mančestras "United" no Eirokausiem. Komandā bija leģionāri no Ukrainas, bijušās Dienvidslāvijas, kā arī mūsu pašu Valentīns Lobaņovs. Tas gads Ļipeckā deva man pārliecību, zināšanas un bija kā izrāviens manā karjerā.
Kāpēc nepaliki vēl vienu gadu Ļipeckā?
Kļuvu par labāko bombardieri komandā ar 18 gūtajiem vārtiem. Guvu toreiz vārtus pret "Uralan" komandu, kas uzvarēja Pirmās līgas turnīrā. Es biju pirmais šīs komandas trenera Pāvela Jakovenko pāreju sarakstā. Es vēlējos augt un uzspēlēt augstākajā līgā.
Bet spilgti sevi parādīt tur nesanāca...
Jā, pēc pusgada dabūju savainojumu. Krusteniskās saiknes... Biju labā formā, pirmssezonas spēlēs labi sevi parādīju. Kopā ar mani komandā bija jaunie Aleksejs Smertins, kurš ar Londonas "Chelsea" pēc gadiem triumfēja Anglijas čempionātā, Sergejs Kormiļcevs un Artjoms Jaškins. Pirmajās piecās spēlēs tika piedzīvoti zaudējumi, treneris tika atlaists, bet es pazaudēju vietu sastāvā... Elistā treniņi notika astoņos vakarā, jo dienas laikā valdīja ekstrēms karstums. Apstākļi bija smagi. Savainojuma dēļ psiholoģiskais stāvoklis šādos apstākļos bija šausmīgs. Daudz nervozēju. Tagad secinu, ka periods Elistas "Uralan" attīstīja mani morāli.
Vēlāk "Uralan" komandai bija grūtības savākt pilnu pieteikumu...
Pēc tam parādījās grūtības. Kluba prezidents domāja līdzīgi šaha spēlētājiem. Finansējumu viņš nodrošināja, taču bija tālu no komandas. Tāpat šeit nebija bērnu un jauniešu futbola skolas. Projektam nebija perspektīvas. Līdzīgi jauno laiku Mahačkalas "Anzhi", kad tika uzaicināti pasaules līmeņa futbolisti. Uzskatu, ka bez vietējiem audzēkņiem jebkuram klubam nav nākotnes. Nauda aiziet, komandas pazūd...
Sanāca uzspēlēt arī Ķīnā. Kā līdz turienei tiki?
Tas bija jau manas karjeras beigās. Palīdzēja tur nokļūt kāds aģents, kurš izstāstīja par iespēju aizbraukt uz Ķīnu. Es nodomāju: "Neko sev! Ķīna!? Aiziet!" Aizbraucu sākumā uz pārbaudi. Tad informācijas gandrīz nebija, tāpēc visu sanāca noskaidrot, esot jau tur. Braucot uz turieni, domāju, ka būšu pats garākais, lielākais un stiprākais komandā. Taču izrādījās, ka ķīnieši ir tikpat spēcīgi. Vienīgais, visiem bija tumši mati. Atmiņā palika viņu attieksme pret treniņiem. Komanda dzīvoja norobežoti no visiem. Gluži kā nometnē. Kopā ar mani bija divi poļi, un mums īrēja dzīvokli, kamēr vietējos mitināja ļoti pieticīgos numuriņos minētajā nometnē. Interesanti, vai tiem ķīniešiem bija savas ģimenes, jo tādos apstākļos viņi tās nevarēja satikt vairākus mēnešus. Treniņi notika divreiz dienā. Arī čempionāta laikā. Viņi daudz trenējās, bet laikam nesaprata, kādiem nolūkiem.
Trenēja komandu ķīnieši?
Jā. Sākumā gan bija vācietis. Viņš arī aicināja ārzemniekus. Šajā pusgadā iepazinu ķīniešu fantastiskās darba spējas. Taču daudz bija bezjēdzīga darba. Sapratu, ka jātrenējas daudz, taču jātrenējas ar kādu konkrētu domu, kāpēc tu to dari.
Kāds bija futbola līmenis Ķīnā? Šodien mēs tur redzam pārpildītas arēnas un pasaules zvaigznes.
Tad arī bija milzīgi stadioni. Mūsu komandas stadiona ietilpība bija 50 000. Pirmo reizi ieraudzīju un nodomāju: "Neko sev!" Taču apmeklējums svārstījās starp vienu un diviem tūkstošiem. Mani nepārsteidz tas, kas tur notiek mūsdienās. Jau toreiz stāstīju, ka tur ir nākotne. Viņiem ir liela vēlme attīstīties. Dzīvojot Ķīnā, es iemīlējos vietējā kultūrā, dabā, tradīcijās. Atgriežoties Latvijā, kopā ar sievu regulāri apmeklējām ķīniešu restorānus.
Kāds ir augstākais punkts Tavā karjerā? Kā atceries savas spēles Latvijas izlasē?
Agrāk izlašu spēles bija kaut kas jauns. Izlase spēra savus pirmos soļus starptautiskajā arēnā. Pats sāku spēlēt izlasē 20 gadu vecumā. Atceros, ka pirmās formas mums vēl bija bez ģerboņa. Tie bija mūsu pirmie soļi. Tās 35 spēles, kuras aizvadīju izlases kreklā, kļuva par fantastisku pieredzi, kuru varu nodot jauniešiem šodien.
Kad aizdomājies par trenera karjeru?
Nonācu pie šādas domas diezgan negaidīti. Kad spēlēju, par nākotni trenera vai, piemēram, kluba prezidenta statusā nedomāju. Kad atgriezos no Norvēģijas, Raimonds Laizāns uzaicināja pāris mēnešus uzspēlēt JFC "Skonto" sastāvā. Tas bija ar nolūku, lai pēc tam es varētu tur strādāt. Sākumā gan es nebiju tur treneris. Kad pusgadu nostrādāju JFC "Skonto" sistēmā, parādījās iespēja doties ar U-13 komandu [1993. gadā dzimušie] uz Daugavpili. Tas bija divu dienu turnīrs. Tajā brīdī man tik ļoti iepatikās komunicēt ar jauniem futbolistiem, ka nonācu līdz domai kļūt par treneri.
Valērijs Šabala nepiedalījās tajā turnīrā?
Piedalījās. Mēs aizbraucām uz to turnīru ar divām komandām. Manā pārraudzībā bija 1993. dzimšanas gads, kamēr Valērijs bija kopā ar 1994. gadā dzimušajiem puišiem. Jau tad par viņu biju dzirdējis no citiem treneriem. Šajā turnīrā es pirmo reizi viņu ieraudzīju.
Kā ir mainījušies apstākļi jaunajiem futbolistiem?
Es varu runāt par trim laika posmiem - brīdis, kad es sāku nodarboties ar futbolu, tad seko mana pirmā pieredze darbā ar jauniešiem, un trešais posms ir šodiena. Manos laikos treniņi nenotika katru dienu. Intensīvas nodarbības notika tad, kad skolā bija brīvlaiks. Tad trenerim bija iespēja savākt puišus vienkopus un aizvadīt treniņus. Mūsdienās bērni ir ļoti gudri, jo apkārt ir daudz informācijas. Kad treniņā mēģinu iemācīt bērniem kādu vingrinājumu, saku: "Jums jācenšas, jo es jūsu vecumā šādas lietas nemācēju." Tāds teikums palīdz izveidot labāku kontaktu ar jaunajiem futbolistiem. Man vēl 15 gadu vecumā nebija tādu apstākļu treniņiem, kādi ir pieejami tagad. Ja salīdzina ar to, kas bija pirms desmit gadiem, jāatzīmē, ka mūsu bērni ir kļuvuši tehniskāki. Bērnu un jauniešu vecumā mēs varam parādīt cienīgu sniegumu. Par to var pārliecināties, kad klubu komandas vai LFF Futbola akadēmijas izlases dodas uz ārzemēm. Futbols strauji progresē. Piemēram, 2000. un 2002. dzimšanas gadiem ļoti atšķiras treniņu metodikas, futbolistu kvalitātes. Vajag ar katru gadu paaugstināt prasības, lai sekotu līdzi pasaules tendencēm.
Kāpēc, piemēram, U-17 vai U-19 vecuma izlasēm vairs neizdodas būt vienā līmenī ar citu valstu vienaudžiem?
Grūti atrast atbildi. Tāda ir futbola specifika. Ne vienmēr izdodas parādīt tās labākās kvalitātes. Mums pietrūkst stabilitātes. Tas ir ļoti svarīgi un sarežģīti. Parādīt savas labākās īpašības jaunā vidē ir grūti.
Mūsdienās apkārt ir ļoti daudz informācijas, izklaides veidu. Liekas, ka bērniem ārpus treniņiem tas futbols bieži vien arī beidzas...
Tāda problēma ir. Labākie futbolu skatīsies. Piemēram, daži, neskatoties uz to, ka nākamajā dienā deviņos no rīta treniņš, skatījās Eiropas čempionāta spēles ar visiem papildlaikiem. Tie, kuriem ir vēlme attīstīties futbolā, augstākā ranga spēles vienmēr skatās. Galvenais, lai mūsdienu bērni neskatās uz futbolistu frizūrām vai apaviem, bet gan analizē savas pozīcijas spēlētāja darbības laukumā. Piemēram, Krištianu Ronaldu gadījumā jaunieši vairāk kopē viņa stilu ārpus laukuma.
Kādi ir galvenie secinājumi, atlasot jaunos futbolistus no dažādiem Latvijas reģioniem darbam LFF Futbola akadēmijas skatēs un turnīros?
Treneri un klubu vadītāji daudz dara, viņiem piemīt centība. Taču ar to var izrādīties par maz. Jo tālāk bērns ir no galvaspilsētas, jo mazāk viņš ir izglītots futbola jomā. Jā, Daugavpilī un Liepājā ir daudz talantīgu bērnu, taču arī līdz turienei ne visa aktuālā informācija var nonākt. Piemēram, Saldū un Jēkabpilī ir atsevišķi talanti, taču treniņu metodes tur varētu būt labākas. Latvijas futbola treneru ģimene aug un attīstās, un viņiem līdzi aug un attīstās arī futbolisti.
Ko var pateikt par mūsu jauno paaudzi?
Es uz to skatos pozitīvi. Šogad LFF Futbola akadēmijas pasākumos piedalās 2001., 2002. un 2003. dzimšanas gada puiši no visiem Latvijas reģioniem. Nākamgad nāks klāt 2004. gada puiši. Mums ir materiāls. Mums ir, kā es parasti saku, "dimantiņi" katrā vecuma grupā. Pats sarežģītākais uzdevums ir šos "dimantiņus" novest līdz pieaugušo futbolam.
Mums ir bērni, par kuriem jau no agras bērnības runā kā par topošajām zvaigznēm. Piemēram, no 2002. gadā dzimušajiem tāds varētu būt Eduards Daškevičs. Tas kaut kādā veidā ietekmē tālāko jaunā futbolista attīstību?
Viņš ir viens no šiem "dimantiņiem", kuram ir fantastiskas dotības. Viņš divus gadus brauc pārbaudīties beļģu "Anderlecht" komandā. Vēlos novēlēt viņam ātrāk nokļūt augstākā līmenī, jo Daugavpils līmeni Eduards jau ir pāraudzis. Skatījos kopā ar Juriju Popkovu viņa spēli U-15 komandas sastāvā. Popkovs, skatoties Eduarda spēli, teica: "Neko sev! Šis puisis tiešām ir gadu jaunāks!?"
Vēl viens "dimantiņš" ir Jēkabs Lagūns [2002. dzimšanas gads] no FS "Metta". Jā, laukumā viņš nav tik spilgts kā Daškevičs. Lagūns ir ļoti nosvērts, nemēģina katrā epizodē spīdēt, nemēģina apspēlēt četrus pretiniekus vienā epizodē. Taču potenciāls viņam ir tikpat liels. "Metta" var raksturot kā klubu, kur 90% bērnu ir ļoti mierīgi. Izņēmums varētu būt Aleksandrs Kartašovs [2001. gads], kuru sauc par "rembo". Tas ir tas, kas man pašam varbūt pietrūka atsevišķos posmos karjerā.
Vēlreiz uzsveru, ka visa pieredze, ko es biju sakrājis karjeras laikā, man noder tagad darbā ar jaunajiem futbolistiem. Man ir lieliska iespēja nodot viņiem to informāciju, ko pats esmu ieguvis no citiem treneriem un komandas biedriem vairākās valstīs.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
