Atskatoties uz Jūrmalas futbola pagātni, jāņem vērā, ka par "patstāvīgu" Jūrmalas futbolu var runāt vien par laiku kopš 1959.gada, kad tika oficiāli izveidota Jūrmalas pilsēta. Laikā pirms tam "tuvējās" Jūrmalas futbols faktiski bija Rīgas futbola daļa (piemēram, neatkarīgās Latvijas gados komanda ar nosaukumu "Jūrmalas sports" bez sevišķiem panākumiem piedalījās Rīgas meistarībā), bet sava patstāvīga futbola dzīve bija vien Slokā.

Divdesmitajos-trīsdesmitajos gados Slokas komanda piedalījās Zemgales meistarībā, un jāsaka - bez vērā minamiem sasniegumiem. Jāatzīmē gan, ka vispār brīvvalsts laikos futbols provincē nebija sevišķi spēcīgs, ne velti vienīgi Liepājas "Olimpija" no provinces komandām bija pastāvīga Virslīgas dalībniece, bet Latgales komandas vispār ne reizi Virslīgā netika spēlējušas. Zemgalē tolaik bija divi futbola centri - Jelgavā un Ventspilī (tā kā Ventspils tolaik piedalījās Zemgales un nevis Kurzemes futbola turnīros). Sloka, kas spēlēja vienā zonā ar spēcīgajām Jelgavas komandām, ne uz ko cerēt nevarēja.

Pamazām Slokas futbola pozīcijas sāka uzlaboties pirmajos pēckara gados, kad Slokas papīra kombināta komanda Zemgales meistarībā pamazām sāka iegūt spēcīgas komandas reputāciju. Pirmajos pēckara gados modes noteicējas Zemgalē bija Dobeles un Talsu komandas, taču ap piecdesmito gadu vidu abās šajās pilsētās futbols piedzīvoja pakāpenisku pagrimumu, kamēr Slokā tas progresēja. 1958.gadā Slokas futbolisti kļuva par Jelgavas zonas uzvarētājiem un 1959.gadā spēlēja jau Republikas B klases sacensībās (1.līgā).

1959.gadā, kā jau augstāk minēts, tika izveidota Jūrmalas pilsēta, un varētu teikt, ka Slokas futbolisti šajā gadā ar savu sniegumu sniedza dāvanu jaunizveidotajai pilsētai. B klases turnīrā Sloka futbolisti ieņēma vietu ap tabulas vidu, taču par īstu sensāciju papīra fabrikas sportisti parūpējās Latvijas kausa izcīņā. Jau pirmajā kausa kārtā slocinieki no turnīra izslēdza ambiciozo Jelgavas komandu (3-2), tā turpinājumā tika pieveikta arī otrā Jelgavas komanda - pilsētas kausa uzvarētāja (3-1), un par Latvijas kausa Zemgales zonas uzvarētāja godu Slokai bija jācīnās ar Jēkabpils komandu. Šajā spēlē pārliecinoši pārāka izrādījās Slokas komanda, kura izcīnīja uzvaru ar 4-4 un kvalificējās kausa ceturtdaļfinālam, kur tai pretī stājās augstākās līgas komanda - Kuldīgas "Vulkāns". Jau pēc spēles trīsdesmit minūtēm šķita, ka "Vulkāns" nodrošinājis uzvaru - pēc diviem Šķēles un vieniem Gaherijas vārtiem kuldīdznieki bija vadībā ar 3-0. Tomēr slocinieki domāja savādāk un otrajā puslaikā guva veselus četrus vārtus (Hartmanis - 2, Skarbulis, Kozinda) un iekļuva pusfinālā. Tur ar 4-0 tika sagrauta Daugavpils komanda (jāpiezīmē, ka Daugavpils  tolaik arī spēlēja B klases turnīrā), bet finālā Slokai nāca pretī nopietnāks pārbaudījums - Rīgas ASK. Par spīti cerīgam spēles sākumam no Slokas komandas puses pakāpeniski rīdzinieku pārsvars tehnikā guva augļus un Slokas komandai nācās piedzīvot vissmagāko sagrāvi, kāda vien bijusi Latvijas kausa izcīņas finālspēlēs, ar rezultātu 0-7.

1962.gadā Jūrmalas futbolisti kā ATK-36 debitēja republikas augstākajā līgā un uzreiz izcīnīja tajā otro vietu. Komandas līderi bija tie paši, kas aizveda līdz kausa finālam Slokas papīra kombinātu, proti, Hartmanis, Kozinda, kā lielisks vārtu guvējs sevi parādīja arī uzbrucējs Lazarenko. Taču pirmā gada panākumu atkārtot vēlākos gados Jūrmalas futbolistiem neizdevās - 1963.gadā komanda ieņēma vien 12.vietu augstākajā līgā, bet gadu vēlāk (nu jau ar nosaukumu "Daugava") - vēl vienu vietu zemāk, kas nozīmēja atvadīšanos no augstākās līgas.

Pēc panīkuma Jūrmalas futbolā sešdesmito gadu vidū, kad par vadošo pilsētas komandu vajadzētu saukt "Vārpas" sacensības dalībnieci Slokas "Uzvaru", Jūrmalas futbola pie īstas dzīvības atgriezās 1969.gadā, kad A klasē ienāca Jūrmalas "Lielupe", kurā spēlēja arī bijušais Rīgas "Daugavas" spēlētājs (un vēlākais Latvijas izlases galvenais treneris) Jānis Gilis. Sākotnēji Gilis komandā bija spēlējošais treneris, bet diezgan ātri viņš pievērsās tikai trenera darbam un pakāpeniski izveidoja "Lielupi" par vienu no vadošajām komandām republikā.

1969. un 1970.gadā "Lielupe" čempionātā ieņēma septīto vietu, gadu vēlāk Jūrmalu pārstāvēja republikas jaunatnes izlase, kuras rezultāti, dabiski, nebija sevišķi spoži (dīvainā kārtā sezonu komanda uzsāka kā "Lielupe", bet vēl pirms tās vidus tika pārdēvēta par jaunatnes izlasi), proti, ierindojās čempionātā pārliecinošā pēdējā vietā. Tiesa, nākamajā sezonā "Lielupe" tomēr atkal spēlēja A klasē (junioru izlase čempionātā bija spēlējusi ārpus konkurences) un parūpējās par vairākiem skaļiem pārsteigumiem. Līdz pat pašām sezonas beigām "Lielupe" cīnījās par čempionāta medaļām un, lai arī sezonas beigās nācās samierināties ar ceturto vietu, kopumā šī sezona jūrmalniekiem neapšaubāmi bija vērtējama ar plusa zīmi, turklāt komandas uzbrukuma līderis Ilmārs Dambrāns līdzās ventspilniekam Ivanam Budakovam ar 14 vārtiem bija čempionāta labākais vārtu guvējs. Līdzās pietiekami labajam uzbrukumam (ar 41 gūtiem vārtiem - 2. vieta līgā) "Lielupei" gan bija zināmas problēmas aizsardzībā (24 zaudēti vārti - 7. rezultāts, par 14 vārtiem vairāk nekā Rīgas "Enerģijai", kas čempionātā ieņēma 3.vietu).

Sekojošās divas sezonas "Lielupe" stabili bija čempionāta vadošo komandu grupā, bet par medaļām necīnījās, taču patiešām spožs tai padevās 1975.gads. A.Jermaka personā komanda bija atradusi stabilu vārtsargu, bet laukumā komandai lieliski cīnījās tādi futbolisti kā Kļaviņš, Morozovs, Berkovs, Suharevs, Smirnovs, Kondratjevs, Rivļins, Gromovs, Platacis, Vasiļjevs, kas komandu aizveda pie pirmās (un līdz šim arī vienīgās) uzvaras Latvijas kausa izcīņā. Kausa fināla pretinieks jūrmalniekiem bija iespējami smagākais - neapstrīdamais Latvijas čempionāta līderis Rīgas VEF trenera Georgija Smirnova vadībā, taču jūrmalniekiem izdevās gandrīz neiespējamais - pirmās spēles rezultāts bija 1-1, bet atkārtotā cīņā ar 2-1 uzvarēja jūrmalnieki. Kā Latvijas kausa uzvarētāja "Lielupe" piedalījās arī "Miljonu" kausa izcīņā, kur gan jau pirmajā kārtā ar 0-3 atzina Dņepropetrovskas "Vihrj" pārākumu. Toties Latvijas čempionātā "Lielupe" spēja izcīnīt otrās medaļas Jūrmalas vēsturē. Papildturnīrā par 2.-4. vietu "Lielupe" pieveica Daugavpils "Ķīmiķi" un nospēlēja neizšķirti ar Rīgas "Elektronu", bet "Ķīmiķa" uzvara pār rīdziniekiem "Lielupei" deva otro vietu čempionātā.

1976.gadā J.Giļa audzēkņi nespēja atkārtot iepriekšējas sezonas veikumu, lai arī tik tālu viņi nebija. Čempionātā tika iegūta piektā vieta, bet kausā atkal sasniegts fināls, kurā gan pie uzvaras tika Jūrmalas komandas pretinieki - Daugavpils "Ķīmiķis". Taču salīdzinoši ar to, kā "Lielupe" spēlēja gadu vēlāk, 1976.gads bija vienkārši pasakaini sekmīgs.

Kā savādāk, ja ne par katastrofālu, lai nosauc "Lielupes" sniegumu 1977.gadā? Komandu piemeklēja finansiālas grūtības, to atstāja gandrīz visi līderi un rezultātā sezonas garumā tika izcīnīti vien trīs punkti. Taču ne tikai izcīnītais punktu skaits, bet kopējais komandas sniegums bija tas, par ko vajadzēja šausmināties. Zaudējums ar 0-16 (!) nebūt ne neuzvaramajam Jelgavas "Metālistam" neapšaubāmi bija šīs sezonas zemākais punkts, taču līdzās tam sezonā tika piedzīvoti vēl pieci zaudējumi ar divciparu rezultātu, bet vidēji spēlē Jūrmala zaudēja vairāk kā piecus vārtus.

Droši vien nebūtu jābrīnās, ka nākamo Jūrmalas parādīšanos Latvijas augstākajā futbola līgā nācās gaidīt veselus divdesmit piecus gadus. B klasē "Lielupe" gan turpināja spēlēt līdz pat padomju laiku beigām, bet vadošo komandu grupā tā neietilpa un par atgriešanos labāko sabiedrībā īpaši nedomāja.

Ja kāds domātu, ka zemāk Jūrmalas futbols vairs nevarētu krist, šim kādam nāktos vilties. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Jūrmalā vispār nebija pieaugušo futbola komandas, turklāt nevis vienu vai divus gadus, bet gan vairāk kā desmit. Protams, sevišķs brīnums tas nebija - Slokas celulozes un papīra fabrika bija bankrotējusi, bet citu potenciālo futbola komandas finansētāju ilgstoši neatradās.

Lielais futbols Jūrmalā atgriezās vien 2003.gadā, kad pateicoties uzņēmēja Aleksandra Bašarina pūliņiem radās futbola klubs "Jūrmala". Jaunās komandas vadībai bija ambiciozi mērķi un to sasniegšanai tika pieaicināts viens no ievērojamākajiem Latvijas treneriem - Jurijs Popkovs, kuram līdzi atnāca aptuveni puse izjukušās komandas "PFK/Daugava" spēlētāju (šīs komandas pēdējais treneris arī bija tieši Popkovs). Komandai, kurā gandrīz visi spēlētāji bija ar bagātīgu Virslīgas spēļu pieredzi, nenācās grūti uzvarēt 1.līgas turnīrā, kurā 27 spēlēs Jūrmala izcīnīja 25 uzvaras un tikai divus neizšķirtus.

2004.gadā Jūrmala beidzot atgriezās Virslīgā, kur tā sastādīja nopietnu konkurenci ilggadīgajai Latvijas ceturtās vietas vienībai - Daugavpils "Dinaburgai". Lai arī sezonas beigās daugavpilieši tomēr ceturto vietu ar divu punktu pārsvaru nosargāja, Jūrmala sevi apliecināja kā perspektīvā ļoti spēcīgu komandu. Komandā tika iesaistīti divi augstākās raudzes vecmeistari - Vladimirs Babičevs un lietuviešu vārtsargs Gintars Stauče, kā arī argentīniešu uzbrucējs Kristians Torress.

Pēc sezonas "Jūrmalai" gan nācās atvadīties no vairākiem komandas līderiem - Poļakovs un Bezzubovs pārgāja uz bēdīgi slaveno "Ventu", bet Naļivaiko - uz FK Ventspils, taču sastāvs tika papildināts ar Musajevu no "Dinaburg", Korabļovu no "Ventspils" un "Valmieras FK" aizsargu Kuzņecovu. Mērķi tika izvirzīti augsti - vieta eirokausos, tomēr finišēja "Jūrmala" ne vien aiz "Dinaburgas", bet arī aiz FK "Rīga" un kopvērtējumā ieņēma vien sesto vietu. Vienlaikus sevišķi uz priekšu nevirzījās arī Jūrmalas komandas stadiona labiekārtošana Slokā - tajā nebija nedz ģērbtuvju, nedz skatītāju tribīņu, kas 21.gadsimta sākumā gluži augstākās līgas līmenim atbilstoši nebija.

Arī 2006.gadā "Jūrmala" nespēja pacelties augstāk par 6.vietu Virslīgā. Komanda atkal tika papildināta ar kārtējo rūdīto veterānu - Oļegu Blagonadeždinu no "Skonto", taču rezultāti joprojām izpalika. Komandas neveiksmju iespaidā savu vietu atstāja Jurijs Popkovs, viņa vietā stājās Babičevs, bet pārmaiņu rezultāts bija nekāds - otro gadu pēc kārtas Jūrmala ieņēma 6.vietu Virslīgā, atkal tikai par dažiem punktiem atpaliekot no kārotās 4.vietas un iespējas spēlēt Intertoto kausā.

Šo sezonu garumā "Jūrmala" turpināja pastiprināties (citu vidū tai pievienojās Imants Bleidelis, Jurģis Kalns, Valentīns Lobaņovs, Aleksandrs Kasatonovs, Māris Smirnovs), pirms 2007.gada sezonas pieaicināja treneri no Krievijas Oļegu Stogovu, pamazām beidzot tuvojās nobeigumam Slokas stadiona labiekārtošana, un sezonu arī komanda uzsāka veiksmīgi. Taču 2007.gada vidū komanda piedzīvoja pamatīgu finansiālo krīzi, to atstāja vairums vadošo futbolistu un arī galvenais treneris. Par komandas glābēju (galveno treneri) tika piesaukts Gatis Ērglis, kurš komandu aizveda pie kārtējās 6.vietas Virslīgā. Vienīgi šoreiz šis rezultāts bija drīzāk sasniegums un nevis neveiksme (lai arī atsevišķās spēlēs Jūrmalas sniegums bija dramatiski slikts). Tikām līdzās "Jūrmalas" lejupslīdei Jūrmalā pēdējos gados parādījās divas jaunas komandas - "Spartaks" un "Kauguri". Tajās izvēlēts cits komandas attīstības modelis - kamēr "Jūrmalā" uzsvars ir uz tūlītējiem rezultātiem, ko var dot pieredzējuši un meistarīgi futbolisti, "mazajās" Jūrmalas komandās pamata darbs ir ar jauniešiem.

Pirms 2008.gada sezonas pat pastāvēja bažas, ka "Jūrmala" varētu Virslīgā vispār nespēlēt - gandrīz nevienam spēlētājam nebija līguma ar komandu, tai nebija dublieru komandas un pat tai piedaloties Virslīgā, pastāvēja nopietna iespēja, ka varētu atkārtoties 1978.gada katastrofa. Beigu beigās spēlētāji tomēr tika sapulcināti, par galveno treneri tika atkal iecelts Vladimirs Babičevs un jauno sezonu komanda uzsāka, ja ne spoži, tad vismaz pieņemami. Tomēr šaubu nav - futbola klubs "Jūrmala" vismaz patlaban nav ilgtspējīgs projekts, komandas balstīšanās uz viena cilvēka - Aleksandra Bašarina - pleciem ir pietiekami riskants pasākums.

Autors būs pateicīgs lasītājiem par jebkādiem komentāros izteiktiem papildinājumiem un precizējumiem.