Lepoties ar senām futbola tradīcijām Vangaži nevar pavisam vienkārša iemesla dēļ – spožas vēstures nav pašiem Vangažiem. Tikai 1957.gadā tika izveidots Oktobra ciemats, kas 1961.gadā pārtapa par Vangažiem. Toties Vangaži ir viena no mazākajām Latvijas pilsētām, kurai savulaik ir bijusi sava komanda republikas augstākajā futbola līgā.

Sešdesmito gadu sākumā līdz ar dzelzsbetona rūpnīcas atklāšanu sākās cilvēku pieplūdums, bet rūpnīcai attīstoties un iedzīvotāju skaitam pieaugot, Vangažos ienāca arī sports. Futbolu Vangažos droši vien sāka spēlēt sešdesmito gadu vidū, bet sākotnēji tādā pat līmenī kā jebkurā uzņēmumā padomju Latvijā – tīri pašdarbības līmenī. Taču rūpnīcas priekšniecībai ar to nebija pietiekami un 1968.gadā trenēt Vangažu futbola komandu tika uzaicināts Aleksandrs Buharinskis no Rīgas.

1970.gadā Vangažu komanda ar nosaukumu "Dzelzsbetona rūpnīca" debitēja "Vārpas" sacensību A klasē un uzreiz izcīnīja tajā trešo vietu. Ar to bija pietiekami, lai 1971.gadā komanda varētu piedalīties jaunizveidotās B klases turnīrā (pēc analoģijas ar mūsdienām: A klase = Virslīga, B klase = 1.līga, Vārpa = 2.līga). Komanda bija tikusi pārdēvēta – nu tā saucās "Celtnieks".

Tā kā Vangaži kā jauns ciemats (par pilsētu Vangaži kļuva tikai 1992.gadā, kad lielais futbols tur vairs spēlēts netika) sākotnēji nevarēja lepoties ar vietējā futbola audzēkņiem, un komanda galvenokārt balstījās uz strādniekiem-spēlētājiem, kas bija uz Dzelzsbetona rūpnīcu atbraukuši no dažādām Padomju Savienības pilsētām, visvairāk viņu vidū bija ukraiņu un ciematā veidojās spēcīga ukraiņu diaspora. Vangaži var lepoties ar to, ka viņu futbola komandu neilgu laiku pārstāvēja vēlākais Olimpiskais čempions, Rīgas "Daugavas" un Maskavas "Spartaka" futbolists Sergejs Šavlo.

Septiņdesmito sākumā pēc fizkultūras institūta pabeigšanas strādāt uz Vangažiem tika nosūtīts bijušais Rīgas "Jūrnieka" futbolists Vladimirs Serbins. Pirmos gadus Serbins strādāja ar Vangažu jaunajiem futbolistiem, bet 1975.gadā pārņēma darbu ar galveno komandu, visu savu darba laiku līdz pat 1991.gadam Serbins bija spēlējošais treneris, tāpat komandā ilggadīgi spēlēja arī viņa brālis.

Spēlējot B klases un "Vārpas" čempionātos (turnīru hierarhija un sistēma dažādos gados mainījās), Vangažu klubs bieži bija labāko vidū. Komandā bija gan daudz spēlētāju no citām pilsētām – tādi kā Āboltiņš, Brauns, Vladimirs Direktorenko, Sazonovs, Daņko, Aleksandrs Opekunovs. Vēlāk komandā sāka ienākt arī vietējie jaunieši tādi kā Kozlovs, Morozs, Maslobojevs. Ilggadīgs komandas vārtsargs bija Arsēnijs Grigorjevs. Pēc Vladimira Direktorenko ierosinājuma komanda septiņdesmito gadu beigās tika pie jauna nosaukuma – no "Celtnieka" tā pārtapa par "Betonu".

Lielākie panākumi Vangažu futbolam pienāca astoņdesmito gadu otrajā pusē, kad par rūpnīcas direktoru bija kļuvis ilggadīgais futbola komandas spēlētājs un liels futbola cienītājs Ņikita Kozlovs. 1988.gadā "Betons" izcīnīja uzvaru "Vārpas" turnīrā un 1989.gadā debitēja republikas A klasē. Sezonas sākums komandai padevās visai labs – pirmajās 13 spēlēs tika izcīnītas 5 uzvaras, divi neizšķirti un seši zaudējumi, turklāt komandas uzbrucējs Gusevs bija viens no labākajiem vārtu guvējiem līgā. Taču sekojušajās 18 spēlēs "Betons" spēja izcīnīt vien trīs punktus, vairākas reizes piedzīvojot smagas sagrāves. Līdz ar to kopvērtējumā komandai nācās samierināties ar 15.vietu kopvērtējumā, kas citu gadu varētu pat būtu nozīmējusi izkrišanu uz zemāku līgu, bet Baltijas līgas izveide "Betonam" vietu A klasē atļāva saglabāt.

1990.gada sezona "Betonam" izvērtās veiksmīgāk – 8.vieta 14 komandu konkurencē, pozitīva gūto/zaudēto vārtu attiecība, Gusevs – kopā ar leģendāro Mihailu Smorodinu – dalītā 3.vietā starp līgas vārtu guvējiem. Protams, ja ņem vērā, ka 6 labākās republikas komandas spēlēja Baltijas līgā, iespējams, tik liels "Betona" izrāviens nemaz nebija.

1991.gadā Baltijas līgas atkal vairs nebija, A klase tika sadalīta divās apakšgrupās. Tikai pāris punktu "Betonam" pietrūka, lai tas savā grupā izcīnītu piekto vietu. Līdz ar to Betonam nācās spēlēt turnīrā par 11.-20.vietu, kurā tas izcīnīja vienādu daudzumu punktu ar Rīgas "Sarkano kvadrātu" un "Rīgas audumu", bet mazāka uzvaru skaita dēļ "Betons" sezonas kopvērtējumā ierindojās 13.vietā. Principiālas nozīmes šim vietu sadalījumam gan nebija – vietas atjaunotajā Virslīgā bija paredzētas tikai desmit labākajām komandām.

Bet 1992.gadu Vangažu futbola komanda 1.līgā neuzsāka tāda gluži vienkārša iemesla dēļ, ka līdz ar dzelzsbetona rūpnīcas bankrotu bija izjukusi arī futbola komanda. Deviņdesmito gadu sākumā, kad futbols no lielo uzņēmumu paspārnes pārgāja sponsoru rokās, šāds liktenis piemeklēja daudzas futbola komandas, tomēr "Betona" gadījums īpaši bēdīgs bija tādēļ, ka tā bija komanda, kurai pēdējie gadi bija iezīmējuši lēnu, bet mērķtiecību virzību uz augšu. Daļa "Betona" spēlētāju nokļuva jaunajā Rīgas "Zentā", bet Vangažu pilsētā tik augsta līmeņa futbols vairs neatgriezās. Toties divi Vangažu futbola audzēkņi un "Betona" futbolistu dēli – Viktors Morozs un Igors Kozlovs tagad spēlē Rīgas "Skonto". Moroza futbolista karjera sākās Valmierā, futbola klubā, kura galvenais treneris bija viņa tēva kādreizējais treneris un komandas biedrs – Vladimirs Serbins. Vienlaikus Viktors Morozs ir vienīgais Vangažu futbola audzēknis, kas spēlējis Latvijas pirmajā izlasē.

Pēdējie vairāk kā piecpadsmit gadi Vangažu futbolam sevišķu slavu nav nesuši – augstākais sasniegums ir pāris gadi, ko komanda spēlējusi 2.līgas Vidzemes zonā, un arī tur bez vērā ņemamiem panākumiem. Andreja un Kirila Varaksinu vadībā jaunie futbolisti Vangažos trenējas, taču priekšnoteikumu tam, ka tuvākajā nākotnē Vangažos varētu parādīties pirmās vai pat augstākās līgas līmeņa komandam, patlaban nav.

Liels paldies par palīdzību raksta tapšanā pienākas Vladimiram Serbinam, Arsēnijam Grigorjevam un Janai Bunkus no Vangažu pilsētas domes. Autors būs pateicīgs lasītājiem par jebkādiem komentāros izteiktiem papildinājumiem un precizējumiem.