Līdz šim Latvijas hokejistiem ir izdevies piedalīties trīs olimpiskajās spēlēs – 2002.gadā Soltleiksitijā, 2006.gadā Turīnā, kā arī 2010.gadā Vankūverā. 2002.gadā hokejistiem izdevās izcīnīt devīto vietu, bet aizvadītajās divās olimpiādēs nācās samierināties ar 12.pozīciju.
Portāls "Delfi" piedāvā iespēju ielūkoties Latvijas valstsvienības veiksmēs un neveiksmēs olimpisko spēļu kvalifikācijas turnīros.
Šēfildā pirmais piegājiens ir nesekmīgs
1994.gada Lilehameres olimpisko spēļu kvalifikācijas turnīrs 1993.gadā norisinājās Lielbritānijas pilsētā Šēfildā, un tajā Latvijas izlases pretinieces bija Polijas, Lielbritānijas, Slovākijas un Japānas valstsvienības.
Kvalifikācijas turnīrā piedalījās divas pasaules čempionāta B divīzijas spēcīgākās komandas (Polija un Lielbritānija), C divīzijas uzvarētāja Latvija un Āzijas spēcīgākā izlase Japāna. Tikmēr Slovākijas iekļaušana kvalifikācijā bija pretrunīga, jo neatbilda nekādiem Starptautiskās hokeja federācijas (IIHF) principiem.
Turnīru Latvijas hokejisti, kuru galvenais treneris bija Helmuts Balderis, sāka ar uzvaru pār Polijas izlasi, pārspējot viņus ar 6:2, bet nākamajā cīņā ar rezultātu 7:1 tika pārspēta arī Japāna. Arī mājinieki Latvijas hokejistiem nesagādāja lielas problēmas un viņi tika uzvarēti ar 8:4.
Izšķirošajā spēlē Latvijas izlasei vajadzēja tikties ar Slovākiju. Pirms spēles cerības bija labas, jo slovāki ar poļiem nospēlēja neizšķirti 4:4, tomēr mačs izvērtās lielā neveiksmē. Nelīdzēja ne Nacionālās hokeja līgas (NHL) vārtsargs Artūrs Irbe, ne "Pārdaugavā" un Rīgas "Dinamo" iespēlētie maiņu virknējumi. Slovākija svinēja uzvaru ar 7:1.
Otrajā kvalifikācijas turnīrā nelīdz arī mājas sienas
Kvalifikācijas turnīrs uz 1998.gada Nagano olimpiskajām spēlēm notika 1996.gadā Rīgā, kur Latvijas izlases pretinieki bija kaimiņvalstis Lietuva, Igaunija un Baltkrievija, kā arī Ungārija.
Jau pirms turnīra sākuma bija skaidrs, ka izšķirošā spēle būs pret Baltkrievijas valstsvienību. Tomēr Latvijas komandā valdīja pamatīga eiforija. Pasaules čempionātā Eindhovenā beidzot tika izcīnīta vieta A grupā, bet Sandis Ozoliņš Kolorado "Avalanche" komandā bija kļuvis par pirmo latvieti, kurš ieguvis NHL Stenlija kausu. Ozoliņš bija ieradies palīdzēt savai valstsvienībai, tāpat galvenā trenera Leonīda Beresņeva rīcībā bija Kārlis Skrastiņš, Rodrigo Laviņš, Viktors Ignatjevs, Oļegs Znaroks, Harijs Vītoliņš, Sergejs Žoltoks, Grigorijs Panteļejevs, Leonīds Tambijevs un citi, bet nevarēja palīdzēt Artūrs Irbe, kuram tajā laikā bija ģimenes pieaugums. Baltkrievi Irbi ļoti cienīja, un viņiem vārtsarga neierašanās bija liels atvieglojums. Irbi aizvietoja no ASV atbraukušais Sergejs Naumovs.
Latvijas hokejisti ar pirmajiem trim pretiniekiem galā tika ļoti pārliecinoši - Lietuva tika "piesmieta" ar rezultātu 27:0, Igaunija sagrauta ar 15:0, bet Ungārija - ar rezultātu 10:2.
Tobrīd šo Latvijas izlasi sauca par "Sapņu komandu". Mačā pret Baltkrieviju pirmos vārtus guva Tambijevs, bet nākamajās desmit minūtēs Baltkrievi guva trīs bezatbildes vārtus, bet spēli viņi uzvarēja ar rezultātu 4:1. Mača izskaņā Sandis Ozoliņš vēl izkāvās ar Andreju Kovaļovu. Arī šoreiz olimpiādi Latvijas hokejistiem sasniegt neizdevās.
Sapnis par olimpiskajām spēlēm piepildās
2001.gadā kvalifikācijas turnīrs uz Soltleiksitijas olimpiskajām spēlēm notika Austrijas pilsētā Klāgenfurtē. Latvijas izlasei tur bija jāsacenšas ar Dāniju, Franciju un mājinieci Austriju.
Pirms šī turnīra atmosfēra valstsvienībā bija saspīlēta. Lai arī 2000.gadā tika aizvadīts veiksmīgs pasaules čempionāts Sanktpēterburgā, kur uzvarēta arī zvaigžņotā Krievijas izlase, tomēr Latvijas izlasē izveidojās divas frontes - latvieši un krievi. Tā brīža galvenais treneris Herberts Vasiļjevs uz Austriju nepaņēma līdzi Oļegu Znaroku, un izlasē nebija arī NHL spēlējošie Irbe, Ozoliņš un Žoltoks. Vārtu drošība tika uzticēta Naumovam, un rezervē bija pašreizējās izlases pirmais vārtsargs Edgars Masaļskis.
Turnīrs tika sākts ar 4:1 uzvaru pār Dāniju, un nākamajā spēlē nācās samierināties ar neizšķirtu pret Franciju (1:1). Pēdējā spēlē pret Austriju Latvijas hokejistiem derēja tikai uzvara, kamēr pretiniekus apmierināja arī neizšķirts. Tomēr šoreiz izšķirošajā spēlē Latvijas izlase izcīnīja uzvaru ar 4:3 un devās uz Soltleiksitiju.
Tomēr Vasiļjevs pēc šī vēsturiskā panākuma tika atlaists, un viņa vietu ieņēma zviedrs Kurts Lindstrēms.
Dramatiska uzvara pār Baltkrieviju sekmē otrās olimpiskās spēles
2005.gada Turīnas Olimpiādes kvalifikācijā Latvijas izlasei bija jāmērojas spēkiem ar Slovēniju, Poliju un Baltkrieviju. Latvijas valstsvienības galvenā trenera amatā bija atgriezies Leonīds Beresņevs, un asistenti bija Znaroks un Vītoliņš.
Tajā sezonā bija NHL lokauts, un tajā gadā aizsaulē aizgāja Žoltoks. Tomēr palīgā izlasei ieradās Ozoliņš, bet spēlēt savainojuma dēļ nevarēja Irbe. Vārtus sargāja Naumovs un Masaļskis, bet citādāk sastāvā nekādu pārsteigumu nebija. Turnīra pirmajā mačā Slovēniju izdevās uzvarēt ar rezultātu 2:1, Polija tika pārspēta ar 3:1, un jau otro reizi izšķirošajā cīņā par olimpisko ceļazīmi bija jācīnās pret Baltkrieviju. Abas komandas olimpiskajā kvalifikācijā tikās 1996.gadā, un no tās reizes sastāva šajā izlasē bija palikuši desmit spēlētāji - Naumovs, Skrastiņš, Laviņš, Ozoliņš, Normunds Sējējs, Igors Bondarevs, Ignatjevs, Panteļejevs, Tambijevs, Aleksanrs Ņiživijs.
Vispārliecinošāk pārvarētā olimpiskā kvalifikācija
Galvenais treneris Znaroks valstsvienības sastāvu pamatā veidoja no Kontinentālās hokeja līgas (KHL) Latvijas kluba Rīgas "Dinamo" spēlētājiem, tāpēc nevienam īsti nebija šaubu par to, ka uzdevums tiks paveikts.
Pirmo reizi Latvijas izlasei olimpiskajās spēlēs izdevās iekļūt bez jebkādām šaubām. Ungārijas izlasi izdevās pārspēt ar rezultātu 7:3, Ukrainu – ar 4:2, bet Itāliju – ar 4:1.