Tiesa, tikai vienu no šiem momentiem būtu jāskaita – otro izdevību, kad pēc Miķeļa Rēdliha izgājiena vienatnē pret Taju Konklinu ripu no gaisa vārtos raidīja Aleksejs Širokovs. Pirmajā reizē, kad ne tikai vārtu laukumā, bet arī vārtos atradās Leonīds Tambijevs, vārti nebija jāskaita.
Latvija zaudēja drosmīgā cīņā, kaut lielāko spēles daļu spēlējām kā „otrais” numurs – no aizsardzības. Bet kā savādāk var cīnīties ar tādām zvaigznēm kā Maiks Modano, Dags Veits?
Izņēmums bija otrās trešdaļas desmit minūtes, kad Latvija spēlēja kā šīs spēles spēcīgākā komanda – tieši šajā laikā arī mēs guvām abus neieskaitītos vārtus. Latvija spēlēja neraksturīgi (salīdzinājumā ar spēli pret Kanādu) agresīvi gan vienādos sastāvos, gan īpaši mazākumā – neļaujot amerikāņiem brīvi kombinēt mūsu aizsardzības zonā.
Šajā spēlē Latvija bija līdzvērtīgs pretinieks amerikāņiem arī spēka divcīņās – ļoti agresīvi šodien spēlēja Rodrigo Laviņš, tādā stilā, kā viņš to darīja laikā pēc spēlēšanas ASV deviņdesmito gadu beigās.
Jāatzīst, ka Latvija vārtus guva tik mūsu kritizētajā vairākuma izspēles laikā – pēc labām Mārtiņa Cipuļa un, īpaši, Ģirta Ankipāna piespēlēm, no vārtu priekšas ripu tīklā trieca Jānis Sprukts.
Beigsim gausties par neieskaitītajām ripām un Šindlera tendenciozitāti, jo Latvijas izlases parādītā spēle. Uzsveram, nevis rezultāts, bet spēle bija ļoti laba, kas ir ļoti svarīgi čempionāta turpinājumam, jo neskatoties uz Slovēnijas divām sagrāvēm pret ASV un Kanādu, Latvijai viegla spēle nav gaidāma. Ja Latvija spēs parādīt tādu sniegumu kā lielāko spēles laiku pret ASV, tad bažām par spēles iznākumu mums nevajadzētu būt.
Priecāsimies par Latvijas labi spēli un sveiciens Latvijas Valsts svētkos!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
