Pēc čempionāta Aleksandrs Beļavskis ar portālu "Delfi" padalījās, kādu pieredzi guvis un pie kādām atziņām nonācis šajā turnīrā.
- Vai Jūs, būdams izlases treneris, šāgada čempionātu skatījāties citādāk nekā iepriekš?
- Protams, ka citādi, vairāk kā profesionālis nevis vienkārši skatītājs. Šoreiz pievērsu uzmanību detaļām, kas var noderēt mūsu komandai. Varbūt tas palīdzēja, varbūt ne, bet tā kā joprojām esam A grupā, tad jau laikam "nostrādāja".
Turnīra formāts ir tāds, ka čempionāta laikā neko daudz jaunu ieviest vai izmēģināt komandas spēlē nevari, varbūt kādu spēles zīmējumu var lūgt puišiem izspēlēt, bet treniņu procesā, atjaunošanās un sagatavošanās procesā izmaiņas ieviest nevar.
- Kura spēle Jums sagādāja lielāko gandarījumu?
- Mačs ar čehiem. Uzskatu, ka mēs ļoti zolīdi nospēlējām, tikai mača beigās sākām pelnīt noraidījumus, iztērējām daudz spēka, un tādi meistari kā Čehijas izlasē kļūdas nepiedod. Ja ne šis aspekts, mēs būtu varējuši iegūt punktus šai spēlē.
- Kuru no Latvijas izlases spēlēm šajā čempionātā Jūs analizējāt visvairāk?
- Pret Šveici un Vāciju, kurās mēs bijām izvirzījušies vadībā un nedaudz pietrūka līdz uzvarai pamatlaikā. Kā pietrūka? Koncentrācijas un situācijas nopietnības apzināšanās, kad tu saproti, ka esi vadībā un ir jāspēlē ļoti uzmanīgi. Es nezinu, cik patiesībā nopietni puiši pieiet šiem jautājumiem, jo daži, iespējams, ne līdz galam saprata, kas ir pasaules meistarsacīkstes, ka tas nav Kontinentālās hokeja līgas (KHL) čempionāts ar 60 spēlēm, bet īss turnīrs, kurā tu spēlē pret valstu labākajiem hokejistiem. Tāpēc mačā, kurā esam vadībā, ir jābūt divreiz lielākai koncentrācijai, lai izcīnītu uzvaru, bet mēs šajā situācijā pieļāvām kļūdas. Iespējams, tās vairāk bija individuālas nekā komandas kļūdas, taču tās bija.
- Ko Jūs būtu darījis citādāk, izejot no iegūtās izlases vadīšanas pieredzes?
- Ko darītu citādāk (aizdomājas)… Varbūt pieprasītu pārtraukumus atsevišķās situācijās. Piemēram, spēlē ar Šveici, kad bija atlicis spēlēt pusotru minūti. Spēlei ar Vāciju, iespējams, vajadzēja citādi noskaņoties, vajadzēja īpaši uzsvērt, ka jāspēlē akurātāk. Bet lielos vilcienos es šobrīd neuzskatu, ka vajadzēja kaut ko darīt principiāli citādi.
- Pēdējās 13 sekundes spēlē ar Franciju lika visiem aizturēt elpu, kā Prāgā, tā Latvijā…
- Jā, dzīvē gadās arī šādas situācijas (smaida). Bija tiešām briesmīgi skatīties, kas notiks, bet, paldies Dievam, viss atrisinājās mums labvēlīgi. Tagad pat atcerēties negribas… Tas, uzskatu, bija šā čempionāta šausmīgākais moments!
-Šajā čempionātā Latvijas komandā bija trīs izteikti līderi - Daugaviņš, Masaļskis un Dārziņš. Jūs jau pirms čempionāta zinājāt, ka šie puiši "pavilks" visu izlasi?
- Kasparam mēs apzināti uzticējām izlases kapteiņa lomu, lai viņš "saturētu" komandu, jo viņam ir milzīgs spēlētāja potenciāls. Zinājām, ka Edgars ir ļoti pieredzējis hokejists, aizvadījis vairākus pasaules čempionātus un saprot, kas tas ir par turnīru. Tāpēc viņam ticējām. Arī Lauris šo turnīru aizvadīja slavējami, ar pilnu atbildību.
Nomināli Daugaviņš un Dārziņš bija otrā maiņa, taču tam nav nozīmes, bet uz viņiem lielā mērā "turējās" spēle un pateicoties šiem trim mēs saglabājām vietu elitē.
- Čempionāta laikā Jūs atzināt, ka komanda tomēr ir pagurusi. Tas dēļ intensīvā sākuma, kad bija jāspēlē pret čempionāta līderiem, vai dēļ neprecīza spēku sadalījuma?
- Šis ir turnīrs, kurā katra spēle ir jāaizvada ar simtprocentīgu atdevi. Spēlējot klubā, hokejists, iespējams, ne katrā mačā strādā tik intensīvi. Turklāt vairāki puiši komandai pievienojās nedaudz vēlāk nekā es būtu gribējis. Ja šis izlases sastāvs, kas spēlēja čempionātā, būtu trenējies, strādājis kopā no paša sākuma, spēka būtu pieticis. Taču tajā pašā laikā es lieliski saprotu, ka spēlētājiem pēc sezonas ir svarīgi atpūsties, tikt galā ar pienākumiem pret klubiem, savainojumiem.
- Kā debitanti sevi parādīja?
- Tīri labi. Viņiem galvenais, protams, bija iepazīties ar pasaules čempionāta atmosfēru, saprast, sajust, kas tas ir. Pat ja viņi netika daudz laukumā, iegūtā pieredze būs stimuls censties iekļūt izlasē arī nākamajā un turpmākajos gados.
- Tomēr zināma bezizejas sajūta attiecībā uz mūsu šāgada sastāvu bija…
Jā, protams. Mēs nesavācam labāko komandas sastāvu, tieši tāpēc gods un slava tiem puišiem, kas atbrauca un kas palīdzēja izlasei, kaut arī dažos īsos momentos, palikt elites grupā. Latvija tomēr jau 20 gadus ir A grupā, un tas mazajai Latvijai ir sasniegums.
- Iestāstīt kaut ko hokejistiem spēles laikā ir iespējams?
- Tas atkarīgs no spēlētāja intelekta. Viņi savu darbu dara laukumā, bet trenerim no malas tomēr labāk redzams, kas ir jāmaina, lai uzlabotu spēli, kā piepalīdzēt. Ja spēlētājam tas "pielec", tad arī komandas rezultāts var būt labāks, ja "nepielec", tad spēles zīmējums nemainās un ir grūtāk. Bet tas viss atkarīgs no katra spēlētāja individuāli. Man nebija problēmu uzklausīt treneri un izpildīt viņa dotos uzdevumus, jo apzinājos, ka viņš ir galvenais un pārredz visu spēli labāk nekā spēlētājs.
Šāgada Latvijas izlases spēlētāji klausījās ko es saku, centās izpildīt norādījumus, taču atsevišķos brīžos, kad zaudējām vārtus, daži, iespējams, līdz galam neapzinājās savas maiņas atbildību, ka no šā konkrētā mirkļa var būt atkarīgs spēles iznākums.
- Izlases trenera darbu Jūs gribētu turpināt?
Līgums noslēgts tikai uz šo čempionātu, un federācijas valde izskatīs, vai man uzticēt šo amatu arī nākamsezon, tās ir viņu tiesības izlemt. Man gribētos turpināt strādāt ar Latvijas izlasi, kaut ko izdarīt citādi nekā šogad.
- Ja paliekat amatā, vai sekosiet sezonas laikā spēlētājiem, lai jau laicīgi zinātu, ar kuriem hokejistiem izlase var nerēķināties?
- Tas gan vairāk ir ģenerālmenedžera uzdevums, bet es braukšu uz spēlēm, skatīšos. Priecē tas, ka KHL piekrituši ievērot starptautiskos "logus", kuru laikā spēlē izlases, tāpēc būs iespēja apskatīties ne tikai galvenos kandidātus, bet jaunos spēlētājus, kuri ir pietuvojušies pieaugušo izlases vecumam, un no šā viedokļa izlašu turnīri būs ļoti būtiski.
- Šāgada pasaules čempionāta galīgais vietu sadalījums - Jūsuprāt, viss ir godīgi, atbilstoši patiesajiem spēkiem?
Jā, uzskatu, ka viss ir adekvāti. Mēs varējām būt nedaudz augstāk, bet pamatā visi ir savās vietās. Finālisti - Kanāda un Krievija - bija spēcīgākās komandas. Personiski man pārsteigums bija amerikāņu trešā vieta, jo es paredzēju, ka bronzu iegūs Zviedrija vai Čehija.
- Kā Jūs novērtētu turnīra tiesāšanu, kas sociālajos tīklos izsauca visvairāk kaislību?
- Viss atkarīgs no tā, kā tiesneši reaģē uz katru situāciju. Par vārtiem, ko pret mums guva vācieši, sākotnēji teica, ka nav, bet bija šaubas un paskatījās video atkārtojumu, citās situācijās teica, ka vārti nav gūti, lai gan atkārtojumā redzams, ka bija. Tā ir tīri tiesneša prerogatīva - pārliecināties par vārtu guvumu vai nē. Čehiem, piemēram, šajā turnīrā tiesneši nedaudz "palīdzēja".
