Skujiņš janvārī uzsāks sezonu pasaules tūres vienības "Cannondale Pro team" sastāvā. Tā ir pirmā reize Latvijas neatkarības laikā, kad visaugstākajā līmenī startēs uzreiz trīs riteņbraucēji – pirms tam jau "profu" rindās sevi ir apliecinājuši Aleksejs Saramotins un Gatis Smukulis.
Latvijas Riteņbraukšanas federācijas (LRF) sagatavotajā intervijā Skujiņš stāsta par savu tikšanu līdz profesionāļu rindām, studijām paralēli riteņbraukšanai un nākotnes plāniem.
Kā pavadīji starpsezonas laiku Latvijā?
Atpūtas periods pēc sezonas man sākās vēl esot Amerikā. Atbraucot mājās, jau drīz vien uzsāku treniņu procesu jaunajai sezonai. Uzmanību veltīju arī studiju lietu sakārtošanai Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā. Kā jauninājums, ko apguvu, bija rollerslēpošana. Liels paldies "MySport" veikalam, kas man piešķīra inventāru. Tas bija ļoti labs treniņš, ņemot vērā, ka klasiskā slēpošana pie mums ir ierobežota.
Kā atpūtas periods šajā gadā atšķīrās no iepriekšējām reizēm?
Iepriekšējos gadus es parasti biju savās mājās, kur atpūtos un arī kārtoju akadēmijas lietas. Šoreiz izmantoju iespēju un vairāk ceļoju pa Ameriku. Apskatīju vietējo kultūru, kāpu kalnos, apmeklēju koledžu futbola spēles. Pabiju arī divās kāzās.
Tu esi Latvijas Sporta pedagoģijas (LSPA) akadēmijas otrā kursa students. Kā tev izdodas sekmīgi savienot sportu ar studijām?
Ļoti daudz priekšmeti skolā ir praktiskie, piemēram, basketbols vai citi sporta veidi, kurus nav iespējams nokārtot, kamēr atrados Amerikā. Arī biomehāniku un bioloģiju nevar nokārtot, ja neesi uz vietas akadēmijā. LSPA ir ļoti laba bibliotēka, kurā ir pieejama nepieciešamā literatūra. Mēneša laikā ar pasniedzēju palīdzību es pabeidzu četrus priekšmetus.
Kas bija iemesls tam, kādēļ tu izvēlējies studijas Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā?
LSPA ir vienīgā šāda veida mācību iestāde, kas piedāvā iespējas un atlaides savienot profesionālo sportu ar sekmīgām studijām augstskolā.
Cik liela loma izglītībai ir bijusi tavā dzīvē?
Līdz vidusskolas beigām, izglītība bija pirmais un riteņbraukšana nāca pēc tam. Uz visiem eksāmeniem es vienmēr biju laikā un centos tos labi nokārtot. Vidusskolas izglītība ieliek pamatus un paver ceļu augstskolai. Pēc vidusskolas biju liela lēmumam priekšā - izvēlēties iet mācīties Latvijas Universitātē, kur jau biju iestājies, vai arī uzsākt riteņbraucēja karjeru Francijā. Mana izvēle krita uz otro variantu. Abas lietas savienot nebūtu bijis iespējams.
Pirms ejam cauri tavai pagājušajai sezonai, kāds īsumā būtu tevis paša vērtējums par to?
Neesmu ļoti analizējis pašu sezonu kopumā, jo viss ir noticis ļoti ātri un raiti. Galvenā lieta, ko es no tās paņemšu, ir vēl lielāka ticība saviem spēkiem, ka es to varu paveikt. Arī 50 kilometru solo brauciens nav nereāls. Pēc darba, ko es ieguldu un lietām, kuras ziedoju, rezultāts ir sasniedzams. Es varu sevi apliecināt ne tikai kontinentālajā, bet arī pasaules tūres līmenī.
Ar ko sagatavošanās periods šai sezonai atšķīrās no treniņu plāna vēl gadu iepriekš?
Pirms 2014. gada sezonas es nedaudz izlaidu trenažieru zāles darbu. Tas man varbūt pat nedaudz trūka. Šoreiz atkal šai lietai esmu vairāk pievērsies, domājot par muskuļu nostiprināšanu, eksplozivitātes uzlabošanu un tīrā spēka iegūšanu, ko īstajā brīdī pārvērst ātruma eksplozivitātē. 2014. decembrī aizvadīju trīs nedēļas, kur es pievērsos vairāk intensitātei, bet mazāk apjomam. Latvijā tobrīd bija ļoti slikts laiks, kad treniņi bija īsāki, bet strukturālāki. Sezonas sākumā man tas ļāva būt gatavākam sevi parādīt. Jau aprīlī sāku just, ka kāja griežas.
Kā tu biji apmierināts ar aizvadītās sezonas kalendāru?
Kalendārs varbūt nebija tik ļoti garš, kas arī ir labi. Tomēr, kad aprīlī sākām startēt sacensībās, tad gandrīz katru nedēļas nogali bija kāds starts. Nebija lielas pauzes, kuru laikā pietrūktu sacensības. Pat pēc Latvijas čempionāta, divas dienas vēlāk, jau izlases sastāvā startēju daudzdienu velobraucienā Polijā, kur kopvērtējumā paliku ceturtais un ieguvu UCI punktus. Pēc tam jau atgriezos Ziemeļamerikā, lai aizvadītu sezonas otro daļu.
ASV kontinentālajā komandā "Hincapie Racing team" jau esi aizvadījis divas sezonas. Kā tu salīdzinātu šos abus gadus?
Ja salīdzina sacensību kalendārus pa abiem gadiem, tad vienīgās no lielajām daudzdienu sacensībām, kas pirmajā manā sezonā tika izlaistas, bija Kalifornijas tūre. Otrajā sezonā parādījās arī ASV čempionāts komandu braucienā, kur mums izdevās uzvarēt. Pirmajā gadā vairāk nācās visu iepazīt, saprast un izbaudīt. Koncentrēšanās darbs uz sevis, kas attiecas uz atjaunošanos un ēšanu, pirmajā gadā nebija tik liels. Vairāk nāca emocijas. Sezonas turpinājumā es ieskrējos, tad arī rezultāti aizgāja labāki. Pirmais nopietnais rezultāts tad tika sasniegts "Tour de Beauce' velobraucienā, kurā izdevās uzvarēt kopvērtējumā.
Cik daudz tev palīdzēja, ka Andžs Flaksis pievienojās jūsu komandai uz pagājušo sezonu?
Andža pievienošanās atmosfēru uzlaboja vēl vairāk. Komandas biedriem izdevās nedaudz vairāk paklausīties latviešu valodu. Andžs ir kārtīgs darba zirgs. Ja viņam ir, kas jādara komandas labā, viņš to bez vārds runas padara.
Kāda ir "Hincapie" komandas filozofija?
Komandas mērķis laika gaitā ir no kontinentālas vienības pāriet jau Pro kontinentālas vienības statusā. "Hincapie" virziens ir balstīts uz lielu komandas darbu, kurā viens spēs ziedoties par otru kopējo interešu labā. Ja sportisti būs spējīgi atdot savus spēkus un rezultātus kopīgajām interesēm, tad atmosfēra būs draudzīgāka. Viens otru respektēs un teiks paldies. Lielajās komandās tas ir grūtāk, bet mūsu gadījumā ar to nebija problēma.
Ķeroties klāt tavai tā gada sezonai, kā tu raksturotu savu sniegumu sezonas sākumu līdz Kalifornijas tūrei?
Pašas pirmās sezonas sacensības - "Redland" velobrauciens - man nebija pārāk veiksmīgas, tomēr nedēļu vēlāk, kad jau startēju citās sacensībās, es jutu, ka tomēr viss ir kārtībā un nav pamata satraukumam. Pašā sākumā vairāk ziedojos komandas labā, lai mūsu sportists tiktu uz goda pjedestāla velobrauciena kopvērtējumā.
Kāda bija tava fiziskā forma un iekšējās sajūtas pirms Kalifornijas tūres?
Nedēļu pirms šīm sacensībām es nebūtu sev prognozējis uzvaru posmā. Nejutos pārāk labi, kā arī laika apstākļi bija ļoti karsti. Nedēļu pirms sacensību sākuma pavadīju nedaudz mierīgāk. Bija arī īsāki treniņi ar lielāku intensitāti. Tā iespaidā man izdevās iegūt svaigumu. Jau pirmajā posmā jutu, ka spēju braukt grupas priekšā arī pēdējos trijos kilometros. Arī kājas jutās ļoti labi, kas deva pamatu cerībai, ka izdosies sevi apliecināt.
Pastāsti par to, kā tu nonāci atrāvienā, pēc kura jau veici solo izrāvienu, kas atnesa uzvaru...
Situācija bija ļoti sarežģīta, jo pirmajā stundā neizveidojās nopietns atrāviens. Situācija mainījās nepārtraukti, jo sekoja viens atraušanās mēģinājums pēc otra. Nebija iespējams visos būt, bet lai katrā no tiem būtu vismaz kāds no maniem komandas biedriem. Lielajā atrāvienā, ja apstākļi tā būtu pagriezušies, varēja iekļūt jebkurš no mūsu vienības. Vienā no distances daļām no lielās grupas aizbrauca četri sportisti. Es tobrīd zināju, ka tas ir par maz un šie braucēji līdz galam neizturēs. Kad es redzēju, ka viens no konkurentiem cenšas piebraukt no peletona uz atrāvienu, nolēmu sekot. Ar mums kopā vēl bija trešais braucējs. Mums izdevās piebraukt pie bēgļiem, un tad vadībā jau bija septiņu sportistu liela grupa. Bez manis, no "Hincapie" vīriem šeit atradās arī Oskars Klarks. Tieši viņš vairāk vilka atrāvienu, bet es varēju pataupīt spēkus pirms izšķirošā brīža. Kad es sagaidīju īsto brīdi, ieslēdzu savu ritmu un neviens nespēja turēties līdzi. Lielās komandas cerēja un domāja atrāvienu noķert līdz finišam. Mūsu pārsvars svārstījās no divām līdz trijām minūtēm. Interesanti, ka tieši pirms lielā kāpuma, pārsvars bija palielinājies līdz kādām četrām minūtēm. Tas man ļoti palīdzēja, vēl vairāk tādēļ, ka es zināju trasi.
Vai pirms izšķirošā izrāviena tu zināji pārsvaru pār lielo grupu?
Tajā mirklī es nezināju pārsvaru. Tas bija brīdis, kad jāriskē neatkarīgi no pārsvara lieluma. Visilgāk ar mani kopā noturējās Oskars. Pirms lielā kalna bija mazāks kāpums, kurā atradās arī kalnu starpfinišs. Es zināju, ka par starpfiniša punktiem es cīnīšos ar Danielu Osu. Sacīju, lai Oskars mēģina turēties līdzi. Trijatā pārbraucām šo mazāko kāpumu. Oss bija sevi izlicis starpfinišā, pēc kura viņam spēki bija beigušies. Palikām divatā ar komandas biedru. Es mēģināju turēt stabilu tempu, bet pēc kāda laika arī Oskars salūza.
Kas bija tavā galvā, kad paliki viens?
Es domāju, kā veiksmīgāk pievarēt kalnu, saglabājot enerģiju atlikušajai daļai. Ļoti svarīgi bija izjust to līmenī, kurā tu spēj braukt, lai nenāktos salūzt pēc pāris minūtēm. Pēc tam sekoja nobrauciens, kur es tieši ieguvu laiku pret peletonu. Pēdējos 20 kilometros peletons, kurā gan vairs bija vien ap 40 braucējiem, īsti vairs nevarēja mani noķert.
Kurā brīdī tu pats noticēji savai uzvarai?
Es tam noticēju pēdējos piecos kilometros, kad trase veda kalnā lejup. Ņemot vērā, ka 50 kilometrus es nekad nebiju viens pats braucis atrāvienā, pēdējos 20 kilometros, vēl līdz galam nebija pārliecības, jo Daniels Oss, kurš bija man vistuvāk, teorētiski varēja mani panākt. Tomēr viss sakrita un izdevās.
Pastāsti par savām sajūtām uzreiz pēc finiša...
Tas bija ļoti emocionāli. Es biju pārlaimīgs. Tas pierādīja, ka ne tikai es spēju cīnīties ar pasaules tūres braucējiem, bet arī mana komanda bija ļoti augstā līmenī, savu konkurētspēju visaugstākajā līmenī.
Kā mainījās attieksme pret tevi un tavu komandu no konkurentiem nākamajos posmos?
Protams, ka mēs mēģinājām nosargāt līdera dzelteno krekliņu, cik ilgi tas vien bija mūsu spēkos. Vairāki konkurenti nākamajā dienā pienāca pie manis, uzsita uz pleca un teica: "Tas čalīt bija viens velna brauciens!". Bija patīkami saņemt respektu no lielajiem braucējiem. Atlikušajos posmos mainījās mūsu komandas taktika. Atradāmies vairāk grupas galvgalī, centāmies kontrolēt atrāvienus. Man pašam personīgi katrs nākamais posms pēc uzvaras bija ļoti grūts, jo nācās pēc finiša sniegt daudz intervijas, piedalīties sponsoru aktivitātēs, apmeklēt dopinga kontroli. Katru dienu es biju pēdējais viesnīcā pēdējais dušā, pēdējais pie vakariņu galda. Tas man atņēma ļoti daudz enerģiju. Izšķirošajā posmā man visi fiziskie un morālie spēki bija izsīkuši.
Kā komanda uztvēra tavu panākumu?
Tā bija komandas līdz šim lielākā uzvara. Tāpēc arī bija tik daudz sponsori klāt pie mums. Tas bija liels pavērsiens, kas pierādīja, ka ne tikai braucēji, bet arī apkalpe visu bija izstrādājusi. Bez pareizās apkalpes, treneriem un menedžeriem nekas tāds nebūtu iespējams. Jo viss ir viens liels mehānisms.
Tev nozīmīgs bija nākamajā mēnesī Kanādā notiekošais "Tour de Beauce" velobrauciens, kur gadu iepriekš guvi uzvaru kopvērtējumā. Kā atceries šīs sacensības?
Bija patīkami atgriezties šeit. Kārtis gan nesakrita tā, lai es varētu uzvarēt otro gadu. Tomēr mēs cīnījāmies līdz galam. Iespējams, pēdējā dienā pieļāvām taktisku kļūdu, tomēr, ja pret vienu komandu brauc viss peletons, ir grūti nosargāt pārsvaru. Neviena komanda, lai arī necīnījās par uzvaru kopvērtējumā, nebija gatava sadarbībai un nepalīdzēja. Varbūt nebija labākais moments, ka es kļuvu par līderi pēc individuālā brauciena, jo man nācās aizstāvēt pārsvaru. Ja būtu bijusi apgriezta situācija, iespējams, viss būtu savādāk.
Ar kādām sajūtām atgriezies drīz pēc tam Latvijā?
Nenoliedzami patīkami atgriezties mājās. Cilvēki bija sekojuši un dzirdējuši par manu uzvaru Kalifornijā. Vēl joprojām mani apsveic par šo panākumu, kas ir ļoti patīkami. Jutu arī palielinātu interesi no medijiem, kas par šo notikumu informēja visu Latvijas sabiedrību.
Viens no galvenajiem iemesliem kādēļ bija Latvijas čempionāts šosejas riteņbraukšanā. Kas bija tas iemesls, kādēļ izšķīries nestartēt individuālajā braucienā?
Ja man individuālā brauciena ritenis būtu bijis Eiropā, es noteikti startētu. Tomēr to ņemt līdzi no ASV, ņemot vērā, ka īsti par uzvaru nebija iespēja pacīnīties, nebija lielas vēlmes. Apzinos, ka biju spējīgs cīnīties par godalgu, bet ne uzvaru.
Kāds iespaids Tev radās par šī gada Latvijas čempionāta grupas braucienu, kas pēc ilga pārtraukuma norisinājās Dobelē?
Sacensības bija pietiekami labi noorganizētas. Man bija prieks, ka tiesneši labi nostrādāja arī pie dzelzceļa pārbrauktuves, kas bija aizvērusies. Trases garums bija lielāks, nekā plānots. Tomēr domāju, ka sacensības izvērtās ļoti interesantas ne tikai skatītājiem, bet arī pašiem braucējiem. Līdz pēdējiem desmit kilometriem nebija skaidrs uzvarētāja liktenis. Dobeles aplis bija pietiekami labs, tomēr sacensību interesantums vairāk ir atkarīgs no tā, kā tiek braukts un kā izvēršas to gaita.. Varēja būt scenārijs, ka aiziet atrāviens ar diviem cilvēkiem, kamēr pārējie bumbulētu. Tad būtu pilnīgi garlaicīgi. Šajā reizē jau pirmajā aplī bija pietiekami nopietns desmit riteņbraucēju liels atrāviens. Abu pašmāju kontinentālo komandu braucēji uz beigām nedaudz salūza, jo ne visi tik garu distanci nebija braukuši sacensībās. Pēc 180 kilometriem īsti citiem atrāvienā esošajiem braucējiem nebija tik daudz spēka palicis, lai sekotāju grupa mūs nenoķertu.
Kā tu pats juties pirms pēdējā apļa?
Sajūtas bija diezgan labi, bet jutu, ka no aizmugures nāk divi motori ar vairākiem palīgiem. Centāmies cīnīties kopā ar Viesturu Lukševicu, tomēr arī viņš nav līdzenuma braucējs. Tad, kad mani noķēra, es varēju vēl pacīnīties, tomēr tiku morāli sagrauts. Tajā brīdī, kad visi bijām kopā, es jau psiholoģiski padevos. Nebiju domājis, ka arī pārējie, kas nebija atrāvienā, būs tik saguruši. "Rietumu - Delfin" komandai vajadzēja šīs sacensības uzvarēt, bet Saramotins parādīja savu ātrumu un meistarību.
Sezonas otrajā daļā startēji vēl divos augstākās kategorijas velobraucienos Ziemeļamerikā. Lielu progresu, salīdzinot ar pagājušo gadu, piedzīvoji "USA Pro Challange"...
Gadu iepriekš man šajās sacensībās galīgi negāja, jo tās norisinājās augstkalnes apstākļos, kas prasīja īpašu gatavību. Šajā gadā sagatavošanās process bija nedaudz citādāks. Jau esot Latvijā dzīvoju augstkalnes teltī, bet treniņos atrados gandrīz 1000 metrus augstāk nekā pirms tam. Šīs abas lietas nospēlēja lielu un būtisku lomu. Lielu palīdzību sniedza Jānis Kaupe, kurš palīdzēja ar idejām par gatavošanos procesu. Man bija iespēja cīnīties par labāko desmitnieku. Protams, bija vairākas nianses, kas varēja izdoties vēl labāk. Ja būtu bijusi iespēja īsi pirms šī velobrauciena startēt īsās divu dienu sacensībās, iespējams, būtu labākā sacensību ritmā. Tomēr kopumā izcīnīto astoto vietu vērtēju kā ļoti labu rezultātu.
Jau nedēļu vēlāk abi ar Andžu startējāt Kanādā notiekošajā "Tour of Alberta" velobraucienā. Kā izdevās pozitīvās emocijas un sekmīgo sniegumu pārnest uz šīm sacensībām?
Tur bija tā problēma, ka šeit man pietrūka nedaudz svaiguma, tomēr parādīju cienījamu sniegumu. Pēdējā etapā mūsu komanda sagādāja lielas raizes līderiem - "Trek Factory" vīriem. Viņiem nācās lūgt palīdzību no citām pasaules tūres komandām. Tas vēlreiz parādīja mūsu agresivitāti un nepiekāpīgumu. (Toms Skujiņš kopvērtējumā izcīnīja septīto vietu, bet Andžs Flaksis bija 14.)
Šīs sacensības izcēlās ar ļoti drēgnajiem un laika apstākļiem...
Jā, bija ļoti auksts, lija lietus un brīžiem nācās saskarties arī ar sniegu. Tas arī atstāja lomu uz to, kā šīs sacensības tika aizvadītas. Lietus izdangāja vairākus zemesceļu sektorus, kā rezultātā tika saīsināti posmi. Tomēr visiem velobrauciens bija vienāds un visi sportisti cīnījās.
Aizvadītajā sezonā ne tikai pašmājās, bet arī lielajās sacensībās, problēmas sagādāja sportistu novirzīšanās no distances maršruta. Tā notika arī "Tour of Alberta" velobrauciena posmā, kur atrāvienā neilgi pirms tam bija arī Andžs. Kāds ir tavs viedoklis par šādām situācijām?
Ļoti žēl, ka tā notika. Kanādā tajā dienā bija ļoti slikti laika apstākļi, bet šī novirzīšanās no maršruta posmu padarīja vēl daudz sliktāku. Ārā gaisa temperatūra bija ap trīs grādiem pēc celsija, lija lietus. Kamēr braucām, to tik ļoti nejuta, bet apstājoties kļuva ļoti auksti. Skatījāmies ar Andžu viens uz otru un smējāmies par to, cik ārā ir auksts. Pārējie skatījās uz mums kā idiotiem un domāja, ko mēs darām. Tas, ka mūs aizveda nepareizi, man liedza pacīnīties par augstāku vietu kopvērtējumā un komandai par uzvaru posmā. Es domāju, ka mūsu komanda no šī zaudēja visvairāk.
Sezonas beigu daļā tieši ASV norisinājās pasaules čempionāts, kurā līdz pēdējam brīdim bija cerība par startu grupas braucienā. Kā pats uztvēri šo gaidīšanas situāciju?
Es gribēju startēt, tomēr šī cerība bija diezgan naiva. Uz to arī norādīju. Jebkurā gadījumā man ir liels prieks, ka mūsu izlases vadība centās panākt manu dalību, tomēr tā atlase uz startu ir ļoti stingra. Nebija pamats domāt, ka latviešu dēļ tiks pieļauti kādi izņēmumi reglamentā. Mani psiholoģiski tracināja šī neziņa. Nākamajā gadā pasaules čempionāts norisināsies Katarā, kur ir pilnīgs līdzenums. Vairākkārt esmu teicis, ka šādās sacensībās man nebūs ko darīt, jo tās ir piemērotas izteiktiem sprinteriem.
Tavā CV ir atrodams ieraksts par dalību pirmajās Eiropas spēlēs, kur izcīnīji 22. vietu grupas braucienā. Kāds iespaids tev palika par šo tik ļoti diskutablo pasākumu?
Šīs spēles bija diezgan interesantas. Organizācija un spēļu ciemats bija labā līmenī. Lielākā problēma riteņbraucējiem bija treniņu vietu trūkums, jo Azerbaidžānas ceļi ir bīstami. Mūsu veda uz noslēgtiem ceļu, tomēr tas bija 14 kilometru garš divjoslu ceļš, kuram apkārt atradās tikai un vienīgi stepe. Pašas sacensības izvērtās interesantas, un arī trase bija labā līmenī. Atbrauca arī lieli vīri, kurus visi respektēja. Lai arī jau trešajā aplī man nācās braukt ar citu riteni, rezultāts bija pietiekami labs. Šīs sacensības vairāk braucu pieredzes dēļ, jo ne katru dienu ir iespēja braukt 230 kilometru garas sacensības. Tas palīdzēs sagatavoties pasaules čempionātiem un Olimpiskajām spēlēm gan distanču garumaMan arī bija prieks pirmo reizi būtu šajā valstī, redzēt tās kultūru.
Amerikas tūres rangs... Cik lielu uzmanību tam veltīji tu un tava komanda?
Pārāk daudz uz to nekoncentrējāmies, jo mums nebija viena izteikta līdera, uz ko strādāt katru reizi. Kad pienāca noslēdzošās sezonas sacensības ("The Reading 120" UCI 1.2 kategorijas velobrauciens, kurā Toms izcīnīja otro vietu), par to domājām vairāk. Es zināju, ka man bija jābūt pirmajam vai otrajam, lai iegūtu nepieciešamo punktu skaitu. Tas man ļāva kļūt par jauno ranga līderi, ko arī izdevās nosargāt līdz beigām.
Beidzot vidusskolu, tu izšķīries par labu riteņbraukšanai. Vai izvēles mērķis bija, lai kādu dienu nokļūtu visaugstākajā šī sporta veida līmenī - pasaules tūrē?
Jā, bet ne tikai tas. Viens ir nokļūt šeit, bet otrs sevi apliecināt. Es nevēlos nobraukt tikai šīs divas sezonas, uz kurām man ir līgums. Negribētu būt viens no peletona dalībniekiem, bet gan būt starp tiem, kurš cīnās par uzvaru.
Sezonas laikā sacīji, ka par tevi nav bijusi aktīva interese no pasaules tūres komandām. Kad tu to sajuti?
Nebija ļoti liela interese no komandām. To sajutu tikai septembrī, kas bija ļoti vēlu. Tas notika pēc "Tour of Alberta" daudzdienu velobrauciena. Jāsaka, ka fani un citi riteņbraukšanā iesaistītie jau sezonas laikā jautāja man par to, ar ko esmu noslēdzis sadarbību. Netrūka arī daudz baumu. Man ir patiess prieks, ka izdevās noslēgt sadarbību tieši ar šo komandu.
Vai bija vēl kāds variants, pirms noslēdzi līgumu ar "Cannondale Pro Cycling" vienību?
Jā, bija vēl viens variants, kas parādījās neilgi pirms vienojos ar šo vienību. Es zinu, ka "Cannondale" vienībā man tiks dota iespēja pašam pacīnīties par rezultātiem. Komandas inventārs ir lielisks. Man ļoti patīk "Cannondale" velosipēdi. Kolektīvs jaunajā komandā ir ļoti atvērts. Esam 16 dažādu nāciju sportisti apvienoti.
Kāds bija tavs pirmais priekšstats par jauno komandu, esot pirmajā nometnē?
Komandā ir diezgan atjaunināts sastāvs. Nebija tā, ka nācās ieiet 30 cilvēku kompānijā, kas jau ilgi bijuši kopā. Komandā ir ļoti labs gars. Visi ir atvērti un komunikabli. Nebija arī valodas problēmu, jo visi saprot un runā angliski.
Vai ar komandas vadību esi runājis par savu lomu tajā?
To mēs redzēsim vēl pēc sezonas sākuma. Savu kalendāru lielos vilcienos jau es zinu. Lielajās sacensībās mans uzdevums būs palīdzēt komandas līderiem, tostarp Rigoberto Uranam. Ja es būšu spējīgs pierādīt sevi, kā rezultāta devēju, zinu, ka arī mani atbalstīs.
Kāda tev bija saskarsme ar "Cannondale" komandu iepriekšējās sezonās?
Es zināju vairākus braucējus un arī tehniskās apkalpes darbiniekus. Tas arī man palīdzēja ieintegrēties komandas sastāvā. Jāpiemin, ka "Hincapie" komandas ārsts šobrīd būs viens no "Cannondale" ārstiem. Tas arī man daudz palīdzēs.
Kāds būs tavs sacensību sezonas kalendāra sākums?
Sezonu es uzsākšu Maljorkā, kur arī gaidāma komandas nometne. Pēc tam aizvadīšu vairākas sacensības Francijā un Beļģijā. Aprīlī plānoju startēt Flandrijas velobraucienā un trijās Ardēnu Beļģijā. Tās ir sacensības, kurās ļoti vēlos startēt.
Iepriekš tev izdevās izcīnīt otro vietu U23 vecuma grupas Flandrijas klasikā...
Jā, es gribu šeit atgriezties un pierādīt, ka varu cīnīties ar lielajiem vīriem. Šīs sacensības būs ļoti fiziski smagas, kas man ļoti patīk.
Ko tu vēlies paveikt savā pirmajā profesionāļa sezonā?
Es esmu par to domājis. Vēlos, lai sacensību pēdējā stundā es neesmu tas, kurš sastāda peletona masu, bet gan cīnās par uzvaru, vai palīdz to darīt komandas biedriem. Vēlos būt iekšā šajā cīņā līdz pēdējam.
Kur atradīsies tava bāzes vieta gaidāmajā sezonā?
Esmu apmeties Džironā, kas atrodas Spānijā uz ziemeļiem no Barselonas. Šeit atrodas manas komandas bāze, kur dzīvo arī vairāki citi riteņbraucēji no vienības. Salīdzinoši tuvu atrodas Barselonas lidosta, no kurienes var ērti atlidot uz Latviju.
Kāds būtu tavs novēlējums Latvijas riteņbraukšanas sabiedrībai?
Es gribētu teikt, ka ritenis ir ne tikai lielisks veids, kā sevi noturēt fiziski labā formā, bet arī ir lieliski piemērots pārvietošanās līdzeklis vasarā. Es novēlu izbaudīt dzīvi uz divriteņa!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
