Krištopāns pirms deviņiem gadiem savu karjeru ārzemēs sāka Prešonas "Tatran" komandā, ar ko vairākas reizes kļuva par Slovākijas čempionu. Tad viņš īsu brīdi spēlēja Katarā, 2015. gadā pārcēlās uz Baltkrievijas klubu Brestas "Meškov", bet pirms šīs sezonas pievienojās tobrīd Eiropas spēcīgākajai vienībai Skopjes "Vardar".
Piedāvājam lasītājiem sarunu ar Krištopānu, kurš ir ne tikai populārākais Latvijas handbolists, bet šobrīd arī viens no populārākajiem un pazīstamākajiem Skopjes sportistiem.
Kāds bija pirmais iespaids, atbraucot uz šo handbola tradīcijām bagāto klubu?
Daudz kas pārsteidza. Pirmkārt, attieksme, kas klubā ir no menedžeru, vadības, treneru puses, un spēlētāju attieksme. Pēc iepriekšējiem klubiem nebiju gaidījis, ka te viss tik profesionāli notiek. Skaidrs, ka tagad pēc šīs sezonas man ir fantastiski iespaidi. Lieliska, neatsverama pieredze. Sezonas sākumā biju nedaudz nervozs, bet tad stress norimās un bija jau vieglāk.
Ar ko klubs pārsteidza?
Ar pašu galveno – tā ir atbildība spēlēs un treniņos. Treneris prasa no tevis 100% atdevi treniņos un katrā nodarbībā. Sākumā treniņos pat bija grūtāk nekā spēlēs, jo mainījās treniņu sistēma. Te ir izveidota sava sistēma, kas dod augļus. Šīs sistēma strādā, bet man tas bija jaunums, tāpēc arī sezonas sākums bija stresains, nezināms, utt. Pārējais attiecas uz kluba vadību – ar jebkuru problēmu te palīdz tikt galā, visu atrisina, visus dokumentus sakārto. Viss patiešām ir tik profesionāli!
Arī spēles ziņā, laikam, profesionālākais klubs, kurā līdz šim esi bijis?
Jā, protams, jo pagājušā gada Čempionu līgas uzvarētāji. Tas tikai liecina, cik te profesionāla komanda, cik augstā līmeni spēlē.
Bet šogad neizdevās uzvarēt Čempionu līgā ("Final Four" turnīrā pusfinālā "Vardar" dramatiski pusfinālā zaudēja nākamajiem čempioniem "Montpellier" un tad Parīzes "St.Germain")?
Man tā bija pirmā reize tik augstā līmenī klubu sacensībās. Daudz jautājumu pirms turnīra bija, daudz neskaidrību priekš manis. Tagad varu pateikt – tur ir četras spēcīgas komandas, 60 minūtes laukumā un viss. Tur nav favorītu. Tas, kurš 60 minūtēs tobrīd ir spēcīgākais, tas arī uzvar. Kā pirmajā pusfinālā redzējām, Parīze zaudēja Nantei, kas pavisam nebija tuvu favorīte. Vienkārši 60 minūtes. Tas viss, tik vienkārši.
Vai Maķedonija kā valsts bija pārsteigums?
Sadzīve nepārsteidza. Biju gaidījis, bijām ar komandām te spēlējuši, tāpēc zināju, kā te izskatās. Vienīgais klimats pārsteidza. Vasarā, kad atbraucu, bija +40. Bija grūti pierast, bet ar laiku pieradu. ķermenis sākumā arī nepierada, bija grūti nokārtot medicīniskos testus. Mēģinājām saprast, kur problēma, bet atkārtotos testos viss bija kārībā, situācija normalizējās.
Kā izpaužas handbolista sadzīve Skopjē?
Māja, mašīna. Tas viss tiek individuāli risināts. Viss tiek piedāvāts. Ar jebkuru problēmu visur palīdz, visu risina. Dzīvoju dzīvoklī daudzstāvu mājā, jānomaksā tikai komunālie pakalpojumi, ko papildus izmantoju, bet viss tiek nodrošināts. Te dzīvo gan parastie iedzīvotāji, gan sportisti. Mājā ir laikam kādi astoņi komandas biedri. Blakus mājās arī dzīvo komandas biedri, personāls.
Redzējām, ka Daini Krištopānu viesnīcā sveiciena un pazīst. Droši vien uz ielas arī cilvēki nāk klāt un sveicinās?
Sākumā nebija tik traki, bet tagad jau pēc katras spēles tevi pazīst. Skopjē handbolu ciena, daudz fanu nāk uz spēlēm. Sezonas beigās bieži atpazīst, bet tas arī auguma dēļ. Nāk klāt, novēl veiksmi, uzmundrina. Patīkami.
Sadzīviski arī esi iejuties, jo manījām runājot vietējā valodā?
Nedaudz serbu valodu sapratu un runāju, bet te runā maķedoniski, kas ir nedaudz savādāk. Sezonas sākumā bija grūtāk runāt, vairāk saprast grūtāk. Bet tagad sezonas beigās jau esmu apradis un varu runāt. Gan jau nākamsezon būs vēl vairāk vārdu krājumā, piemācīšos.
Cik tagad jau valodas ir tavā kontā?
Jāskaita – krievu, angļu.. Ja vēl balkānu valodas skaita, tad kādas piecas sanāks. Un latgaliešu (smejas).
Cik populārs ir handbols Maķedonijā?
Futbols un handbols ir populārākie sporta veidi. Handbols noteikti apsteidz basketbolu.
Maija beigās "Vardar" kārtējo reizi kļuva par Maķedonijas čempioniem. Komandai droši vien tas nebija galvenais mērķis?
Jā, pēdējo spēli uzvarējām, un tas bija svarīgi, jo daudzi komandas biedri un treneri iet prom. Sanāca labi atvadīties. Protams, žēl, ka Čempionu līgā "Final four" neuzvarējām, bet esam SEHA līgas (Dienvidaustrumu handbola asociācijas) čempioni, Maķedonijas čempioni un spēlējām "Final Four". Bet kā teicu, Čempionu līgā bija 60 minūtes, kas visu izšķīra. Varbūt šoreiz tikai nedaudz nepaveicās.
Minēji, ka komanda mainīsies. Kādas izmaiņas sagaida "Vardar" un kā tas ietekmēs Daini Krištopānu?
Komanda krasi mainās. Kopā ar treneriem iet prom spēlētāji. Būs lielas pārmaiņas, ar jauno treneri (spāni Roverto Garsiju Parando) izrunājām, kā varētu izskatīties daudz maz komanda, kas varētu spēlēt aizsardzībā, utt. Mērķi netiek mainīti. Zināms, ka komanda būs stipra, būs daudz labu spēlētāju un varēsim konkurēt ar jebkuru komandu Eiropā. Tāpēc jāgaida tikai jaunā sezona, kas notiksies. Domāju, ka ar mani rēķināsies ar kā vienu no līderiem. Daudzi aiziet, bet atnāk gados jaunāki spēlētāji. Atkal Viņiem būs jāpierod pie komandas sistēmas, tāpēc ar mani rēķināsies kā ar līderi.
Kā mainījās tava loma komandā sezonas gaitā?
Pirmkārt, te spēles laiks tika sadalīts starp kreiļiem diezgan vienmērīgi, lai ir spēks un dinamika spēles gaitā. Loma nebija kā dažos klubos - ej un met golus, tas ir viss kas vajadzīgs. Kā teicu, te ir sava sistēma, te katram ir sava loma, katram savs darbs. Man bija vairāk citu spēlētāju "savilkšana", bumbas atdošana tālāk. Vairāk asistēju, nevis biju golu guvējs. Tur ir daudz uzdevumu, kas jāizdara arī aizsardzībā. Varbūt nebiju tik mērķēts uz goliem. Mums ir KOMANDA. Katram ir savs mazais mērķis – ja viss notiek, tad komandai ir panākumis.
Kā vērtē komandā sezonu?
Sezona netika tā īsti izvērtēta, tika skatīti nākotnes mērķi. Vairāk runājām, ka jādara vasarā. Tika iedoti plāni. Saruna bija balstīta uz nākotnes sezonu – lai zinām, kas notiks un kas gaidāms.
Cik ilgi atpūta tiek dota?
Nepilni divi mēneši. Jūlija beigās jāierodas atpakaļ uz treniņiem. Ir iedoti individuālie treniņu plāni. Jūnijā laikam nav tik daudz, bet jūlija sākums jau ir konkrēti – svaru zāle, kas jānoskrien, kādiem jābūt skriešanas intervāliem, utt. Lai sezonas sākumā varam strādāt uz 100%. Bet tagad caur Slovākiju (tur dzīvo handbolista draudzene) uz Latviju.
Ko pats sagaidi nākotnē klubā?
Man līgums ir vēl uz divām sezonām, bet skatīsimies. Dažādas baumas virmo apkārt. Protams, es balstos tikai uz to, ko kluba prezidents saka. Bet skaidri zināms, ka te viss turpinās, viss notiek un būsim spēcīgi.
Kluba prezidents lielu naudu iegulda. Kāda atmosfēra valda Skopjē?
Ja ir čempionu līgas spēles, tad ir pārpildīta arēna. Kā mēs te mēdzam pasmaidīt, te nav kā vācu līdzjutēji, kur atnāk tikai iedzert aliņu, utt. Te ir fani, kas velk nost kreklus, lēkā, dzied, kliedz saukļus. Atmosfēra ir fantastiska. Pirmajās mājas spēlēs Čempionu līgā bija lielāks stress nekā izbraukumā, jo fani te ir super. Bet pats sporta komplekss ir lielisks. Te viss ir nodrošināts - sākot no fizioterapeita, medicīnas aparatūras, baseini, atjaunošanas kabineti, līdz milzīgai svaru zālei. Divi spēļu laukumi pieejami jebkurā laikā.
Prezidents ir Krievijas pilsonis (Sergejs Samsņenko), kurš bieži ir šeit uz vietas. Tālāk jau nemācēšu teikt, jo daudz viņš neiejaucas kluba darbībā. Dažreiz sasauc kādu sapulci aprunāties, kādu informāciju nodot spēlētājiem, bet neiejaucas. Komandā jau ir treneri, apkalpojošais personāls. Viss ir sakārtots visaugstākajā līmenī.
Balkānos mēdz būt arī pārlieku "karsti" līdzjutēji. Kā ir Skopjē?
Tribīnes te dzen uz priekšu. Sezonas otrajā pusē jau izbaudu arvien vairāk šo atmosfēru. Kādreiz te bijis, ka lidojuši soliņi, utt., bet te tagad kontrolē. Zālē ir policija, viss mierīgi. Autogrāfi tiek sniegti ārpus zāles, jo iekšā viss norobežots un parasti fani tik viegli zālē netiek klāt.
Droši vien, ka klubam nākamajā sezonā mērķis nemainās?
Skaidrs, ka Čempionu līgas "Final Four". Maķedonijas čempionāts? Te īsti nav konkurences. Skopjes "Metallurg" ir jauna komanda, talantīgi spēlētāji, bet viņiem nav sistēmas. Mums diezgan viegli tikt galā ar viņiem. "Vardar" sistēmu atveda spāņu trenerus Rauls, viņš ielika pamatus, katru gadu bija arvien augstāki sasniegumi, līdz beidzot uzvarēja Čempionu līgā. Šī sistēma paliek, paliek spāņu treneris, kurš daudz maz to pašu izmantos. Treneru darbs Maķedonijā motivē. Te ir tik liels respekts pret treneri. Piemēram, kādu vāju pretinieku uzvaram ar 20 un vairāk vārtu starpību, bet visi turpina strādāt.
Var teikt, ka tagad esi karjeras zenītā gan sadzīvē, gan klubā?
Gribētos cerēt, ka tas viss vēl ir priekšā. Jā, te ir augsts līmenis un esmu priecīgs, ka esmu to sasniedzis. Bet cerams, ka varu vēl kāpt augstāk un lielākus mērķus sasniegt ar šo komandu.
Nedaudz par izlasi. Tagad handbolistiem bija spēles, bet bija zināms, ka šoreiz Krištopans nespēlēs. Vajadzīga atpūta?
Uzzvanīju un teicu, ka ir problēmas. Sezona bija gara, smaga, un pēdējās spēlēs nelielas muguras problēmas. Labāk tagad atpūsties, nevis aizbraukt un sabojāt veselību vēl vairāk. Vai pat izlaist sezonas sākumu. Gribējās tikties ar komandas biedriem, treneriem, bet gan jau oktobrī tiksimies. Latvijā laiku gribas pavadīt mājās, ar ģimeni. Sakrājušies darbi, jo visu gadu nebiju redzējis mājiniekus. Arī gribas atpūsties – vairāk psiholoģiski, nevis fiziski.
Oktobrī Latvijas izlasei svarīga kvalifikācija. Ko varam gaidīt?
Visi runā, ka viegla grupa (Slovēnija, Igaunija un Nīderlande. Divas komandas uzreiz automātiski tiek uz finālturnīru). Bet arī tie paši igauņi, Nīderlande arī tā grib teikt. Varam priecāties, ka ar šīm komandām varam cīnīties, ka nav mums lielie grandi, izņemot Slovēniju. Kā zinām, nākamajā kvalifikācijā daudzi tiek uz finālu, tāpēc jākoncentrējas uz savu spēli. Pēdējās spēlēs mums ir problēmas ar sevi. Esam analizējuši, pētījuši pretiniekus, bet vienkārši kaut kas nesanāk vai nemākam izpildīt. Jāstrādā pie mūsu komandas spēles. Jāizdara tas darbs, ko esam sarunājuši un izanalizējuši.