Šajā nedēļas nogalē Jelgavā risinās prestižs, pasaules reitinga badmintona turnīrs "Yonex Latvia International", kurā Lūsveris ir ne tikai tiesnesis, bet arī skolos Latvijas jaunos tiesnešus. Viņš šobrīd ir Latvijā vienīgais tiesnesis, kurš saņēmis Pasaules badmintona federācijas (BWF) akreditēta tiesneša statusu. Kā sarunā ar portālu "Delfi" uzsvēra Lūsveris, kurš savulaik bijis Latvijas Badmintona federācijas (LBF) prezidents, viņš ir tuvu savam mērķim – dalībai olimpiskajās spēlēs. Lūsveris ir viens no galvenajiem tiesnešiem un spēlēs pilda serves tiesneša vai paaugstinājuma tiesneša funkcijas.
Kā Jūs nonācāt pasaules badmintona elitē?
Tad, kad bija 10 gadi, sāku spēlēt badmintonu. Tajā laikā arī sāku tiesāt kā līnijstiesnesis, un tā visu laiku esmu iekšā. Faktiski kopš 20 gadu vecuma esmu piedalījies starptautiskos mačos. Soli pa solim esmu nonācis tur, kur esmu – Pasaules badmintona federācijas akreditēts tiesnesis. Man ir tikai solis līdz sertificētam tiesnesim. Ko tas nozīmē? Tiesneša līmenis ietekmē, ko tev dod tiesāt – supersērijas finālu vai olimpiādi var tiesāt tikai BWF sertificētie tiesneši.
Tad var teikt, ka līdz olimpiskajām spēlēm ir viens solis?
Jā, viens solis. Šajā gadā Eiropas federācija uz šo soli mani nebija izvirzījusi, jo eksāmens notika Austrālijā, kur bija (pasaules čempionāts jaukto pāru izlasēm) "Sudirman Cup". Jādara viss, lai nākamgad eksāmenam no Eiropas izvirza arī mani. Tad 2018. gadā veiksmīgi jānokārto eksāmens, jo jau 2019. gadā izvēlēsies badmintona tiesnešus Tokijas olimpiskajām spēlēm.
Mērķis būs sasniegts?
Ja es nevaru būt čempions, tad vismaz varu tiesāt čempionu spēles. Man tas ir kā karjeras moto. Pagaidām šis moto ir strādājis.
Cik grūts bija ceļš līdz pasaules līmeņa tiesnesim?
Būtībā viss atvaļinājums ir ziedots badmintonam. Brīvais laiks – praktiski nav. Lai aizbrauktu uz mačiem, tev vajag nedēļu. Ja tev gadā vajag savākt 40-50 tādas spēles, Eiropā varbūt kādas 100 spēles starptautiskā līmenī, tad sanāk daudz braukāt pa turnīriem.
Vai badmintons dod arī kādu peļņu augsta līmeņa tiesnesim?
Pilnīgi noteikti nē, jo par tiesāšanu mums neko nemaksā. Jā, kāds teiks, ka maksā, bet tā ir dienas nauda, nauda varbūt ēšanai, ja tas nav viesnīcas izdevumos, utt. Bet noteikti tas nav darbs, kā futbolā vai basketbolā. Tas ir voluntierisms n-tajā pakāpē. Tas nav apmaksāts darbs.
Vai badmintona tiesāšana ir specifiska?
Neatkarīgi no sporta veida, galvenais nosacījums ir būt godīgam. Nekas specifiskāks nevar būt. Ja tu esi bijis spēlētājs, tad te ir vieglāk, jo tu jūti spēli. Pasaules līmenī laikam nav neviena tiesneša, kas nav pats spēlējis. Tad ir vieglāk saprast, ko spēlētājs dara katrā epizodē, tu saproti viņa rīcību. Tas gan nav "iekalts akmenī", ka tiesnesim jābūt bijušajam spēlētājam.
Cik daudz tiesnesis badmintonā ietekmē spēli?
Ir gadījumi, kad lemj, ir gadījumi, kad jākontrolē, lai ir godīga spēle no abu pušu spēlētājiem. Lai viena vai otra puse neiegūtu priekšrocību – velkot laiku un tādā veidā taupot spēkus. Paaugstinājuma jeb laukuma tiesnesis var mainīt līnijtiesnešu lēmumu, bet serves tiesneša lēmumu nedrīkstu mainīt. Serves tiesnesis skatās, lai servētājs izdara servi atbilstoši noteikumiem – noteiktā augstumā tur raketi, raketes galviņa vērsta uz leju (lai nebūtu gremde), kas ir pamatlietas. Jāskatās, lai pretinieks neizlec ātrāk no vietas, to skatās paaugstinājuma tiesnesis. Tā kā atbildība ir diezgan liela.
No malas izskatās, ka tiesnesis daudz ko nelemj, tikai kontrolē spēles gaitu. Vai spēlētāji respektē tiesnešus un atzīst, ka soģi ir svarīga spēles sastāvdaļa?
Jo vairāk braukā pa sacensībām, jo vairāk tevi spēlētāji pazīst. Zina stiprās un vājās puses. Domāju, ka augstākā līmeņa spēlētāji zināmā mērā arī testē tos jaunos tiesnešus, kurus vēl nepazīst. Ar domu, lai zinātu, cik tālu tiesnesis kaut ko ļauj darīt un ko neļauj darīt. Viņi to izdara ar tādām savām badmintonistu mazajām viltībiņām.
Bet tā jau spēlētāji mūs pazīst arī halles gaiteņos. Sveicina. Pirmkārt, tev ir uniforma. Bet TOP spēlētāji ārzemēs pazīst arī bez uniformas. Arī Eiropā vadošie tevi labi zina.
Kāda ir badmintona saime?
Pārāk draudzīgs (pret spēlētājiem) nevaru būt. Jā, es zinu labākos igauņus, lietuviešus, bet laukumā viņi nav draugi. Jo laukumā ir jāpieņem neitrāls lēmums. Ja pieņemsi kādu apstrīdamu, negodīgu lēmumu, tad jau tev tas būs pēdējais turnīrs.
Kādi ir Jūsu top spēlētāji, kuru spēles nācies tiesāt?
No pasaules ranga augšdaļas nav bijis laikam tikai Lins Dans (Ķīna, šobrīd pasaules ranga 7. numurs). Esmu tiesājis pasaules ranga līderi Čonu Veju Lī no Malaizijas, olimpisko čempionu Čenu Lonu. Daudzus nācies tiesāt "Sudirman Cup" turnīrā, kur sabrauc pasaules elite, tad Dānijā (Eiropas badmintona "centrs") daudzos turnīros tiesāts.
Ko nozīmē tiesāt pasaules eliti?
Man patīk badmintons. Tā kā esmu badmintona apritē, tad man patīk tā sabiedrība. Te nevienu neinteresē, vai tu strādā Šveicē par medmāsu, vai skolā par fizkultūras skolotāju, vai esi advokāta kantora īpašnieks. Viņus visus vieno badmintons. Tāds savdabīgs paralēls draugu klubs. Mums ir sava kopiena pat sociālajos tīklos. Tieši tāpēc esmu sociālajos tīklos, lai komunicētu par spēlēm . Pirms turnīra arī ir slēgtās grupas turnīros, kur apmaināmies ar informāciju.
Kāda ir badmintona elite?
Kā kurš spēlētājs. Kā jebkurš cilvēks. Var būt ārpus laukuma foršs, bet laukumā ir daudz savādāks. Un otrādi. Man nevajag būt baigam draugam ne ar vienu. Nav tā, ka skrien klāt un ķeras ap kaklu.
Pasaules badmintonā ir pat lielāka konkurence nekā tenisā. Latvijas badmintonistiem ir grūti iekļūt TOP 200. Bet cik augstu pasaules hierarhijā ir Latvijas labākais tiesnesis?
Esmu pirmais no Baltijas, kurš nokārtojis WBF eksāmenu no Baltijas, tikai pēc manis sekoja divi igauņi. Man gan liekas, ka bija lielāka pievienotā vērtība, kad nokārtoju eksāmenu. To kārtoju Ķīnā, kas ir badmintona lielvalsts, un man tas bija augsts sasniegums. Pirms tam tur ķīnā eksāmenos izkrita vairāki Eiropas tiesneši. Es pēc ilgāka pārtraukuma biju pirmais eiropietis, kurš Ķīnā nokārtoja eksāmenu. Ar mani bija zviedrs. Zviedrija tomēr ir badmintona valsts, bet viņš izkrita. Domāju, ka kopējā hierarhijā nekotējos slikti. Jā, dāņi kotējas augstāk, viņiem ir ļoti daudz vietējo maču, bet mums ir vairāk jābraukā, lai tiesātu augstākā līmenī. Svarīgi ir braukāt pa mačiem. Tiesnesim ir jābūt visu laiku sacensību apritē. Jo katrā spēlē ir nianse. Un šīs nianses nevar ierakstīt noteikumos, ierakstīt kādās grāmatās.
Vai Jums tiesāšanas laikā ir gadījušies kuriozi?
Man kolēģi joko – kas tev vēl nav bijis? Tev laikam viss gadījies. Volāns iestrēgst uz tīkla. Laikam viss, ko var iedomāties ir gadījies. Ja volāns apstājas uz tīkla, tad izspēle jāpārspēlē, bet citi skatās ar lielām acīm un brīnās, ko darīt. Vairāk varbūt ir bijuši spēlētāju triki, piemēram, gūts punkts, izsitot starp kājām. Spēles laikā gadās pārteikties, bet tas jau nav kuriozs. Viens gan nav bijis – volāniņš spēles laikā nav izjucis. Treniņos vai iesildoties ir redzēts, bet spēles laikā nav gadījies.
Kā Jūs vērtētu Latvijas badmintona attīstību, jo pats savulaik bijāt organizācijas prezidents, bet tagad esiet valdes loceklis?
Esam analizējuši, kas ir bijis labāks, kas sliktāks. Mums ļoti daudz līdz šim pietrūka šī PR daļa, ko tagad uzņēmies Kristians Rozenvalds, kurš pats ir šīs sfēras cilvēks. Jo federācijai ir jāmāk sevi pārdot, parādīt. Ņemot vērā, ka federācijā gandrīz visi ir brīvprātīgie, tad rezultāts bija kāds bija. Jo lai strādātu federācijai, tāpat ir kāds laiks tam jāvelta, un tad man sanāk "zagt" kādam to laiku. Grūti savienot. Tagadējie cilvēki ir brīvprātīgie, bet, piemēram, Rozenvalds pats strādā PR jomā, tad viņam tas pārklājas ar ikdienas darbiem un viņš zina, kā labāk to visu plānot. Tā daļa mums tagad ir labi nosegta un tas dod augļus. Tas mums iepriekš pietrūka.
Vai Latvijas badmintons ir audzis?
Jā, lauki, reģioni vairāk piesaistīti, realizētas programmas skolās. Nav varbūt attīstīts līdz visplašākajam mērogam, bet viss ir bijis. Ir programmas, kas tiek apmaksātas no Eiropas puses. Cilvēki bez uztraukuma var braukt uz reģioniem un popularizēt, jo to nevajag segt no savas kabatas, kaut vai benzīnu apmaksā Eiropa.
Tagad nesen notikušajā Eiropas čempionātā sieviešu vienspēlēs un dubultspēlēs Latvijas pārstāves aizvadīja pa vienai spēlei. Kādas ir Latvijas spēlētāju perspektīvas šajā līmenī? Kāds ir Latvijas līmenis?
Godīgi sakot, man Latvijā grūti skatīties badmintonu un vērtēt, jo esmu redzējis nedaudz citu līmeni. Negribas jau bērt sev pelnus uz galvas, bet jāsaprot, ka Latvijā mēs varam attīstīt spēlētājus līdz zināmam līmenim un tad tālāk jāskatās iespējas atdot viņus tālāk. Tu vari būt labs speciālists, apmācīt tvērienu, pamatkustības, bet tālāk jau ir nianses. Tās ir jāslīpē citur. Lielajiem badmintonistiem viens treneris atbild par fizisko sagatavotību, cits treneris par psiholoģisko, utt. Tur ir cits piegājiens.
Varētu salīdzināt ar basketbolu. Ja tev ir daudz spēlētāji, tad tev kādreiz kāds "izlēks" ārā, kas var spēlēt NBA. Tāpēc, ka visi spēlē basketbolu. Daudzi spēlē. Ja visi spēlētu badmintonu skolā, tad varbūt kādreiz būtu augstāka līmeņa spēlētājs. Var teikt, ka badmintons ir demokrātiskākais sporta veids, kur nav diskriminācijas un visiem pieejams.
Vairāki Latvijas badmintonisti spēlē ārzemju klubos. Ko tas dod sportista līmeņa celšanai?
Tev ir citi treneri, cits skats uz sporta veidu. Vai ir labāks, vai sliktāks, to nemāku teikt. Lietuviešiem arī ir bijuši spēlētāji, kas nonākuši citu treneru rokās un ir bijis pat regress. Tās ir nianses. Jaunajiem vairāk jābrauc uz jauniešu turnīriem, tur tevi var ieraudzīt un tikt kādos jauniešu centros.
Vai Latvijā ir kāds jaunais badmintonists, kurš varētu pietuvoties olimpiskajam līmenim?
Laikam te jāietur baigi lielā pauze... Skolas līmenī varbūt mēs spēlējam, bet ko tālāk? Latvijā es neredzu trenerus, tā ir problēma. Un esošie treneri noveco. Vai Latvijā badmintona spēlētājs spēs sevi nodrošināt, nopelnīt maizi kā sporta skolotājs? Diez vai. Jābūt baigam fanātiķim. Un arī cits aspekts – tu spēlēsi, bet pēc skolas vecuma, ko tad? Dzīvē nepieciešams pelnīt, strādāt, lai dzīvotu. Tu pabeidz vidusskolu un tad tev jāiestājas augstskolā, bet tad tu praktiski aizver durvis ciet, jo tik viegli nevar apvienot. Vai arī jābūt lielam talantam, kurš paralēli sportam var finišēt arī mācības.
Badmintons nav liels bizness. Bet daži labākie pasaulē tomēr pelna.
Jāuzvar kāds supersērijas fināls, tad var tikt pie kādiem 20 000 eiro. Tad tu vari nosegt daļu izdevumu. Bet tas turnīrs ir jāuzvar, tas nav tik viegli. Latvijā pagaidām nevienu nesaskatu. Nav tik viegli. Lielajiem spēlētājiem ir kaut kādi sponsoru līgumi. Piemēram, Čonam Lī Vejam ir līgums ar "Kaspersky".
Badmintonisti nospēlē maču 30-40 minūtēs, bet tiesneši nereti hallē pavada 12 stundas. Cik nogurdinošs ir tiesneša darbs?
Atkarīgs no turnīra. Nogurdina gaidīšana. Nekas cits. Bet te es esmu formāli noguris, bet esmu atpūties. Te ir citi cilvēki, tu komunicē, padalies ar notikumiem dzīvē. Te daudzi burtiski ir draugi. Katrā gadījumā, es ar šo tiesāšanu nenogurstu. Apbraukāju pasauli, lai gan daudz jau arī nenākas redzēt. Jā, dažreiz sanāk vairāk apskatīt, kurp esi aizbraucis, bet nav jau tikai izklaide. Parasti Eiropā turnīros tu atbrauc trešdienā, tad ceturtdiena un piektdiena ir "garās" dienas. Sestdien ir pusfināli, svētdien fināli, bet pirmdien tu jau esi mājās.
Jums sanāk bieži braukāt, bet ar to ikdienas "maizi" nevar nopelnīt. Kas ir Jūsu pamatdarbs?
Strādāju "Ventspils naftas termināls". Ir savi izaicinājumi. Man veicas, jo darba devējs atbalsta mani. Man jāņem arī papildus atvaļinājums uz savu rēķina, bet tāpat esmu priecīgs. Ja strādātu kādā rūpnīcā, tad būt grūtāk. Līdz šim nevienā darba vietā nav bijušas problēmas. Var teikt, ka manā karjerā daudz kas atkarīgs no darba devēja, lai varētu aizbraukt uz turnīriem un reizē arī neciestu darbs.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
