Kas gan var būt kopīgs regbijam un motokrosam blakusvāģu klasē? It kā jau nekas, bet tajā pašā laikā Latvijā šos divus diezgan nesaderīgos sporta veidus spējis apvienot 25 gadus vecais puisis vārdā Uvis Vasiļenko no RFC "Livonia". Intervijā portālam DELFI viņš stāsta, kā izvēlējies šos divus veidus par savējiem, kā tos apvieno un kā ar tiem "sadzīvo" ikdienā.
– Kas bija vispirms – motokross vai regbijs?
– Vispirms – tomēr motokross! To izmēģināju jau 15 gadu vecumā Gulbenē. Piemērs bija mans tētis Aigars Vasiļenko, arī motobraucējs blakusvāģu klasē. Viņš vienreiz iedeva izmēģināt sacīkšu motociklu, un tā tas sākās. Tad bija "trekno gadu" beigas. Trīs sacensības nobraucu kopā ar kantētāju Lauri Dārziņu, taču viss ātri beidzās, jo iedzīvojos pleca traumā. Pēc izārstēšanas startēju kopā ar citu līdzbraucēju Ati Verebu, bet arī šī sadarbība ātri vien beidzās...
– Kā un kad izlēmi pievērsties regbijam?
– Jāstāsta par visu pēc kārtas! Pēc motokrosa bija vēl viena aizraušanās – spēka trīscīņa jeb tā sauktais pauerliftings.
– Tad jau sanāk, ka tu esi nevis divu, bet gan veselu triju "sporta mūzu" kalps... Kādi bija panākumi trīscīņā?
– 2013. gadā Portugālē un 2014. gadā Azerbaidžānā divreiz kļuvu par Eiropas čempionu! Bet tad atkal savainojums... Šoreiz – mugura...Tad sāku interesēties par kaut ko citu. Tā kā esmu sporta uztura tirgotājs, darba darīšanās iepazinos ar LMT RK "Eži" kluba regbistiem, un viņi mani uzaicināja sākt regbista karjeru. Tolaik tas man vēl nelikās interesanti, taču atmiņā palika. Kad liku punktu spēka trīscīņai, tā ap 2014. gada jūniju, kāds sporta veids man bija nepieciešams. Rudenī atminējos par regbistu piedāvājumu. Tad "pagūglēju" internetā, un pirmā mājas lapa, ko man "izmeta" dators, bija RFC "Livonia". Tieši tajā gadā livonieši bija izcīnījuši visas iespējamās balvas Latvijas regbijā, un tas man likās saistoši. Uzrakstīju mazu aprakstu par sevi, un nosūtīju to kluba prezidentam Vigo Valdavam. Tā arī sākās mūsu sadarbība. Oktobrī atnācu uz "Garkalne/Livonia" spēli Latvijas čempionāta finālā. Lielā komanda tad jau vairs netrenējās, bet mani aizsūtīja pie "mazajiem". Savukārt 2015. gada janvārī mani iesaistīja jau lielajā vienībā. Tiesa, sevi lika manīt vecā pleca kaite... Visu laiku vajadzēja sāpošo vietu "teipot". Savukārt 2016. gada sākumā guvu jau nopietnu pleca savainojumu, un šo sezonu man nākas izlaist. Oktobrī būs divas operācijas, tad pēc kāda laika atkal varēšu piedalīties regbija sacensībās, jo mest pie malas es neko negrasos.
– Šo sezonu regbijā tev nākas izlaist, bet kā ir ar motokrosu?
– Kāds ir tavs augstākais sasniegums regbijā un kāds – motokrosā?
– Šī gada sākumā tiku iekļauts Latvijas izlases kandidātos regbijā 15. Biju jau valstsvienības sastāvā braucienam uz Andoru, taču pēdējā treniņā pirms izlidošanas guvu jau iepriekš minēto pleca savainojumu, un debija izlases rindās bija jāatliek. Savukārt 2015. gadā "Livonia" kluba sastāvā kļuvu par Latvijas čempionu regbijā 7.
Runājot par motokrosu, pagaidām gan nekā grandioza nav. 2015. gadā startējām retro motokrosa seriālā blakusvāģu klasē. Toties šogad piedalījāmies visos Latvijas, Lietuvas un Igaunijas atklāto čempionātu posmos. Parasti turējāmies pirmajā desmitniekā. No jaunajiem Latvijas braucējiem esmu viens no labākajiem, bet ir arī daudz perspektīvu konkurentu. Izmēģinājām roku arī divos pasaules čempionāta posmos. Stelpē, Latvijā, izcīnījām 29. vietu, bet Kivioli, Igaunijā, otrajā braucienā guvām trīs punktus meistarsacīkšu ieskaitē un kopā bijām 22. vietā.
– Kā sauc Tavu motokrosa komandu un ar ko kopā tu brauc blakusvāģu klasē?
– Pagājušogad kopā ar Uģi Skopānu braucām "Stari motocentrs" komandā. Savukārt tagad esmu Jēkabpils novada "X99/Slīterāni" vienībā ar jauno kantētāju Kasparu Krievu. Mums ar viņu izveidojies ļoti labs kontakts. No Kaspara daudz ko esmu mācījies. Apmēram 80 procenti no tā, ko šogad esmu apguvis, ir viņa nopelns. Ir progress, salīdzinot ar iepriekšējo sezonu.
– Vai jau kal plānus, domājot par nākamo gadu?
– Gribu turpināt startēt gan motokrosā, gan regbijā! Jāsaved tikai darba kārtībā plecs. Tiesa, pēc operācijas būs nepieciešama četru mēnešu rehabilitācija. Tas mani biedē visvairāk, jo bez sporta nevaru savu ikdienu iedomāties. Tomēr jaunajai sezonai būšu gatavs.
– Kādā pozīcijā tu spēlē klasiskajā regbijā?
– Pirmajā līnijā – par pirmo, otro vai trešo numuru. Vislabāk gan jūtos pirmajā pozīcijā jeb par tā saukto "stabu".
– Kurš regbija paveids tev patīk vislabāk – olimpiskais septiņnieks vai klasiskais piecpadsmitnieks?
– Kas tavuprāt šogad kļūs par Latvijas čempioniem klasiskajā regbijā?
– Ceru, ka "Garkalne/Livonia"! Turu par viņiem abu roku īkšķus. Ceturtdien vakarā Rīgas Tehniskās koledžas stadionā būs svarīga Latvijas meistarsacīkšu otrā apļa spēle starp "Miesniekiem" un "Livoniešiem". Noteikti būšu klāt un jūtīšu līdz savējai vienībai!
– Kas ir abu šo komandu trumpji, bet kas – vājās puses?
– Mums labāka noteikti ir sānu izspēle jeb tā sauktais "vējeris". Savukārt sāncenšiem – spēka cīņas. Vecie labie "Miesnieku" veterāni pagaidām ir grūti pārspējami... Mums pagaidām šajā elementā pietrūkst gan svara, gan pieredzes.
– Pastāsti nedaudz sīkāk par sevi! Tev ir ģimene, esi precējies vai vēl par to nedomā?
– Pagaidām dzīvoju Rīgā kopā ar savu draudzeni Terēzi. Par kopīgas ģimenes izveidošanu un bērniem gan vēl neesam domājuši. Daudz laika aizņem sports. Vēl viens mūsu ģimenes loceklis ir punduršpicu sugas sunīte vārdā Minnija.
– Kādi ir tavi nākotnes plāni? Vai joprojām turpināsi būt divu "sporta mūzu" kalps?
– Ja godīgi, motokross man sirdij ir tuvāks. Tas ir kā nerealizētais bērnības sapnis, tāpēc šajā veidā gribas sasniegt kaut ko nopietnu. Arī regbijs man tagad ir mīļš sporta veids. Tas saistās ar cīņu, spēku, disciplīnu un komandas garu. Tāpēc, tiklīdz būšu pilnībā vesels, noteikti atgriezīšos "Livonia" rindās!
