Kā un kad tu atklāji, ka vari skriet ilgi un ātri?

Izturības sportā esmu jau kopš deviņu gadu vecuma, kad aizsākās manas gaitas orientēšanās sportā. Orientējoties un skrienot pa mežu, pavadīju piecpadsmit gadus, un tas laiks arī ir ielicis manus sportiskos pamatus. Pēdējos gadus, kad vēl aktīvi orientējos, arvien biežāk sāku piedalīties dažādās skriešanas sacensībās, un ar laiku sapratu, ka tas man patīk un padodas ne sliktāk kā orientēšanās sports.

Renārs Roze: vienmēr var skriet vēl ātrāk
Foto: Publicitātes attēls

Pastāsti par Renča pierakstu blociņu - cik sen tas jau ir un vai tam ir kāds arī savtīgs mērķis, kā organizēt savu treniņprocesu?

Renča pierakstu blociņa (http://renchix.blogspot.com/) pirmais ieraksts ir tapis 2007. gada oktobrī. Sanāk, ka šogad aprit deviņi gadi kopš ar saviem pierakstiem par manām sportiskajām gaitām publiski dalos internetā. Sākumā rakstīju ļoti bieži, taču pēdējā laikā ieraksti top krietni retāk – pārsvarā pēc sacensībām.

Rakstu es galvenokārt sev - lai saglabātu atmiņas un emocijas par to, kas ar mani ir noticis skrienot. Ik pa laikam mēdzu pārlasīt vecos ierakstus (gandrīz vai varētu teikt - pāršķirstīt blociņa pierakstus). To daru reizēs, kad vajadzīga sportiskā iedvesma vai nepieciešams atsaukt atmiņā kādas sacensības - tas tīri labi palīdz. Zinu, ka nu jau bez manis, blociņam ir gana daudz citu lasītāju, un par to, protams, arī ir prieks, ja vēl kāds tur atrod ko interesantu vai noderīgu.

Parunāsim par gaidāmo Siguldas pusmaratonu. Vai ir kas tāds, kāpēc Tev šis ir īpašs skrējiens?

Siguldas pusmaratons starp Latvijā notiekošajiem pusmaratoniem man noteikti ir viens no veiksmīgākajiem. Pēdējos četros gados tur divreiz esmu uzvarējis, vienreiz bijis otrais un pērn - ceturtais. Un tieši Siguldas pusmaratonā esmu izskrējis arī savu līdz šim labāko rezultātu pusmaratonā (1:08:19). Tāpēc noteikti var teikt, ka Siguldas pusmaratons man ir visnotaļ veiksmīgas sacensības.

Kā vispār ir skriet Siguldā salīdzinoši ar citām vietām Latvijā?

Pusmaratona trase Siguldā nav ļoti līdzena, bet labiem rezultātiem tā ir diezgan piemērota. Siguldas pusmaratons vienmēr iekrīt laikā, kad kokiem krāsojas lapas, un līdz ar to šeit vienmēr var apvienot divas lietas vienā – gan kārtīgi izskrieties, gan arī baudīt skaistos rudens skatus. Piemēram, skrienot gar bobsleja trasi un paveroties sāņus, ir ļoti skaists skats pāri Gaujas senlejai.

Renārs Roze: vienmēr var skriet vēl ātrāk
Foto: Publicitātes foto

Bet kura ir Tava iecienītākā treniņu vieta un maršuts Latvijā?

Mani ikdienas treniņi paiet pilsētā, kurā dzīvoju – Ogrē. Un kaut arī pa šiem gadiem neskaitāmas reizes ir izskrietas visas ielas, ceļi un takas tuvējā apkaimē un viss jau ir zināms pat pārāk labi, tomēr joprojām visiem saku, ka nav daudz vietu Latvijā, kur būtu piemērotāki apstākļi, lai trenētos skriešanai. Ogrē ir gan kalni, gan līdzenums, gan mežs, gan asfalts, gan stadions, gan manēža. Tādējādi treniņiem apstākļi šeit ir ļoti piemēroti un daudveidīgi. Ne velti pērn Bigbank Skrien Latvija kopvērtējumā vīriešiem pirmajā sešiniekā bija trīs ogrēnieši.

Renārs Roze: vienmēr var skriet vēl ātrāk
Foto: Foto: Ritvars Raits

Runājot par kopvērtējumu, arī šīs sezonas izšķirošais posms par vietu sadalījumu skriešanas seriālā Bigbank Skrien Latvija būs Siguldā... Vai esi uzstādījis kādu mazo mērķīti šī gada Siguldas pusmaratonam?

Ja vien nenotiks kādi ļoti lieli brīnumi, tad Bigbank Skrien Latvija sezonu pabeigšu trešajā vietā. Maz ticams, ka rezultāts Siguldā iespaidos manu pozīciju kopvērtējumā. Tomēr, protams, centīšos noskriet pēc iespējas labāk, jo tas visticamāk būs pēdējais nopietnais starts pusmaratonā šogad. Tāpēc, droši vien, būtu labi šeit noskriet šīs sezonas ātrāko pusmaratonu.

Kā kopumā vērtē savu sniegumu, fizisko formu un veiksmi šajā sezonā?

Pēc iepriekšējām divām sezonām, kas pagāja cīnoties un sadzīvojot ar traumām, šogad vismaz veselības ziņā kopumā ir bijis tīri labi. Pavasaris vairāk bija pakārtots Lattelecom Rīgas maratonam, kurā mērķis bija izpildīt olimpisko normatīvu (2:19:00), taču līdz tam nedaudz pietrūka (2:19:53). Sasniegtais rezultāts, par spīti neizpildītajam normatīvam, tik un tā iedeva pārliecību, ka maratonā tomēr varu skriet gana ātri. Pēc Rīgas maratona ir bijuši veiksmīgāki un mazāk veiksmīgi starti. Prieks, ka šogad izdevās labot personīgos rekordus stadiona distancēs. Taču vienmēr jau var skriet vēl ātrāk.

Esi pabraukājis ar pa mačiem ārpus Latvijas robežām un pieredzējis citu valstu konkurentus, bet ko Tu varētu teikt par latviešiem kā skrējējiem?

Latvijā skrējēji noteikti ir augumā pārāki par vidusmēra skrējēju, to varu teikt diezgan droši – garākus augumus starta pūlī ir nācies redzēt vien maratonos Nīderlandē. Taču kopumā, manuprāt, Latvijas skrējējs daudz neatšķiras no pārējiem. Protams, mēs neskrienam tik ātri kā skrējēji Kenijā vai Etiopijā, taču pēdējos gados, skriešanas popularitātei augot, skrietgribētāju skaits aug ļoti strauji, un kas zina - varbūt ar gadiem šī skriešanas popularitāte izaudzinās arī kādu, kas spēs konkurēt ar Āfrikas skrējējiem.

Un kā ar sacensībām šeit un citur? Ir kādas būtiskas atšķirības, kas citviet pasaulē skriešanas mačos notiek citādāk kā pie mums?

Organizētības līmeņa ziņā ārvalstu sacensību rīkotāji noteikti varētu braukt pie mums mācīties. Un domāju, ka servisa ziņā Latvijas sacensību dalībnieki ir diezgan izlutināti. Protams, arī mums pēdējos gados var just, ka rīkotāju vēlmes dēļ sapulcināt maksimāli lielu dalībnieku skaitu, cieš kaut kādas pamatlietas – lielākā problēma šobrīd, manuprāt, ir trašu caurlaidība.

Protams, pāragri par to runāt, bet tomēr... Vai esi domājis, ko varētu darīt pēc aktīvajām skriešanas gaitām? Vai arī domā skriet visu dzīvi?

Tukša vieta jau nekad nepaliek. Tā orientēšanās vietu manā dzīvē aizņēma skriešana. Varbūt kādreiz skriešanas vietā nāks kas cits, bet varbūt skriešu, kamēr vien to spēšu. Arī šobrīd skriešana jau nav mana pamatnodarbošanās, ar ko pelnītu iztiktu, tas vairāk ir tāds profesionāls hobijs. Un reizēm, protams, šķiet, ka tas prasa pārāk daudz. Bet tajā pat laikā vēl ir savi nepiepildītie mērķi, kurus tomēr gribas sasniegt. Tāpēc vismaz kādu laiku noteikti vēl skriešu.

Renārs Roze: vienmēr var skriet vēl ātrāk
Foto: Publicitātes attēls

Tuvojas skriešanas sacensību sezonas kulminācija, pēc kura sportisti ņem nelielu pauzi jeb pārejas periodu līdz nākošajam treniņu ciklam, kādas aktivitātes tu ieteiktu šajā posmā?

Es uzskatu, ka atpūta no skriešanas būtu vajadzīga tad, kad no skriešanas vairs nav prieka, vienalga vai tas ir fizisks vai psiholoģisks nogurums. Tad ir vajadzīga pauze – darīt visu ko citu – peldēt, slēpot, adīt, lasīt grāmatas un sēnes, ēst kūkas, tikai ne skriet. Un, kad atkal parādās vēlme vilkt kājās skriešanas botas, tad var atkal sākt skriet. Protams, pārtraukumu nevajag ievilkt visas ziemas garumā, lai pavasarī viss nav atkal jāsāk gandrīz no nulles.

Teksts: Sintija Melne