Četras iepriekšējās sezonas Artis Ābols bija Rīgas "Dinamo" galvenā trenera palīgs, sākumā Jūliusa Šuplera, tad Pekas Rautakallio. Šosezon 40 gadus vecajam Ābolam nācās izmēģināt pašam, kāda ir galvenā trenera maize, ar visu garozu. Regulāro KHL sezonu Rīgas komanda pabeidza pēdējā vietā Rietumu konferences kopvērtējumāt, toties jaunizveidotajā Cerību kausā "Dinamo" triumfēja, un tas jau ir panākums, ko var ierakstīt savā trenera CV.

Pēc atgriešanās mājup, "Nadeždas" kausa izrādīšanas saviem līdzjutējiem, "Delfi" aicināja Arti Ābolu uz garāku sarunu par šo sezonu.

- Tu nojauti, ar ko šī sezona beigsies - galvenā trenera amats, Cerības kauss?
- Nē, protams, ka ne. Kā es varēju to iedomāties? Sezonas sākums bija ļoti jauks - vinnējām LDz kausā, kas varēja paredzēt, ka tā viss beigsies!

- Kamēr vēl Rautakallio vadīja komandu, manīji, ka īsti kaut kas neiet?
- Nevaru teikt, ka viņa piedāvātā spēle nederēja. Domāju, Pekas spēles stils diezgan nepamatoti tika nokritizēts, ka bija ļoti enerģiju prasošs, tāpēc beigās nevarēja iemest vārtus. Viss der līdz brīdim, kamēr tas dod rezultātu, bet, kad tu dari, dari, dari, un esi tur, kur esi, tu, pirmkārt, pazaudē ticību sev. Vēl trakāk, ka tu pazaudē ticību tam, ko dari, kā spēlē. Tad rodas jautājums - klausies, bet mēs šitā vispār kaut ko panāksim? Domāju, ka tieši līdz tam nonāca...

- Ko Rautakallio Tev atvadoties novēlēja?
- Mēs izrādījām iniciatīvu, ka vajadzētu uz atvadām satikties, aprunāties. Trijatā satikāmies, es, Peka un Viktors [Ignatjevs], Rautakallio izbrīvēja laiku, bet īsti par ko runāt nebija. Tāda saruna ne par ko...


- Atceries, ko teici savā pirmajā komandas sapulcē kā galvenā trenera p.i.?
- Jā! Teicu, ka man ir dota iespēja, bet bez spēlētāju atbalsta es to nespēšu izmantot.

- Vai kaut ko mainīji attiecībās ar spēlētājiem, esot galvenais treneris?
- Domāju, jā. Nedaudz bija jādistancējas, jo kā galvenā trenera asistents es brīžiem ar atsevišķiem spēlētājiem varbūt biju pārāk "čomiskās" attiecībās. Loģiski, ka tas viss mainījās.

- Tu esi stingrs treneris?
- Saproti, situācija, kādā es nonācu - ar lielu daļu no viņiem esi spēlējis, tad bijis galvenā trenera asistents, un tagad p.i., nākamajā dienā atnākt, atsist durvis ar kāju vaļā un teikt - klausieties, tagad būs tā un tā... Man liekas, tas uzreiz būtu ceļš uz nekurieni. Es gribētu būt stingrs, bet tobrīd baigā stingrība manā skatījumā nebija iespējama. Vajadzēja atrast veidu, kā pa labam sarunāt.

- Tu tiec minēts gandrīz kā vienīgais visā klubā, kas no šīssezonas peripetijām ir ieguvējs. Tu tam piekrīti?
- Noteikti! Atgriežoties pie jautājuma, vai es domāju, ka sezona tā beigsies - ja viss būtu bijis normāli, Peka arī šo sezonu būtu pabeidzis kā Rīgas "Dinamo" galvenais treneris. Pat Cerības kauss, par ko visi, mani ieskaitot, domāja - kas tas par "sviestu" un kaut tas ātrāk beigtos - beigu beigās izrādījās pozitīvi, gan man, gan komandai. Man - noteikti! Lai nu kam, bet man noteikti vajadzēja, lai mēs uzvaram šajā kausa izcīņā!
Protams, lēkt debesīs nav iemesla, bet tajā pašā laikā, ja mēs neko nevinnētu un uzreiz izstātos arī no Cerības kausa izcīņas, tad papildus spainis man ar mēsliem tiktu uzgāzts virsū, tas skaidrs.
Es ceru, ka Rīgas "Dinamo" par šo kausu spēlēja pirmo un pēdējo reizi. Es labāk gribētu cīnīties par Gagarina kausu.

- Kāds noskaņojums tagad klubā?
- Nedaudz optimistiskāk ir. Vasara būs smaidīgāka.
Mums bija slikta sezona, bet beigās viss bija labi, ka uzvarējām, vismaz kaut kas pozitīvs. Novēroju arī pozitīvas izmaiņas komandā, spēlētāji kļuva saliedētāki. Spēlēt un uzvarēt - tās ir citas emocijas. Kauss ir beidzies, forši, ka tāds bija, bet ceru, ka vairs par to nebūs jāspēlē.

- Cerības kausā ļoti izcēlās jaunie spēlētāji - Tu apzināti viņus "bīdīji"?
- Ceru, ka viņi to paši saprata, bet, protams, visu laiku atgādināju un teicu - jums tāpat kā man ir sevi visu laiku jāpierāda. No manis arī prasa un man netic. Mēs esam vienādi - man vajag un jums vajag!
Pēc pirmās spēles Habarovskā jauno maiņai, kurā spēlē Pavlovs, Skvorcovs, tā arī teicu - čaļi, pieklājīgi izsakoties, jūs spēlējāt vāji! Nākamajā mačā viņi guva trīs vārtus - laba atbilde!

- Ja klubs tomēr izvēlēsies ņemt citu galveno treneri, tev tas būs nepatīkami?
- Līgums man ir līdz 30. aprīlim. Ja nepalikšu galvenā trenera amatā, es neteikšu - fū, tas krusts no manis nost. Taču es pieļauju domu, ka kluba vadībai tagad pieņemt lēmumu par galveno treneri ir grūtāk nekā tad, kad atlaida Rautakallio.

- Ja Rautakallio nebūtu atlaists, cik ilgi tu būtu ar mieru būt galvenā trenera palīgs?
Zini, tu vari visu dzīvi būt labs asistents un nav lemts būt galvenajam. Neatbilst raksturs, nav uzņēmības. Tas ir pavisam citādāk - būt par galveno treneri. Tā ir cita atbildība, tev ir jāpieņem lēmums. Ko tur asistents - čukst ausī un domā, kāds muļķis viņš ir, ka neklausās. Četrus gadus es to darīju, bet tagad, nostājoties uz spēlētāju soliņa Pekas vietā, sajūta bija - opā...

- Un Tev nebija asistenta...
It kā bija runa, ka vajadzētu vēl vienu treneri, bet tā arī palika. Citiem tur nebūtu vietas, uz tā soliņa, kur mēs ar Viktoru drasējām (smejas), un viņš man čukstēja ausī padomus.
Bet nopietni runājot, es tagad daudz labāk saprotu Šupleru un Peku - tas ir labi, ka asistents to visu saka, bet galvenajam jau tas nav jādara, ko viņš iesaka. Ja es pieņemšu savu lēmumu un tas "nerullēs" - skaidrs, tas ir mans lēmums un tas neder, bet ja es nepiekrītu palīgam, bet paklausīšu viņam, un tas "nestrādā", tad priekš kam tu pieņēmi šo lēmumu?


- Kurš "Dinamo" spēlētājs šogad, Tavuprāt, visvairāk progresēja?

- Mika Indraša augšupeja bija tik spoža un strauja, ka to jau sāk aizmirst, jo šķiet, ka viņš tā vienmēr ir spēlējis. Labi, viņš nedaudz spēlēja Baltkrievijā pieaugušo hokeju, bet KHL Miks ir pirmo sezonu. Viņu Baltkrievijā mīcīja un bakstīja, bet manā skatījumā, viņu vajag mīcīt un bakstīt. Teicu - Mik, no tā, kurš vairāk var, arī vairāk prasa! Nesamierinies! To es viņam teicu pagājušogad, kad Indrašis uz izlasi gāja ar attieksmi "hi-hi, ha-ha". Es teicu - tu skaitīt māki? Cik te ir uzbrucēju? 13 brauc uz pasaules čempionātu! Paskaiti - tev ir iespēja tikt uz čempionātu vai nav. Indrašis laikam saskaitīja un saprata. Nevajag nākt ar attieksmi - ai, nu te jau nekas nopietns nebūs, jo mani tikpat izlasē neņems. Un Mikam viss sanāca. Piepalīdzēju tikt maiņā, kurā viņš spēlēja, pie Sprukta un Miķeļa Rēdliha, un iespēja tika izmantota. Arī šosezon Indrašis labi spēlēja. Protams, bija brīži, kad viņam šķita, ka "viss kārtībā", tad nācās uz Liepāju aizsūtīt.
Domāju, ka Latvijas publika tagad citā kvalitātē novērtē arī Mikaelu Telkvistu. Es pat īsti nesaprotu, kā tas sanāca, ka viņu vērtēja zemāk par pārējiem vārtsargiem. Pirms diviem gadiem, kad Mikaels spēlēja pārī ar Krisu Holtu, Kriss bija zvaigzne, atraktīvs, visi ģība. Varbūt viņš nebija "nolasījis" spēli un fenomenāli špagatā "izvilka" ripu, kamēr Tellijs bija atšifrējis pretinieku un ripa visu laiku trāpīja pa vārtsargu. Jā, protams, arī viņam bija vāji "goli", bet attieksme bija - Holts ir super, Telkvists - nekas, kaut gan statistika abiem bija gandrīz identiska.
Šosezon pēc 5.novembra es Telkvistam vispār neko nevaru pārmest par spēli. Esmu devis viņam iespēju, un Cerības kausā viņš spēlēja vēl labāk kā iepriekš. Varbūt tagad Latvijas līdzjutēji uz viņu citādāk skatīsies.

- Kā vērtē pārējo leģionāru devumu?
- Kas attiecas uz Aleksandru Žirū - varbūt šis hokejs nebija priekš viņa. Tas, ko Žirū darīja laukumā, mani pilnīgi neapmierināja, un es būtu jau ātrāk prasījis lauzt ar viņu līgumu. Aizsardzībā izskatījās lēnīgs, flegmatisks. Kā cilvēks - lielisks, pozitīvs, lojāls, bet man liekas, KHL viņam nederēja, te lielāki laukums, lielāks darba apjoms jāizpilda.
Metjū Karls. Ar viņu bija citādi - klubs netika "play-off", palaida spēlēt uz Šveici, lai ietaupītu līdzekļus. Man nebija pret viņu pretenzijas, lai gan Metjū tika afišēts kā ļoti uzbrūkoša tipa spēlētājs, kreatīvs, konstruktīvs un labs vairākumā, ko viņš tā arī neparādīja.
Džeimijs Džonsons - sāka labi, tad bija brīdis, kad viņš "pazuda" un statistika bija katastrofāla, bet Cerības kausā kopā ar Džeriņu un Bukartu "atdzīvojās".
Mēs bijām Jaroslavļā, kad tepat un tūlīt vajadzēja centra uzbrucēju. Zvanīju Normundam Sējējam, jo bija informācija, ka viņiem tāds ir, labs spēlētājs, bet nav vietas komandā - Pols Ščehura. Laikam labākais "imports" sanāca. Ar viņu tiek apspriests līgums uz nākamo sezonu.


- Kurš bija šīssezonas nepelnītākais zaudējums?
Sezonas sākumā tādu bija daudz... Mums vispār šosezon daudz spēļu, kurās nebijām pelnījuši zaudēt. Nepelnīts zaudējums bija arī pret Habarovskas "Amur" Cerības kausa finālā, kad nepareizi ieskaitīja vārtus. Krieviski ir tāds apzīmējums "abidno" - tas varētu būt par spēli pret SKA mājās, kad zaudējām ar 1:2.
Kad zaudējām astoņas spēles pēc kārtas, arī tad vāji bija tikai četri periodi - spēlē pret "Atlant", kad zaudējām no 5:1, un Habarovskā, kad lidojām pa nakti, divas stundas pagulējām un gājām laukumā. Tādās situācijās labāk ir negulēt vispār, jo sajūta pēc piecelšanās, ka būtu dabūjis ar maisu pa pieri.
Man briesmīgākā spēle, kad es jutos vissliktāk, bija Ufā 3:7 pret "Salavat Julajev". Arī savā ziņā mācība, jo sākumā visus zaudējumus uztvēru ļoti personīgi, ka tā ir mana vaina, ka neprotu vadīt komandu. Gāju uz preses konferenci, un viss trīcēju. Nesapratu, kas notiek, spēle beigusies, uztraukumam nav pamata, tā kā kauns, vai. Atlidojām uz Rīgu, brīvdienās kaut ko gribēju pierakstīt savās piezīmēs, nevaru pildspalvu noturēt. Sabijos - divas nedēļas esmu "p.i." un man jau insults? Nafig man tas vajadzīgs! Pats no sevis nobijos! Parunāju ar komandas ārstu - veģetatīvā nervu sistēma pārpūlēta. Bet nu līdz tādam stāvoklim vēlāk vairs neesmu nonācis.

Sirms gan Tu neesi kļuvis...
Man nedraud sirmums. Man matu varbūt nebūs uz galvas, bet sirms gan nebūšu.