Jānis Miņins: ceru, ka Latvijā būšu noderīgs arī pēc Vankūveras (pirmā daļa)

Teju pat izskanējušas runas par tavu iespējamo karjeras beigšanu pēc Vankūveras olimpiskajām spēlēm. Kāda tad pašreiz ir situācija ar tevi un pārējiem čaļiem?

Tā nu ir sanācis, ka krīze mūs skārusi pamatīgi. Vēl pērn ar finanšu jautājumiem viss bija normāli, nebija ne mazākā iemesla sūdzēties, bet tagad grūtības jūtamas daudz izteiktāk, kas arī saprotams, jo cilvēki zaudē darba vietas. Protams, var arī piekrist uzskatam, ka Latvijā pirmkārt būtu jādomā par parastajiem iedzīvotājiem un sports būtu ierindojams tikai pēc tam, taču šajā ziņā uz to jāparaugās no cita skatpunkta - sports tomēr ir nedaudz nostāk no šīs „parastās pasaules". Tas ir jānodala, tur ir pavisam cits naudas dalīšanas princips. Un situācija izveidojusies tāda, ka trīs mēnešus pirms šīs sezonas sākuma viena otra stūmēja alga bija sarukusi līdz tādam apmēram, ka bija jāsāk nopietni domāt kā viņš iztiks.

Cik liels pašreiz grūtajā stāvoklī ir Latvijas Bobsleja federācijas atbalsts?

Mums nav tik liela federācija kā futbolā vai hokejā, kas principā var pastāvēt pati par sevi bez valsts atbalsta. Līdz ar to sponsoru logotipam atvēlētais reklāmas laukums mums nav tik plašs kā visos lielajos komandu sporta veidos, tādēļ atrast atbalstītājus ir grūts uzdevums. Labajos laikos, pat vēl pirms diviem gadiem, lielie sponsori slēdza līgumus uz ilgāku periodu, taču tad situācija strauji pasliktinājās un sadarbību nācās pārtraukt. Šinī gadījumā var teikt, ka federācija cenšas cik spēj, nodrošina mūs ar tehniku un nometnēm, bet finanses jau visam nepietiek. Cik nu tas ir iesopējams, es cenšos ar saviem sponsoru līdzekļiem iegādāties savai ekipāžai trūkstošo ekipējumu un citasa sadzīviskas lietas. Jo pašlaik jau ir tāk, ka nekādus superlīdzekļus jau neesmu piesaistījis, bet treniņu ekipējumam un komandas telefonu rēķinu apmaksai jau pietiek. Tā kā pārsvarā jau visu lielo darbu izdara federācija un par to viņai liels paldies.

Kāda ir situācija ar ikgadējām jauno bobsleja stūmēju atlases sacensībām? Puiši nāk, cenšas...Kā sanāk?

Nāk vidēji 25 censoņi gadā. No tiem labi, ja vienu varam atlasīt. Jaunie džeki bieži ierodas pa taisno pēc televīzijas bobsleja pārraides noskatīšanās, sak, varbūt varam „ielēkt" šajā sporta veidā. Daudzi pirms vēl ieraudzījuši kamanas prasa par atalgojumu. Es jau uzreiz pirmajā treniņā atklāti pasaku, ka pirmie divi, trīs gadi būs jādzīvo par savu naudu - vai nu iztiekot ar vecāku atbalstu vai papildus piepelnoties. Ja neproti izsisties, nesaņemsi neko. Arī es agrāk esmu divas vai trīs dienas strādājis algotu darbu, bet pēc tam braucis uz treniņnometnēm, sacīkstēm. Protams, kad parādās rezultāti, situācija izmainās. Tad ir lielāka uzmanība jāpievērš sportiskajam režīmam, pareizai atpūtai, ēšanai. Citādi var sākt vajāt savainojumi.

Cik pašlaik spējīgus bobslejistus tu redzi mūsu valstij nākotnes perspektīvā?

Patlaban divus, trīs. Viņi jau nākamajā sezonā varētu cīnīties par vietu Latvijas otrajā ekipāžā, taču pagaidām tur viņiem priekšā stāvošie ir nedaudz augstākā sportiskajā līmenī. Jaunie atpaliek pārsvarā uz pieredzes rēķina, fiziskais ir gandrīz vai līdzīgs. Pieredzi ir nepieciešams krāt, un tas ir laika jautājums. Izņēmums šajā ziņā ir Oskars [Melbārdis], kurš atnāca pirms trim gadiem un ļoti ātri saprata kas un kā ir jādara. Viņa apbrīnojamā koordinācija palīdzēja sekmīgi ieiet bobsleja apritē, sākt startēt Pasaules kausa (PK) posmos. Bet šādi gadījumi ir ļoti reti. Gandrīz visi pārējie jaunie bobslejisti sākumā ir situšies pa Eiropas kausiem un tikai tad spējuši sevi apliecināt kā noderīgu papildinājumu lielajai izlasei.

Kopējais tavs skatījums Latvijas bobsleja virzībai tad tā vairāk ar plusa nekā mīnusa zīmi tendēts?

Patlaban cerīgi skatos uz Edgaru [Maskalānu], viņš gan divnieku, gan četrinieku sacensībās sevi pierāda ar uzcītību un cīņassparu. Varbūt nedaudz traucē viņa spītība kā rakstura iezīme, dažbrīd arī neieklausās līdz galam trenera padomos, taču iekšā viņam ir. Pēc pāris gadiem Edgars cīnīsies par to pašu labāko desmitnieku. Protams, ka savas pozīcijas tik viegli neatdos arī [Mihails] Arhipovs un Normunds Kotāns.

Kas patlaban notiek ar mūsu tā dēvēto otro jeb Eiropas kausu sastāvu?

Viņi šosezon diemžēl daudz nedabūja pabraukt. Tā nu sanāca, ka visu iepriekšējo vasaru notrenējās, lai piedalītos dažos mačos. Krīze, ko tur padarīt. Šajā gadījumā viss bija jāuzupurē PK izlasei, bet arī šie džeki cenšas, krāj pieredzi, lai izsistos bobslejā un izcīnītu savu vietu. Viņi ir tādi paši trakie, kuri par baltmaizi un ūdeni īsteno savus mērķus [smejas]. Varbūt nedaudz dramatizēju situāciju, tomēr prasīt lielus rezultātus no cilvēkiem, kuri sev iztikšanu nodrošina no vecāku naudas vai darba ārpus treniņu laikā, nav īsti korekti.

Ja būtu attiecīga iespēja, vai būtu ar mieru bobsleja trasē startēt zem citas valsts karoga?

Ja Latvijā situācija paliktu pavisam grūta un būtu izdevīgs piedāvājums no ārzemēm, gan es, gan mani džeki pateiktu: „OK, varam to darīt!". Taču es nekādā gadījumā negribētu no šejienes aizbraukt brīvprātīgi. Dzīvē var gadīties visādi, taču es ceru, ka man nevajadzēs pamest šo valsti vai beigt sportot. Man jau vairāki paziņas ir teikuši: ej uz kādu bagātu naftas valsti, parādi viņiem, ko nozīmē bobslejs un saki, lai dod tev naftas tvertni [smejas]. Esmu jau pa puspajokam arī saņēmis citu valstu piedāvājumus strādāt par treneri, bet pagaidām man nav tik liela pieredze, lai par šādu variantu reāli domātu. Protams, tādu iespēju pieļauju, taču ceru, ka Latvijā būšu noderīgs arī vēl nākamajās olimpiskajās spēlēs pēc Vankūveras.

Kāda ir ikdienišķā saikne ar treneri Sandi Prūsi. Abi esat izteiktas individualitātes sporta arēnā, „buciņi ar radziņiem", vai tas netraucē?

Domstarpības veidojas tiešām reti, jo viņa lielākas pieredzes dēļ es parasti piekāpjos. Salīdzinot ar Sandi, esmu vēl zaļknābis bobslejā. Un tieši tāpēc cenšos no viņa mācīties visu, kas iespējams. Varbūt sākumā mums gadījās pa strīdam, bet tikai tāpēc, ka mani šad un tad vajadzēja „uzcelt" uz kājām, sapurināt. Viņš to māk darīt, tieši tādus spītīgos kā mani nolikt pie vietas. Tāpēc, ja gadās asākas pārrunas mūsu starpā, tad tām ir pamatots iemesls. Sandis ir stingrs un prasīgs treneris, taču es ar katru gadu arvien labāk saprotu, ka bez tā nevar iztikt. Kā tad lai viens cilvēks spētu savākt astoņus vai 12 „zirgus"? Tam ir vajadzīgs raksturs, citādi veči izlaidīsies. Arī šajā sezonas sākumā tā pa īstam nevarēju pārslēgties, biju nedaudz iemidzis. Viņš īstajā brīdī manu sapurināja, salamāja un parādīja to īsto vietu, kur atrodos. Atgādināja man, ka laiks strādāt nevis gulēt kaut kur zem kupenas vai tuksnesī zem smiltīm [smejas].

Kas būtu galvenais pie kā būtu jāpiestrādā sagatavošanās posmā pirms Vankūveras olimpiskajām spēlēm?

Galvenais, ko vēlētos es un Sandis ir tas, lai es pieliktu fiziskajā sagatavotībā un mani mazāk mocītu savainojumi. Vairāk centīšos pievērst uzmanību veselībai, tam ko daru ārpus sporta. Jāierobežo arī organizatoriskie jautājumi, lai nebūtu kā agrāk, kad treniņnometnes laikā pa vidu starp treniņiem devos pārrunās ar sponsoriem. Tas tomēr prasa daudz spēka.