Daiļslidošana

Daiļslidošanā sportistiem, slidojot uz slidām, jāizpilda dažādas akrobātiskas kustības, kas tiek veiktas mūzikas pavadījumā. Tiesneši vērtē sportistu sniegumu, vērā ņemot izpildījuma rūpību, precizitāti un sarežģītību. Ledus laukums daiļslidošanas sacensībās ir 56-60 metri garumā un 26-30 metri platumā.

Vēsturē pirmās liecības par slidošanu datētas 3000 gadu pirms mūsu ēras, kad dzīvnieku kauli tika izmantoti kā slidas. Šīs primitīvās slidas atrastas tagadējā Krievijas teritorijā un Skandināvijā. Mūslaikos pirmās rakstiskās liecības par daiļslidošanu atrodamas Kenterberijas mūka Viljamam Ficstīvena grāmatā, tomēr precīzs daiļslidošanas dzimšanas gads nav zināms.

Vēlāk slidošana minēta kā pārvietošanās līdzeklis ziemas periodā pa aizsalušām upēm un ezeriem. 1742. gadā tika nodibināts Edinburgas slidošanas klubs, kas bija pirmais no nozīmīgākajiem notikumiem šī sporta veida attīstībā. Pēc 30 gadiem Londonā izdota pirmā grāmata par slidošanas tehniku, un tajā minēts kā iemācīties labāk slidot. Tieši šīs grāmatas iznākšanu var uzskatīt par slidošanas dalīšanu daiļslidošanā un ātrslidošanā, jo tur pirmo reizi pieminēti mūsdienu daiļslidošanā pielietojamie elementi. Visas pamācības gan toreiz dotas vīriešiem, jo sievietes 18. gadsimta nogalē ikdienā neslidoja.

19. gadsimtā slidošanā izzuda dalīšana dzimumos, un sākās daiļslidošanas strauja attīstība. 20. gadsimta sākumā četri vīri Ulrihs Salhovs, Aloizs Lucs, Verners Ritbergers un Aksels Paulsens izrādīja savus lēcienus, bez kuriem nav iedomājama mūsdienu daiļslidošana. Viņiem par godu arī mūsdienās nosaukti šie lēcieni.

Daiļslidošanas sacensības iekļautas pirmajās Ziemas olimpiskajās spēlēs 1924.gadā Šamonī, Francijā, bet pirms tam 1908. un 1920.gados daiļslidošana bija iekļauta vasaras olimpisko spēļu programmā. XXIV ziemas olimpiskajās spēlēs Pekinā daiļslidošanā tiks izcīnīti pieci medaļu komplekti – sievietēm un vīriešiem individuāli, pāru sacensībās un dejās uz ledus, kā arī komandu sacensībās.