Foto: Shutterstock kolāža
Kaut mūsu senču tradicionālo ēdienu un produktu pūrā neatrast tādas apgrēcības kā fritētas bezdelīgu ligzdas, kaltētus tarakānus vai aizperētas pīļu olas, tomēr, parokoties latvisko recepšu pūralādē, var atrast dažu labu ideju, kas noderēs, lai ne pa jokam pārsteigtu ārzemniekus, kas vēlas izbaudīt Latvijas garšas.

Ja jau spāņi, franči un itālieši var stundām ilgi apjūsmot savus nacionālos ēdienus un produktus, aizrautīgi skaidrojot, ar ko viens šķiņķis atšķiras no otra, tad mēs nolēmām dot pretsparu un sarūpēt 10 stāstus par latviešu iecienītiem ēdieniem, ko nu tu varēsi atklāt draugiem no tuvām un tālām ārzemēm, atainojot mūsu, kā izrādās, neparasti daudzveidīgos ēšanas paradumus.

Maizes zupa

Foto: Shutterstock


Maizes zupa ir viens no tiem ēdieniem, kas raksturīgs tieši Latvijai. Citviet pasaulē tādu neatrast un nenobaudīt, jo, kā zināms, mums tik ikdienišķā un pierastā rupjmaize lielā daļā pasaules valstu ir īstena eksotika, kur nu vēl no rupjās maizes gatavots deserts! Tādēļ šis būs īstais veids, kā pārsteigt ārzemju viesus, iepazīstinot ar mūsu valsts raksturīgajām garšām.

Ātrajā variantā maizes zupu var gatavot arī no veikalos nopērkamajiem gatavajiem maisījumiem, ko piedāvā vietējie ražotāji, tomēr pašu "no nulles" gatavotā būs, pirmkārt, lētāka, otrkārt, gardāka, treškārt, ideāli atbildīs ēdāju gaumei, jo varēsi gan dažādot garšu, gan pielāgot saldumu.

Lasi tālāk un atklāj vēl 10 pašmāju tradicionālās virtuves pērles ārzemju draugu pārsteigšanai.



Skābputra – ēdiens un dzēriens 'divi vienā'

Foto: Shutterstock

Skābputra – tradicionāls latviešu paēdiens no miežu putraimiem ar rūgušpienu. Vasarā tas noderēja gan izsalkuma, gan slāpju remdēšanai un tika ņemts līdzi lauku darbos. Kamēr vienā Latvijas galā to dēvē par piena putru, dažādos citos – par putraimu putru, kunkuļputru, šķidro putru vai strebini.

Gatavošanas process ir ģeniāli vienkāršs: ūdenī bez sāls izvāra putraimus, karstā virumā pielej pāris karotes rūgušpiena, lai izveidojas kunkuļi un daļēji savelkas biezpienā. Putru noliek vēsā vietā un jau nākamajā dienā sāk strebt. Ar katru dienu putra ieskābst arvien vairāk. Kad sāk palikt par skābu, pievieno svaigu pienu, pilnai laimei piekožot sālītu siļķi. Ņammm... Ārzemju draugi noteikti būs sajūsmā par šo tradicionālo garšu salikumu.



Asinsdesa un tās šausmu filmas cienīgās sastāvdaļas

Foto: Shutterstock

Asinsdesas jeb putraimdesas ir taupīgo senču piekopts veids, kā lietderīgi izmantot visas nokautās cūkas daļas, šajā gadījumā iekšas – cūku zarnas, pavēderes un asinis, apvienojumā ar letiņu iemīļotajiem miežiem. Pagatavot asinsdesu gan mums iemācījuši vācieši.

Sendienās desas pildīja ar īpaša radziņa palīdzību. Tas bija apmēram 7 cm garš govs rags, kura šaurākajam galam uzvilka zarnu, bet pa platāko galu ar tīri nomazgātu pirkstu iepildīja sagatavoto putru zarnā. Zarnai galus sasēja ar diedziņu un vārīja sālsūdenī, cepa uz pannas taukos. Desas nebija ikdienas ēdiens. Ar tām cienāja tikai lielos godos labus ciemiņus vai Ziemassvētkos ķekatniekus.

Ja vēlies uzņemt ārzemju viesus īsteni latviskā garā, tad vari asinsdesas pagatavot mājās (recepte – te), īpaši jestrai izklaidei ļaujot viesiem piedalīties pildīšanas procesā. Drošības labad gan turi pa ķērienam ožamā spirta pudelīti.

  • Te atradīsi recepti mazāk šausminošam, bet ne mazāk dīvainam desu variantam no latviešu tradicionālo recepšu pūra – kartupeļu desām.



Kļocku jeb asušku neparastie ēšanas paradumi

Foto: Shutterstock

Latgalē senos laikos bez asuškām jeb biezpiena kļockām nebūtu iedomājams neviens bēru mielasts – šo saldo ēdienu godu saimnieces parasti pasniedza kā pēdējo, pirms bērinieki cēlās no galda un devās katrs uz savu pusi.

Sendienās pēc kļocku ēšanas mielasta noslēgumā acīgs vērotājs varējis izdarīt secinājumus par kopā sanākušo ļaužu attiecībām: kļockas tikušas ēstas ar rokām un taukainie pirksti pēc mielošanās tā vien prasījušies "pa kluso" tikt notraukti gar ne visai mīlēta kaimiņa vai rada gabala goda svārka apakšējo stērbeli; savukārt, ja godos satikts sen neredzēts draugs, bez sirsnīgas un ciešas apkampšanās neiztikt, neturot bēdu par to, ka izejamās drānas plecos vai muguras daļa nospeķosies un taps drusku spīdīgākas.

  • Ja tu vēlies iepazīstināt savus ārzemju draugus ar kļocku jeb asušku neparastajiem ēšanas paradumiem, tad te atradīsi recepti.



Melnais kaņepju sviests


Foto: Shutterstock

Piedāvājot ārzemju draugiem nobaudīt mūsu tradicionālo saldskābmaizi ar kaņepju sviestu, tev var nākties piedzīvot atklāsmi, ka latviešu izpratne par kaņepju pietojumu krietni atšķiras no citu pasaules tautu pieredzes.

Lai kliedētu draugu apmulsumu, vari paskaidrot, ka latviešu dārzos zaļojošo sējas kaņepi (Cannabis sativa) un narkotiskas vielas saturošo kaņepi (Cannabis indica) vieno tikai vizuālā līdzība un aromāts, bet ne apreibinošs efekts.

Latvijās sējas kaņepe, tāpat kā citur Eiropas austrumu daļā, tikusi audzēta jau laikā pirms Kristus. Kaņepju sēklas bija visai nozīmīgas mūsu senču uzturā, jo aizstāja gan taukvielas, gan pienu. Iztaukšķētas, sagrūstas un izsijātas kaņepes sajauca ar sāli un ēda pie biezpiena vai kartupeļiem. Sevišķi iecienīts bija no sagrūstām kaņepju sēklām taisīts kaņepju sviests, jeb melnais sviests.

Kā mājās pavisam vienkārši pagatavot kaņepju pavalgu, stāstījām te.


Nēģi – apaļmutnieki karaliskai maltīte

Foto: Shutterstock

Kaut klīst dažādas apetīti nepavisam nerosinošas leģendas par nēģu dzīves paradumiem, tomēr jau kopš viduslaikiem šis dīvainais upes iemītnieks ticis uzskatīts par aristokrātu ēdienu, kurš maltītēs pasniegts vien karaļu galmos. Taču Latvijā nav jābūt karalim, lai nobaudītu šo delikatesi un pacienātu arī draugus no ārzemēm.

Pēc tēvutēvu metodēm nēģi jācep krāsnī uz baltā alkšņa oglēm. Uz restēm divās rindās salikti, no vienas un otras puses minūtes četras līdz piecas brūni cepti, tie iegūst patīkami zeltainu nokrāsu. Izceptos nēģus liek traukos, pārlej ar verdošu ūdeni, piemet sāli un sutina, līdz mīksti. Pēc tam ūdeni nolej, atdzesē, liek nēģus koka spainīšos, pārlej ar to pašu nēģu sutināmo ūdeni un ar speciālu presi piespiež kubliņa vāku, lai nēģu tauki sajauktos ar brūno šķidrumu.



Auzu pārslu ķīselis – vienaldzīgo nebūs

Foto: Privātais arhīvs

Auzu pārslu ķīselis ir tradicionāls Latgales puses gardums. Pēc skata tas ir visai necils – blāvi pelēcīga želeja, un, iespējams, tieši tādēļ daudzi pat nav mēģinājuši šo ēdienu nobaudīt. Tomēr gana daudz ir arī to, kas tīkami skābeno ķīselīti uzskata par īstenu delikatesi un, ķeroties pie gatavošanas, allaž ieraudzē tā pavairāk, lai siltu ķīseli ēstu ar piciņu sviesta, bet jau saželējušu – ar aukstu pienu.

Pēc krāsas atgādina tapešu līmi, pēc garšas – nu, tas ir jāpagaršo un jāpasaka katram pašam. Katrā ziņā pačukstēsim priekšā, ka vienaldzīgo nebūs, jo kas reiz auzu pārslu ķīseli pagaršojis, iestāsies vai nu kaismīgu piekritēju, vai šī ēdiena noliedzēju rindās.

  • Izsmalcinātu auzu pārslu ķīseļa recepti, ko pagatavot par godu ārvalstu viesu vizītei, meklē te.



Sklandrauši – pica latviešu gaumē

Foto: LETA

Kā pamatojumu tam, kādēļ šis ēdiens, ciemojoties Latvijā, noteikti ir jānobauda, ārzemju viesus vari informēt, ka 2013. gadā tieši Kurzemes tradicionālie sklandrauši kļuva par Latvijas pirmo pārtikas produktu, kura ražošana aizsargāta Eiropas Savienības līmenī. Kam tad ir obligāti jābūt tradicionālo sklandraušu sastāvā? Tās ir tikai pāris pavisam vienkāršas un visiem pieejamas sastāvdaļas – rupja maluma rudzu milti, kartupeļi un burkāni – pavisam ierasts garšu salikums, kas ārzemniekiem var likties – vairāk vai mazāk –, bet dīvains.

Lai iekārdinātu draugus, vari pirms mielasta baudīšanas vērst uzmanību uz izstrādājuma skaisto, dzeltenīgi oranžo krāsu. Iekožoties sklandrausī, dārgos ciemiņus pārsteigs (cerams, ka pozitīvā nozīmē) raupjās rudzu mīklas pamatnes kontrasts ar pildījuma maigo, saldi krēmīgo garšu.



Biešu aukstā zupa visās rozā nokrāsās

Foto: Shutterstock

Par to, kurā valstī aukstā biešu zupa ir gatavota pirmo reizi, mēs varētu diskutēt, bet skaidrs ir viens – mūsdienās tā ir viena no iecienītākajām vasaras zupām Latvijā, kas tiek gatavota teju katrā mājā.

Kaut mēs paši par biešu auksto zupu esam stāvā sajūsmā un esam gatavi to ēst kaut trīs reizes dienā, ne viens vien noteikti ir pieredzējis, ka, svelmainā vasaras dienā uzņemot ciemos draugus no ārzemēm un vēloties pacienāt ar ledusskapī gādīgi atvēsinātu auksto biešu zupu, plāns izgāžas kā veca sēta, jo ciemiņi gluži vienkārši pieklājīgi atsakās to pat pagaršot.

Ārzemniekiem zupas bārbijrozā krāsa bieži vien šķiet pārāk aizdomīga un veselībai nedraudzīga, liekot domāt, ka ēdienam noteikti pievienota kāda jiftīga ķimikālija. Un tad vēl dilles! Arī par šo latviešu nacionālo zaļumu reti kurš ārzemnieks būs sajūsmā.



Pelēkie zirņi – nepelnīti piemirsts nacionālais lepnums

Foto: Shutterstock

Daudzas tautas mūsdienās pelēkos zirņus vairs nepazīst, bet Latvijā varam izbaudīt privilēģiju, ka tie nopērkami jebkurā veikalā – vai tas būtu lielveikals, vai maza lauku bodīte. Tiesa gan, mums pašiem šis produkts šķiet tik pierasts un garlaicīgs, ka par zirņiem atceramies labi, ja vienreiz gadā – Ziemassvētkos. Tomēr tieši šis produkts ir īsts nacionālais lepnums, ar ko pamatoti varam lepoties, ceļot taukšķētus zirņus galdā tuviem un tāliem viesiem un stāstot, ka tieši Latvijas pelēkie zirņi bija pirmais pašmāju produkts, kas Eiropas Savienībā ieguvis aizsargātas cilmes vietas nosaukuma aizsardzību.

Lai viesu izbrīns būtu vēl lielāks, zirņus pasniedz ar pannā apčurkstinātu speķi un sīpoliem (recepte – te). Un, protams, neaizmirsti par krūzīti labi atdzesēta rūgušpiena vai vismaz kefīra!


'Vien' maz' cuciņ'' – no astes līdz pat ausīm


Foto: Shutterstock

Latviešu tradicionālajās receptēs sastopamais cūkas šņukurs, aste, ausis un pusgalva ir apliecinājums senču taupīgumam un apķērībai, izdomājot, kā cūku noēst "no galvas līdz pat kājām", lai ietaupītu naudu un ikkatram gaļas gabalam būtu pielietojums.

Tā, piemēram, vari pārsteigt ārzemju draugus, atklājot, ka mūsu senčiem Meteņos bija ierasts dot bērniem ēst cūkas šņukuru, lai tie labi mācētu rakstīt, cūkas galva tika arājiem, bet cūkas kājas un aste – sējējiem.

Tā kā mūsdienās reti kurš saņemsies gatavot cūkas galvu vai asti, pat nerunājot par to, ka kāds ārzemnieks būs pierunājams ko tādu nobaudīt, tad, gatavojot tradicionālu mielastu tāliem viesiem par godu, mēs iesakām pagatavot cūkas mēli želejā (padomus atradīsi, lūk, te) vai likt lietā cūkas stilbiņu, lai celtu galdā ar grūbu putru vai štovētiem kāpostiņiem.

Lai labi garšo!

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!