Ievārījumam pēc tā būtības ir jābūt saldam, jo cukurs ir teju galvenā sastāvdaļa. Izņemot, protams, pašas ogas un augļus. Taču arī ar cukura daudzumu vārītajā gardumā nav vēlams pārspīlēt – upeņu ievārījumam tomēr ir jāgaršo pēc upenēm, nevis upeņu cukura. Ko darīt, ja vārīšanas pēdējā posmā saproti, ka ievārījums būs pārāk salds?
Šādai mazai konservēšanas neveiksmei ir glābiņš. Vispirms jau, protams, ievārījumu vārot, vajadzētu to pagaršot, un uzreiz nebērt klāt visu daudzumu cukura. Taču, ja ir sanācis tā, kā ir, pirms katla ņemšanas nost no plīts, saldumu var nomākt ar nedaudz skābuma pievienošanu. Tāpēc, kamēr katls vēl karsts, ievārījumam pievieno šļuku svaigi spiestu citronu sulu vai augļu etiķi. Tas ne tikai mazinās pārāk saldo garšu, bet padarīs ievārījumu izteiksmīgāku.
Paša gatavots ievārījums būs lielisks veids, kā iekonservēt daļu vasaras ziemai. Tāpēc, ja ogu krūmos palikušas vēl jāņogas, ērkšķogas, upenes vai avenes, nevajag tās atstāt putniem apēšanai, bet nolasīt un pagatavot gardu ievārījumu, želeju vai marmelādi.
