Šoreiz ir neparasti grūti atrast īstos vārdus, lai pateiktu, cik svarīgs ir nesen tapušais Latvijas Nacionālā teātra iestudējums "Puika, kurš redzēja tumsā". Grūti tādēļ, ka Valtera Sīļa iestudējums un Rasas Bugavičutes-Pēces grāmata (pēc kuras veidota arī luga teātrim) runā par tēmām, kas vairumam no mums ir un reizē nav ikdiena. Jā, sabiedrībā ir cilvēki, kas neredz, tomēr ikdienā ar tiem nav gandrīz nekāda kontakta, jo tie dzīvo it kā citā pasaulē. Pieaugušie šķietami zina, ko nozīmē audzināt bērnus, tomēr, apveltīti ar visām iespējamām cilvēka maņām, ikdienā pamanās pieļaut tik daudz kļūdu.

Gandarījumu un prieku sagādā tas, kā autoriem – Rasai Bugavičutei-Pēcei un izrādes radošajai komandai – izdevies par ne tik vienkāršām lietām runāt gudri un viegli. Grāmatas teksts mani kā lasītāju burtiski nes uz priekšu, šūpojot emocijās starp priekpilniem līdzpārdzīvojumiem un pēkšņu attapšanos dažādās ķibelēs. Grāmatā gana daudz vietas atvēlēts mammas balsij: starp nosacītajām Jēkaba pieaugšanas stāsta nodaļām mamma analizē savu vietu pasaulē, neredzīgo izjūtas, savas attiecības ar dēlu. Ticu, ka šajos komentāros ieraugāmas gan redzīgo, gan neredzīgo sieviešu drāmas, jo grāmatas autore daudz pētījusi neredzīgo pasauli un tikpat daudz ielikusi no savas pieredzes.

Savukārt izrādes centrā ir Jēkabs. Un tas arī saprotams, ņemot vērā, ka izrāde tapusi programmas "Latvijas skolas soma" ietvaros un adresēta tieši skolas vecuma bērniem. Par to domājot, apieta arī grāmatā dažviet lietotā necenzētā leksika. Savukārt, grāmatu lasot, tas rada papildu jautrību, īpaši lasot kopā ar bērniem. Turklāt lamuvārdi arī dod iemeslu lieku reizi kopā pārrunāt šo vārdu spēku, kontekstu un nozīmi.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!