Foto: Shutterstock
Ziemassvētku pudiņš ir viena no senākajām svētku tradīcijām, kas tiek īstenota jau daudzu gadsimtu garumā. Un nekļūdīsimies teikdami, ka arī viena no garšīgākajām – bagātīgs žāvēto augļu biskvīts, kas papildināts ar izteiksmīgām garšvielām un pat pabarots ar alkoholu. Ne velti, kad šis angļu pudiņš, ko joprojām gatavo visā Lielbritānijā, ēdājiem kļūst siltāk ap sirdi un vaigi kļūst rožaini – tas panākts ar ilgu, rūpīgu pudiņa "pieskatīšanu". Tā kā šodien svinēsim jau Otro adventi, ir pienācis pēdējais laiks, lai ķertos klāt pie Ziemassvētku pudiņa gatavošanas.

Ieskats pudiņa vēsturē

Paši briti savās recepšu grāmatās raksta, ka tik, cik pavāru, tik arī Ziemassvētku pudiņa variāciju. Un to nav grūti apšaubīt, ja recepte ir tik sena, kā šī. Žāvēto augļu pudiņu recepšu vēsture meklējama jau viduslaikos, bet sākotnēji to pazina kā plūmju pudiņu, ko plaši gatavoja jau 15. gadsimta sākumā. Jāpiebilst, ka ar plūmēm gan pudiņam bijis mazs sakars, jo tā savulaik angļi saukuši rozīnes. Sākotnēji pudiņi it nemaz nav bijuši saistīti ar Ziemassvētkiem – tie gatavoti kā ēdiens, ar kuru iesāk maltīti.

Pirmie pudiņi tika gatavoti no sakapātas liellopa gaļas gabaliņiem, sīpoliem, sakņu dārzeņiem, žāvētiem augļiem, maizes gabaliņiem, garšvielām un vīna. Visas šīs sastāvdaļas tika sajauktas kopā un pasniegtas – masa gan bijusi vairāk šķidra un mūsdienu gardēdim pirmajā brīdī liktos visai neapetītlīga. Pēc tam, kad gatavošanas tehnikās ieviesti jauninājumi, pudiņu masu ievīstīja speciālā audumā, galu sasēja un pakāra uz āķa, lai šķidrums notecētu. 16. gadsimtā, attīstoties importam, angļu virtuvē ienāca dažādu jaunu veidu žāvētie augļi – rozīnes, žāvētas plūmes – līdz ar to arī pudiņu receptes tika pilnveidotas.

17. gadsimta otrajā pusē žāvēto augļu pudiņi, lai gan joprojām gatavoti ar gaļas gabaliņiem un nieru taukiem, jau sāka iekarot svētku maltītes. Tos pasniedza Visu svēto dienā, Pirmajos Ziemassvētkos un Jaunā gada dienā – kā maltītes pirmo ēdienu, nevis desertu. Tā tas turpinājies līdz pat 18. gadsimta sākumam. Pudiņa popularitāte lēnām sāka augt, pateicoties karalim Džordžam I (viņš arī dēvēts par "pudiņa karali"), kurš pieprasījis, lai "plūmju" pudiņu pasniedz karaliskajā mielastā 1714. gadā, pēc viņa atgriešanās Anglijā no Hanoveres. Pudiņš sastāvēja no žāvētiem augļiem, riekstiem, alkohola, nieru taukiem un gaļas gabaliņiem. Viktorijas laikmetā pudiņš simbolizēja kopā sanākšanu un līksmību, turklāt tā recepti sāka aprakstīt pavārgrāmatās, bet dižciltīgo britu maltīti pa savam sāka gatavot arī trūcīgāko slāņu ļaudis. Mēļo, ka 19. gadsimta vidū sarakstītais Čārlza Dikensa stāsts "Ziemassvētku dziesma" panācis to, ka Ziemassvētku pudiņš ieguvis otro elpu un atkārtotu popularitāti ļaužu vidū.

Vēl viens pieņēmums ir, ka Ziemassvētku pudiņš, saskaņā ar kristīgajām tradīcijām, tiek gatavots no 13 sastāvdaļām, kas simbolizē Jēzu Kristu un viņa divpadsmit apustuļus. Tomēr ticamāka versija vienkārši ir tāda, ka kristīgo Ziemassvētku svinētāji nav vēlējušies šo desertu sasaistīt ar pagāniskajiem ziemas saulstāvjiem, ko atzīmē 21. un 22. decembrī, tāpēc, lai brango pudiņu neaizliegtu vispār, tam atrasts ticams pamatojums, lai pudiņu drīkstētu gatavot.

Viena no senākajām tradīcijām, gatavojot Ziemassvētku pudiņu, ir paslēpt tajā veselu monētu. Pēc tam, kad pudiņš tiek ēsts, to dara ļoti lēnām – tas ēdājs, kas tiks pie laimīgās monētas, būs bagāts. Vēlāk gan monēta aizvietota ar veselu mandeli, un ēdot meklēta tā. Dažkārt pudiņā paslēpts arī gredzens – tas palīdzējis zīlēt laulības.

Klasiskā Ziemassvētku pudiņa gatavošana

Foto: Shutterstock

Lielbritānijā Ziemassvētku pudiņu gatavo ļoti savlaicīgi – pat gadu pirms Ziemassvētkiem. Taču no baznīcas ir pārņemta tradīcija to sākt darīt nedēļu pirms Pirmās adventes – svētdienā, kas tiek saukta par "Stir-up Sunday". Taču modernajai pasaulei ritot savu gaitu, nereti tiek pieļauts arī vēlāks gatavošanas brīdis – vismaz pāris nedēļas pirms svētkiem.

Atšķirībā no 17. un 18. gadsimta plūmju pudiņa receptēm, izkoptais un klasiskais Ziemassvētku pudiņš nu tiek pasniegts kā deserts, nevis pirmais ēdiens. Un pats svarīgākais – tajā vairs nav gaļas gabaliņu. Šad tad no senākajām receptēm tiek izmantoti arī nieru tauki, bet tie nu aizstāti ar pieejamāku sastāvdaļu – sviestu. Arī dārzeņus jau kādu laiku pudiņam nepievieno – rets izņēmums ir kāds sarīvēts burkāns vai ābols, kas pudiņam piešķir garšu.

Ziemassvētku pudiņa bāze saglabājusies pavisam vienkārša – žāvēti augļi un ogas (rozīnes, aprikozes, plūmes, dzērvenes), sukādes, apelsīnu miziņas, mazliet milti, brūnais cukurs, taukvielas, alkohols (rums vai brendijs) un ļoti aromātiskas garšvielas (kanēlis, muskatrieksts, anīss, koriandrs). Pat ja visi izmantotu vienādas sastāvdaļas, katram pudiņš izdotos citādāks – tā ir individuālo gatavošanas manieru burvība. Bet nu laiks pamēģināt pudiņu pagatavot pašam!

Ziemassvētku pudiņam nepieciešamās sastāvdaļas (divām 1,5 litru pudiņa formām):

  • 350 g rozīnes
  • 350 g gaišās rozīnes
  • 150 g žāvētas vīģes (sakapātas)
  • 125 g sukādes
  • 100 g žāvētas aprikozes
  • 75 g žāvēti ķirši
  • 150 ml brendijs (+ papildus vēlākai apliešanai)
  • 100 g ingvers sīrupā (to var pagatavot, ingvera gabaiļus noturot cukura sīrupā ar nelielu daudzumu degvīna)
  • 2 sarīvēti āboli vai cidonijas
  • 2 apelsīni (miziņa un izspiesta sula)
  • 6 sakultas olas
  • 250 g nieru tauki vai sviests (ist. temp.)
  • 350 g Muskovado cukurs
  • 250 g baltmaizes rīvmaize (svaiga)
  • 175 g milti + 1 TK cepamais pulveris
  • 1 tk garšvielu maisījums (malts anīss, koriandrs, muskatrieksts, kanēlis)

Gatavošanu sāk ar žāvēto augļu uzbriedināšanu. Bļodā saber abu veidu rozīnes, vīģes, sukādes, ķiršus un pārlej ar brendiju. Trauku uz nakti liek ledusskapī un ļauj visam uzbriest. Par skādi nenāks, ja žāvēto augļu masa ik pa laikam tiks apmaisīta.

Nākamajā dienā lielā bļodā saber sasmalcinātus ingvera gabaliņus un tā sīrupu, pievieno sarīvētus ābolus vai cidonijas, apelsīnu sulu, miziņu, sakultās olas, taukus vai sviestu, Muskovado cukuru, miltus un cepamo pulveri, kā arī rīvmaizi. Pie sastāvdaļām iemaisa arī piesūcinātos augļus un garšvielu maisījumu. Masu kārtīgi apmaisa.

Kad pudiņa masa sagatavota, laiks to pildīt formās un tvaicēt!

Pudiņa tvaicēšana, 'piebarināšana' un sagatavošana Ziemassvētkiem

Foto: Shutterstock

Sagatavo abas pudiņa formas un ietauko tās (tam var izmantot pusapaļas karstumizturīgas bļodiņas, kam ir piemērots tilpums un vāciņi). Pudiņa masu brālīgi sadala starp abām formām un rūpīgi sapilda tajā, lai tas būtu piespiests pamatnei. No cepamā papīra izgriež divus apļus, kas ir tikpat lieli diametrā, kā pudiņa formas. Cepampapīra sloksnes nedaudz ieloka, uzklāj virs pudiņa masas un formai uzliek vāku.

Tad seko viens no svarīgākajiem darbiņiem – pudiņu tvaicēšana. Tam būs nepieciešams ļoti liels katls, kurā ietilptu abas formas. Ja tāda nav, katru formu var arī likt atsevišķā katlā. Formas ieliek tukšos katlos un ielej tik daudz ūdens, lai tas būtu līdz ar formu augšu. Tad katlus karsē uz plīts un ļauj pudiņiem tvaicēties verdošā ūdenī 3,5 stundas. Jo ilgāk pudiņus tvaicēs, jo tumšāki, ķepīgāki un garšīgāki tie būs.

Tvaicēšanas laikā uzmani, lai ūdens neiztvaikotu. Ja nepieciešams, ik pa laikam pielej to vēl klāt, lai pudiņi tvaicētos vienmērīgi. Pēc tam, kad noteiktais laiks pagājis, formas izcel no katla un ļauj pudiņiem pilnībā atdzist. Atdzisušajai formai noņem vāciņu, cepampapīra sloksni. To nomaina ar pārtikas plēvi un uzliek formai atpakaļ vāku.

Iztvaicētos pudiņus liek ledusskapī un ļauj tiem ievilkties līdz pat pasniegšanas brīdim – Ziemassvētkiem. Ik pārdienas pudiņu "pabaro" ar kādu šļuku brendija – ne vairāk kā vienas šņabja glāzītes daudzumā.

Kad pienācis laiks pudiņus pasniegt, tos atkal tvaicē verdoša ūdens katlā, tāpat kā gatavošanas dienā – vismaz 3,5 stundas. Rezultātā jāiegūst tumšas krāsas, kārtīgi piesūcināti pudiņi. Tos pasniedz uz skaista šķīvja, apgāžot formu otrādi. Pudiņu pirms pasniegšanas var apliet ar brendiju un aizdedzināt, lai tas apliesmotu. Bet var uz šķīvja uzlikt tāpat, apkaisīt ar pūdercukuru un izrotāt ar kādu ogu.

Te atradīsi vēl piecas dažādas Ziemassvētku pudiņa receptes, tai skaitā pēdējā brīdī pagatavojamu pudiņu, kas noderēs īpaši aizņemtajiem un steidzīgajiem.

Raksta tapšanā izmantota informācija no grāmatām "The Oxford Compaion to Food", "Food and Cooking in Victorian England: A History" un vietnēm "Foodtimeline" un "BBC".

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!