Foto: Shutterstock

Veikalā iegādājoties paciņu kaltētu pupiņu, grūti iedomāties, kāds darbs ieguldīts katras pāksts izaudzēšanā. Sākot no sēklas, beidzot ar ražas novākšanu un katras pupiņas apčubināšanu. Darbs, kas viennozīmīgi prasa pacietību un arī zināšanas, un ar tām nebaidās dalīties Krimuldas puses saimniecības ''Zutiņi'' pārstāve Rūta Beirote.

Augsne

Viens no pamatnoteikumiem ir augsnes izvēle. Pākšaugi ir unikāli augi ar to, ka paši spēj saražot sev slāpekli, tādēļ daudziem audzētājiem šķiet, ka tos var stādīt vājās un nabadzīgās augsnēs, bet tā gluži nav. Kā pupas tā zirņi labprātāk augs bagātīgā, ne pārāk slapjā zemē. Pretējā gadījumā tie pēc uzdīgšanas jāpabaro, lai attīstās pats augs un sakņu sistēma, uz kuras tad gumiņbaktērijām arī sākt rosīties. Labākie pupiņu priekšaugi ir graudaugi, dārzeņi, izņemot pākšaugus, kartupeļus un cukurbietes.

Šķirņu izvēle

Vislabprātāk pie mums aug un nogatavojas šķirnes, kas šeit jau pielāgojušās apstākļiem. Bieži vien no ārzemēm pasūtām vai atvedam kādu skaistu pupu šķirni, bet tā savu mūžu radusi dzīvot siltajā klimatā un mūsu vasara tai krietni pa īsu. Tad, kad sāk ienākties pupas, sākas arī rudens salnas un nekas prātīgs neizdodas. To noteikti var un vajag darīt, tomēr nebrīnieties, ja pirmajos gados ražas iznākumi ir ļoti mazi, skaidro pieredzējusī pupiņu audzētāja. Daudzi teic – tad vedīsim no ziemeļiem. Un arī to var darīt, bet nereti šķirnes, kas pieradušas pie skarbāka klimata, mūsu siltajā augustā vienkārši izcepas vai neaizmetas pākstis. Izaicinājumu ir daudz, galvenais nevajag mest plinti krūmos.

Īstie lielie pelēkie zirņi, dažviet saukti arī par reteļiem, aug līdz 1,5 m gari. Lai tos izaudzētu, ir nepieciešamas kārtis vai mieti, un šādam darbam ne visi ir gatavi. Ir radītas arī zemākas šķirnes, tomēr to ražība nav milzum augsta, parasti ap 2-4 zirņiem pākstī. To pākstis ir smagas un vējainās un lietainās vasarās ātri sagulst veldrēs. Šos zirņus izaudzēt nav viegli. Mazdārziņos parasti ir maz vietas, tādēļ biežāk tā tiek atvēlēta cukurzirņiem, ko var apēst jau vasarā. Garās kāršu pupas, raibās garās cīruļoliņas, garie reteļi – cilvēki vairs nevēlas piepūlēties audzēšanā, ja ir pieejamas arī vieglāk audzējamas šķirnes. Lielie garie reteļi ir praktiski izzuduši no mazdārziņiem. Toties ir radīta mūsu nacionālā lielo zirņu šķirne 'Retrija', un tā šobrīd ir ieguvusi arī Eiropas aizsargātas cilmes vietas statusu.

Foto: Shutterstock

Sēšana

Tā ir sen zināma patiesībā, ka zirņi jāsēj 100. dienā, tad tārpi nemetās. Un tā arī ir. Tiesa gan, tam ir saistība ne tikai ar mītisko pasauli, bet arī faktu, ka šādi sēti zirņi daudz ātrāk nonāk līdz ziedēšanai un ražai, pirms vēl paspēj izlidot kaitēkļi. Tādēļ pie šīs tradīcijas ir vērts pieturēties un sēt pat agrāk, ja laiks ir silts, jo zirnis labi panes nelielu aukstumu. Ja piesegsiet ar agrotīklu, gan zirņi jutīsies ērtāk, gan raža būs laicīgāk. Taču, ja 100. diena nokavēta, nemet plinti krūmos – ņemot vērā dārza darbu kalendāru, vadies pēc norādēm un noteikti izdosies izaudzēt labu ražu arī no vēlāka sējuma. Sējot vēlāk vien jārēķinās ar to, ka arī raža ienāksies vēlāk.

Pākšaugu audzēšana mazdārziņā

Foto: Woman's Weekly/REX/Vida Press

Kā zināms, zirņi ir aukstuma izturīgi un spēj dīgt pat pie pirmajiem plusiem, un arī saldie cukura zirņi dīgst jau pie +4 grādiem, tāpēc arī tos var sēt agrā pavasarī, taču tā kā tie aug ātri, ir atsevišķas šķirnes, kuras var sēt līdz pat Līgo svētkiem. Kas attiecas uz saldo zirņu audzēšanu, ''Eko Vizbuļi'' saimniecības pārstāve Laima Hercberga blogā raksta, ka par labu šķirni atzinusi 'Rondo' – vidēji agra, augstražīga, ātraudzīga, 70 cm augsta. Tos var sēt atklātā laukā visu aprīli un maiju. Arī 'Dulce de Provenza' ir novērtēta šķirne, turklāt raža ēdama ar visām pākstīm. Šiem zirņiem nevajag balstus, jo aug 35 cm augsti, raža ienākas jau 65 dienas pēc sējas ar 10 cm garām pākstīm un deviņiem zirņiem tajā.

Zirņiem nekaitē īslaicīgs sals, bet ja gaisa temperatūra paaugstinās virs +20 grādiem, zirņu augšana palēninās, bet iegūtā raža var būt sausa un sīka. Pupiņas sēj rindās 25 cm attālumā vienu no otras, starp rindām jābūt vismaz 30-45 cm attālumam. Pupiņas sēj 3-4 cm dziļumā. Pupiņām ir nepieciešams slāpekļa mēslojums uzdīgšanas laikā un pumpuru veidošanās sākumā.

Optimālā temperatūra pupiņu sēklu dīgšanai ir +20 līdz + 25 oC, bet augšanai +25 līdz +30 oC. Pie augsnes temperatūras +8 līdz +10 oC dīgsti paradās tikai pēc 3-4 nedēļām. Šķirnēm ar tumšām sēklām sēklu dīgšanai parasti ir nepieciešama augstāka par +23 grādiem temperatūra. Dīgsti nepacieš sausumu, it īpaši uzdīgšanas un ziedēšanas laikā, tomēr periodā no uzdīgšanas līdz pumpuru veidošanai sausums nav tik bīstams.

Pupiņas ir gaismas prasīgas, sevišķi audzēšanas perioda sākumā. Atkarībā no šķirnes, veģetācijas periods ilgst apmēram 75-130 dienas.

Audzējot saldos, zaļos zirnīšus, audzētāja iesaka iegādāties vismaz 100 g paciņas, jo nelielajās ir vien daži zirņi. Pirms sēšanas audzētāja zirņus apstrādā ar mikrobioloģisko preperātu, lai ātrāk sāk veidoties gumiņbaktērijas, kuras piesaista gaisā esošo slāpekli. Un kas interesanti, šīs saimniecības čaklās rokas zirņus sēj ziedu dienās.

Pupu sēklgrauži

Līdz ar klimata izmaiņām un daudz jaunām šķirnēm pupās neizbēgami mitinās nelielas vabolītes – pupu sēklgrauži. Dārza un kāršu pupiņām tas vēl nav tik traģiski, jo ir iespējams kontrolēt tā izšķilšanos, piemēram, pēc nokulšanas pupas glabājot vēsumā. Tādā vidē kukaiņu oliņas neizšķiļas.

Tomēr vislielākā bēda ir ar cūku pupām. Cūku pupu sēklgrauži ir daudz niknāki un pupas bojā jau vasarā pākstīs. Šobrīd lielie lauksaimnieki audzē lopbarības cūku pupas jeb lauka pupas, kur šiem kaitēkļiem ir tīrā paradīze. Tie, protams, tiek apkaroti dažādām metodēm, bet tomēr izplatās arī dārzos un mazdārziņos, kur audzē cūku pupas. Lai panāktu tīru ražu, būs nepieciešama milzu pacietība, sēklu saldēšana, pupu vairākkārtēja smidzināšana ziedēšanas laikā un citas darbietilpīgas metodes. Daudzi nav tam gatavi, tādēļ izvēlas cūku pupas vairs neaudzēt. Un tas pavisam drīz var novest pie situācijas, ka visiem tik iecienītā un mūsu nacionālais ēdiens – cūku pupa, pavisam drīz var palikt par izmirstošu sugu. Jau šobrīd mums ir izvēle – ēst kukaiņu bojātas pupas vai skaistas un tīras, bet ne bioloģiski audzētas. Visticamāk mēs izvēlēsimies otro variantu vai nevienu no šiem.

Zirņu reinkarnācija – diedzēšana!

Bet ne jau visi zirņi vienmēr tiek izvārīti uz svētkiem, parasti paciņā vēl paliek pāris saujas, kas vēl ilgi skumst virtuves skapītī. Pavasaris ir īstais brīdis tiem piešķirt otro elpu vārda tiešā nozīmē.

Līdz ar pirmajiem saules stariem sākas lielais diedzēšanas laiks. Austrumu sinepes, Ķīnas mung pupiņas tiek mērcētas, diedzētas un ēstas. Tikai mūsu Latvijas pelēkais zirnis vēl skumst skapītī. Tad nu lūk, var diedzēt arī to! Ņem zirņus, iemērc uz diennakti, ieber kādā traukā ar nedaudz zemes un iekaisa izmērcētos zirņus. Nākamās dienas neaizmirsti aplaistīt. Aptuveni desmitajā dienā būsi ieguvis skaistus, zaļus un saldenus asnus, kas lieliski garšos kā lieliem, tā pavisam maziem. Garšos pēc vasaras un zirņu dobes, kurā mēdzām iespurgt bērnībā, stāsta saimniecības pārstāve.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!