Irēna Kauliņa ir dundadzniece, viena no piecām Dūmeles mežsarga Akera meitām. Dzīves un darba ceļi Irēnu bija aizveduši uz Ogri, bet, kad dēli Kaspars un Kristaps paaugās, viņu atkal vilka uz dzimto pusi. 1986. gadā Irēna nopirka "Vecmājas", vecāko māju šajā pusē. Jaunā māja ir dēlu pirkta un arhitekta Ervīna Kraukļa projektēta.
Ienākot iekšā, acis priecē gaišums, augumu apņem siltums, bet prātu ielīksmo saplūsme ar dabu, ko no mājiniekiem šķir vien lielo logu stikli. Tie atrodas mājas dienvidu pusē un "pasīvi" uztver saules starojumu (tāpēc to sauc par pasīvo māju) un silda telpas. Otrs šīs mājas siltuma avots – krāsns – ir īsts brīnums. – Šodien nokurināju tikai astoņas pagales malkas. Redz, cik silts! – Irēna priecājas. Tad viņa parāda diplomu, vides un ekonomikas ministra parakstītu, kas liecina, ka 2013. gadā "Vecmājas" atzītas par energoefektīvāko ēku Latvijā. Kā tas panākts? Būvnieki sapratīs, ja teiksim – teicama siltumizolācija, trīsstiklu stiklojums, no termiskajiem tiltiem brīvas konstrukcijas un blīvas konstrukcijas, ventilācijas sistēma ar siltuma atgūšanu. Karsto ūdeni gatavo uz jumta novietoti saules kolektori. Bet Irēna vērtē no mājinieka pozīcijām:
– Galvenais, kā mēs jūtamies telpā. Nevis tikai, lai māja būtu skaista, bet lai tajā būtu laba sajūta. To rada gaišums, siltums un dabiskie vietējie materiāli, arī labais gaiss.
Arī, māju ceļot, bijis daudz neierasta – vairāki būvniecības posmi notikuši zem siltumnīcas konstrukcijas, lai saudzētu gan materiālus, gan pašus būvniekus. Katram darbam aicināts savs meistars, bet visu būvniecību pārraudzījis namdaris. Arī būvmateriālu tara piegādātājiem bijusi jāpieņem atpakaļ un jāpārstrādā. Vārdu sakot, jau no dzimšanas "Vecmājas" ir bijušas draudzīgas dabai. Tālab daba pretim sniedz savu mieru un kluso, niansēto skaistumu, ko šeit izjūt gan mājas saimniece ar dēliem un mazbērniem, gan būvniecības speciālisti, kuri "Vecmājās" smeļas pieredzi.
