''Ai, cik skaisti!'' – abas ar fotogrāfi iesaucamies, kad namamāte mums atver durvis, aiz kurām atklājas viņas pasaule. Jā, tas ir visprecīzākais šī nama apzīmējums: Marutas Raudes pasaule.
''Te ir gan māja, gan darbnīca,'' smaidot skaidro māksliniece. Un piebilst, ka viņai nekad nav bijis darbnīcas. ''Vienu brīdi mēģināju īrēt, bet tad to māju nojauca. Mums Ziepniekkalnā bija trīsistabu dzīvoklītis ar iestiklotu lodžiju, kur man bija krāsns. Tur formas lēju, apgleznoju, visu ko darīju. Kolēģi brīnījās, kā tas vispār iespējams. Kad ar vīru sākām apdomāt variantus, sapratām, ka māja būtu vissaprātīgākais risinājums. Nekad nebiju plānojusi celt māju, man tas pat prātā nebija nācis.''
Sākumā Maruta izstāstījusi arhitektam Jānim Bartaševicam, ko gribētu. Vēlmju sarakstiņš nav bijis garš, galvenais, lai būtu daudz gaismas un liels plašums.
Viss ir bijis vēl procesā, kad abi ar Alfu, Marutas vīru, iedomājušies gadu miju nosvinēt savā mājā. ''Guļamistabas un darbnīca bija jau kārtībā, nolēmām, ka sagaidīsim te Jaungadu un tad brauksim atpakaļ. Līdzi mums bija gan kaķis, gan bērns. Un pēkšņi sapratām, ka nekur vairs negribam braukt. Tā arī palikām. Dzīvojam te kopš 2010. gada.''
Tagad Marutai ir gan darbnīca, gan plašums, kur eksponēt ne vien savus, bet arī to draugu darbus, kas viņas sirdij īpaši mīļi. ''Man patīk krāsas,'' smaidot teic Maruta. ''Man patīk arī minimālisms, taču tas man nespīd. Nesanāk.''
Un, brīdi padomājusi, piebilst: ''Laime, ka Alfs un mūsu dēls Jānis mīl mākslu. Tāpēc visiem te ir labi un viegli. Mums ir arī mājiņa Latgalē, mazītiņa, divdesmit pieci kvadrātmetri. Vasarās reizēm aizbraucam uz turieni. Kad atgriežamies, dēls saka, ka viņam ir kultūršoks no tā, cik te viss plašs un gaišs.''
