Foto: Privātais arhīvs
Latviešiem jūra ir svēta lieta – pie tās smeļamies enerģiju, tās klātbūtnē spējam rast mieru sevī un atslēgties no visām likstām. Tieši tāpēc dzīve pie jūras daudziem šķiet tik vilinoša. Savulaik savām izjūtām ļāvusies arī kāda namiņa saimniece Ineta Eglīte, radot pasakainu namiņu Jūrkalnē, kas arī ir šī stāsta varonis.

Jaunības sapņa piepildījums

Jūra Inetu vilinājusi visu mūžu, cik vien sevi atceroties. Ar savu spēku, skaņu, iespaidīgumu, tajā pašā laikā mieru. Esot pat saglabāta jaunības dienu intervija, kur pati atklājusi savu sapni kādreiz izveidot namiņu pie jūras, lai vecumdienās dzīvotu tajā ar sirmu bizi, lasītu ārstniecības augus. Lai arī līdz sirmai bizei vēl tālu, šī skaļi izpaustā vēlēšanās ir piepildījusies un apmēram pirms desmit gadiem Ineta saņēmusi zemes gabalu netālu no jūras. Tā vieta tik ļoti uzrunājusi, tieši ar jūras klātbūtni, ka sākusi kalt domas par mājiņas celtniecību. Ineta smaidot stāsta, ka sākusi īstenot savu sapni, pasūtot pie kalēja griestos iekarināmu lukturi svecēm. Tajā brīdī māja bija ''tikai uz papīra'' un līdz dzīvošanai tajā vēl kāds laiks jāpaciešas, bet nu turēties pretī kārdinājumam Ineta nav spējusi.

Lai ātrāk tiktu pie kārotā rezultāta, ņemot vērā vietas specifiku (tur vēl nebija piebraucamais ceļš un vēl tagad nav elektrība), Ineta izvēlējusies gatavu nopērkamu namiņu. Dažu mēnešu laikā, kad kroņlukturis jau bija izkalts, arī namiņš jau bija gatavs. ''Ap Ziemsvētku laiku jau varējām brist cauri mežam līdz namiņam un čuguna plītiņas cepeškrāsnī cepām pīrāgus. Ar bērniem izpušķojām priedīti ar iekārtiem burkāniem un āboliem,'' atmiņās dalās Ineta. Kad mājiņa bija gatava, nākamā nepieciešamība bija ceļa būvniecība. Atceroties šo laiku, Ineta saka – kā sievietei grūtākais bijis atvēlēt līdzekļu kaut kam tik pragmatiskam kā grants kravas. Tomēr pirmais ceļš līdz namiņam sanācis ļoti skaists – ar līkumu cauri mežam.

Pavasarī, jūtot kārotās vasaras tuvumu, savu enerģiju veltījuši namiņa iekārtošanai. ''Vecākais dēls jau bija tik pieaudzis, ka iekšējos siltināšanas darbus varēja pats veikt, koka virsmas eļļoja un ārsienas krāsoja arī paši jaunieši.'' Vaicājot, kā gan pati visu izdomājusi, ko un kā darīt, atzīst, ka centusies vienkāršas lietas nesarežģīt. Tā piemēram, gultu izveidojuši no vairākām lāviņām istabas platumā ar matračiem. ''Var lina aizkarus iekārt uz garo grābekļu kātiem, izlietni nolikt uz kluča un tā tālāk. Mums ideju daudz. Viss līdz pēdējam sīkumam te ir izsapņots, saplānots un gandrīz pēc iecerēm arī realizēts. Vienkārši, ērti, ar dabīgumu – gan materiālos, gan apdarē.''

Foto: Privātais arhīvs

Ar laiku un vecumu jau daudzas lietas nostājas savās vietās, saprotot, ka patiesās vērtības jau šeit ir jūra, mežs, ziedoša pļava, putni un, pāri visam, miers. Mazs impulss tālākā attīstībā bijis, kad kādā viesošanās reizē draudzene brīnījusies, kā tad te var dzīvot bez dušas un tualetes! Taču šādas pilsētas cilvēku neērtības nav šķērslis Inetai – tagad ar mazā ģeneratora palīdzību sapumpējot ūdeni no dīķa uz tvertni, tad iekurinot ar malku ūdens sildīšanas boileri. ''Un pilsētas komforts ir arī mūsu dabas valstībā", nosaka Ineta.

Namiņš bērnu pievilināšanai

Vasaras brīvie brīži pārsvarā tika pavadīti šeit, piejūras namiņā, kopā ar ģimeni, bet visai bieži braukuši arī viesi – draugi un radinieki. ''Kā jau tas mēdz notikt, bērni izauga, un ar vien retāk ar mums kopā uz jūras namiņu brauca, jo bija savas jauniešu intereses un draugu bariņi. Tad radās doma – ja mēs uztaisītu vēl vienu namiņu, viņi vairāk gribētu te braukt, jo varētu tā patstāvīgāk baudīt jūras tuvuma dzīvi vasarā un pie viena būtu arī ar mums! Tā nu šī ideja transformējās un visai drīz tapa otrs namiņš no vecas klēts kokiem. Atkal izsapņots, katra sprīža izlolots, bet nu jau ar vīra Jura roku darbu.

Namiņš sanācis kā patvērums ar lieliem logiem mājiņas stūrī. Paši nosmej, ka tas ir pašu "3D kino". Stundām ilgi varot skatīties piejūras ainavā, mākoņus vērot, redzēt, kā zaķis aizcilpo, kā drosmīga lapsa aizzogas, meklējot, vai kādu sviestmaizi atkal nevarēs nočiept, kā atnāk stirniņa pie dīķīša padzerties, ir redzēta pat tramīga dzērvju mamma ar dzērvēniem.

Foto: Privātais arhīvs

Šajā namiņā arī tāpat viss ir pašu veidots – gultas vieta no vienkāršām dēļiem kā senos laikos. Namiņa iekšējo apdari apzināti atstājuši pavisam dabīgu no priedes koka, ar savu raksturīgo koksnes un sveķu smaržu. Arī grīda ir pašu likta no labi nostāvējušiem lapegles dēļiem. Ineta priecājusies, kad atkal pienācis ilgi gaidītais brīdis, kad sieviete var pievērsties smalku lina aizkaru šūšanai un trauku sarūpēšanai. Skaistais, garais lupatu deķis zilizaļi dzeltenajos toņos, pat ar ieaustām pērlītēm, kā putojoša jūra ir draudzenes Sandras austs, speciāli šai vietai.

''Elektrība tur vēl aizvien nav un nebūs arī. Tas pat patiesībā ir traucēklis vien pusaudžiem, un arī tikai sākumā. Lai pavisam nepaliktu bez telefona sakariem un ja pavisam nevar iztikt bez datora, to baterijas var pievienot uzpildīšanai ar saules bateriju. Vasarā jau saules gaisma ir pietiekoši.'' Ineta atzīst, ka bez patstāvīgas elektrības pašiem un viesiem atliek vairāk laika citām veselīgām nodarbēm un, kā teikusi Hiacinte no seriāla "Smalkais stils", sarunām sveču gaismā.

''Paši visu esam veidojuši ar savu dzīves pārliecību, ka cilvēks ir dabas sastāvdaļa, tam jādzīvo harmonijā ar to, lieki nenoplicinot un netērējot to bezjēdzīgi daudz, cik patiesībā tam nemaz nav vajadzīgs.'' Vērtīga atziņa, ko vērts aizgūt no namiņa saimniekiem – jādzīvo ar pārliecību, ka jāmīl cilvēks un lietas jālieto, nevis otrādi, kā tas šobrīd notiek pasaulē.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!