Vecais labais azbesta šīferis ir izrādījies nodevējs – tā sastāvā esošās azbesta daļiņas kairinot plaušas un varot kaitēt veselībai. Tāpēc Eiropā šo šīferi vairs neražo un netirgo. Ja kādam mājās saglabājusies kāda kaudzīte, projām acīmredzot nav jāmet. Gan jau noderēs pašam vai kaimiņam remontiem.
Vislabākais jumta segums ir tāds, kurš iegūts no vides tuvākajā apkārtnē. Vēsturiski pārbaudīti un ekoloģiski ir šindeļi – zāģēti koka dēlīši, lubiņas un skaidas. To iegūšanas veids atšķiras: šindeļus zāģē, skaidas plēš pret šķiedru, lubiņas – pa šķiedrai. Lubiņu un skaidu gatavošanai izmanto apses un egles koksni, šindeļiem piemērotāks ir baltalksnis un melnalksnis.
Par jumta šindeļu izejmateriālu vislabāk izmantot savā mežiņā augošo alkšņu taras klučus 15 – 30 cm diametrā. Ja šādu materiālu pērk tirgū, tas izmaksā ap Ls 20 – 25 kubikmetrā. Kluču garumā ievēro kāpi – 75 cm. Tātad vismazāk atgriezumu paliek no baļķēniem, kuru garums ir 75 cm, 150 cm, 225 cm utt. Apzāģēšanai izmanto vecā parauga metāla ripzāģus, kas piemēroti tieši slapja materiāla pārstrādei. Tos ir ērti asināt, tiem viegli izlocīt ceļu. Gabarītu izveidei izmanto 80 cm diametra zāģripu, dēlīšu sazāģēšanai – stacionāru darbgaldu ar 50 cm ripu, materiālu liekot uz tā kustīgās virsmas. No diviem kubikmetriem taras kluču iznāk ap 1000 dēlīšu. Klasiskie izmēri – 9 x 90 x 750 mm.
Svaigi sazāģētus dēlīšus (15 – 20) impregnē 300 litru mucā ar antiseptiķi – Rīgā ražoto Erlitu vai Dikantu – un pusstundu maisa, lai nodrošinātu šķidruma vienmērīgu iesūkšanos. Galvenais – tie nedrīkst apžūt. Pieredze liecina, ka svaigā alksnī antiseptiķis iesūcas daudz labāk nekā priedē un apsē. Mitrus dēlīšus sakrauj kaudzē pēc shēmas – divas kārtas dēlīšu, dēlīšu starplikas, divas kārtas dēlīšu, dēlīšu starplikas. Šādi sakrautie tik ātri nežūst, antiseptiķis pagūst dziļāk iesūkties kokā.
Jumtu vislabāk naglot uz 40 x 50 mm latiņām. Starp pirmo un otro latiņu ir 250 mm, tālāk – 300 mm. Pirmo latiņu sagriež uz sāniem – 50 mm augstumā, pārējās stiprina plakaniski. Tādā veidā jumts veidojas līdzens. Ir arī cits veids, kā uzsākt jumta klāšanu. Šindeļus izgatavo ar trīsstūrveida (90 grādu leņķī) galiem. Latiņu liek uz plakanās puses, pienaglo ¼ daļu šindeļa, virs tā tālāk ½ šindeli un tālāk klāj veselus. Galu smailā forma lietus ūdenim veido noteci tālāk no ārsienas.
Šindeļu licēji agrāk prata izvairīties no kores dēļiem. To vietā viņi, ievērojot valdošo vēju virzienu, taisīja nadziņu – četru centimetru pārlaidumu, ko līdzeni nozāģēja. Vieglāk to darīt, ja pie kores piestiprina 40 mm biezu dēli un zāģē gar tā malu. Šāda konstrukcija pilnīgi aizsargā jumtu no nokrišņiem. Protams, var uzlikt arī tradicionālos kores dēļus, kurus pagatavo no 25 mm bieza un 150 – 180 mm plata zāģmateriāla. Vai sānu dēļus gatavo dekorētus vai galos izveido jumīti – tas ir gaumes jautājums. Zem šindeļu jumta nekas vairs nav nepieciešams. Tā var ekonomēt uz tvaika plēvi un papildus latojumu.
Kad jumts ir gadu nostāvējis, to var nokrāsot smuki ķieģeļsarkanu, izmantojot tā saucamās zviedru jeb miltu krāsas. No zviedriem tur nav ne vēsts, no miltiem gan. Krāsa ir absolūti dabiska, saules staru izturīga, ūdeni atgrūdoša un tvaiku caurlaidoša. To pats var pagatavot no ūdens (12 litri) svaigiem rudzu miltiem (2 kg), dzelzs vitriola (1 kg), dzelzs oksīda (2 kg), dabīgās pernicas (0,5 l) un sāls (0,5 kg). Šāda daudzuma pietiek viena meistara vienas dienas darbam. Process ir vienkāršs: verdošā ūdenī izšķīdina sāli un vitriolu un, rūpīgi maisot, ieber miltus. Jumta putru vāra 15 – 20 minūtes, tad tai pievieno dzelzs oksīdu un vāra vēl 15 – 20 minūtes. Pašās beigās (lai neizgaro!) pievieno dabīgo pernicu. Gatavai jābūt krējuma konsistencē un no otas lēnām jānoslīd. Krāsas viskozitāti regulē ar miltu daudzumu, toni – ar dzelzs oksīdu. Krāsa ir ruda, no gaišas krēma līdz piesātinātam ķieģeļu sarkanajam.
Krāsošanas laikā ar āmuriņu vispirms pielabo kādu atlocījušos dēlīti, izlīdušu jumta naglu vai citu sīku defektu. Krāsu biezā slānī, lai nosedz visas naglas un spraugas, klāj ar lielo maklovici. Strādā laikā, kad saulīte jau iet uz rieta pusi vai arī slēpjas aiz mākoņiem. Tā izsargājas no nevienmērīgas nožūšanas.
No vietējām izejvielām gatavota miltu krāsa izmaksā apmēram 50 – 60 santīmu kvadrātmetrā. Tas ir ļoti lēti, ja atceras, ka kalpošanas laiks ir teju desmit gadu. Pašdarināta jumta izmaksas ir nelielas – antiseptiķis 100 m2 jumtam izmaksā ap Ls 10, miltu krāsa – Ls 50. Ja lietaskoki neaug pašu mežā, labus alkšņa šindeļus var iegādāties pie mazajiem lauku ražotājiem par sešiem – astoņiem latiem kvadrātmetrā.
Ja tomēr vēl vajadzīgs padoms, savā pieredzē allaž gatavs dalīties žurnāla tradicionālās celtniecības eksperts Ojārs Skujiņš (tālr. 26755585).