Pieredzes stāsts: 3,5 kvadrātmetru pieliekamais kambaris pārtop vannasistabā

Pieredzes stāsts: 3,5 kvadrātmetru pieliekamais kambaris pārtop vannasistabā
Foto: Privātais arhīvs

Šķiet, ir cilvēki, kurus apmierina dzīvošana dzīvoklī un Rīgas steigā, bet ir tādi, kuri vēlas savu dabas stūrīti. Šis būs stāsts par bloga "Mājāzis" autoru Ansi Rozi, kurš ar savu ģimeni izvēlējās pārcelties no Rīgas dzīvokļa uz mazu māju Pierīgā bez tualetes.

Ansis saka, ka viņa mūža projekts ir ģimenes mazā māja. "Teju visiem reiz pienāk tas vecums, kad iknedēļas klubu naktsdzīve vairs nav aktuāla, arī lielveikala apmeklējums brīvdienās sirdi neaizkustina, un arvien biežāk pieķer sevi sapņojam par savu kaktiņu, savu zemes stūrīti. Daudziem šis sapnis tā arī paliek sapņa līmenī, visu mūžu gaidot, kad dzīvē tiks izvilkta lielā loze vai palaimēsies loterijā, vai banka piešķirs 200 000 kredītu sapņu mājas iegādei. Mēs izvēlējāmies citu ceļu – neatlikt sapni uz rītdienu, un, liekot lietā tās kārtis, ko dzīve iedalījusi, kā arī savas darbīgās rokas un izdomu, pirms četriem gadiem no betona džungļiem pārcēlāmies uz mazu namiņu," stāsta Ansis.

Viņš teic: "Lēmums pārdot trīsistabu dzīvokli un iegādāties remontējamu māju Pierīgā, ko par cenas starpību varētu pārbūvēt saviem spēkiem, neiekrītot kredītu jūgā, tika pieņemts, kad kārtējo reizi, atgriežoties no tālajiem laukiem, konstatējām, ka pie Rīgas daudzstāvu mājas nav kur novietot auto un visi lauku labumi bija jānes uz devīto stāvu, kas atrodas vēl puskvartālu tālāk, nekā mašīna nolikta, turklāt, dzīvokļu mājas liftā jau atkal kāds "inteliģents" kaimiņš bija ne vien smēķējis, bet arī piesārņojis liftu ar "savām dabīgajām vajadzībām". Tad sapratām, ka dzīvē kaut kas ir jāmaina.

Sākām meklēt jaunu dzīvesvietu. Bet bieži vien dzīve nepiedāvā ideālos variantus, šķiet, tā arī bija mūsu gadījumā, jo noskatītajā astoņdesmito gadu vidū celtajā vasaras mājā nebija paredzēta telpa labierīcībām, kur nu vēl tāda, lai ieliktu vannu – ja nu vienīgi uz viesistabas rēķina, bet tad vēlajos ziemas vakaros ģimenei mazajā viesistabā televizors būtu jāskatās, sēžot vienam aiz otra rindiņā, nu gluži kā kinoteātrī. Nebija arī īpaši daudz laika meklēt ģeniālus risinājumus, jo divu mēnešu laikā bija jāpārceļas, jo dzīvoklis Rīga bija jau pārdots un, turklāt, sieva bija trešā bērna gaidībās un tuvojās Ziemassvētki...

Kā jau minēju, tualetes mājā nebija, bet tuvojās aukstā ziema. Vienīgā loģiskā iespēja ierīkot vannasistabu šķita pieliekamajā kambarī, kas ir aptuveni 3,5 kvadrātmetrus maza telpa blakus virtuvei. Rakt bedri sētā un būvēt "sirsniņmāju" nelikās diez cik saistoši, ņemot vērā to, ka mājā bija plānots dzīvot arī ziemā.

Tā nu talkā tika ņemts zīmulis un papīrs, lai saprastu, kā un vai esošajā pieliekamajā ir iespējams izvietot gan podu, gan dušu. Vēl, protams, bija nepieciešama arī neliela izlietne. Tā kā klozetpoda izvietojumam nebija daudz variantu, tā atrašanās vieta jau sākotnēji tika nolemta šaurās taisnstūrveida telpas tālākajā galā. Izlietne tika novietota tieši pie durvīm, lai veikli var nomazgāt rokas. Atlika vien atrast vietu dušai.

Lieki gan piebilst, ka šaurā 3,5 kvadrātmetru telpā, kurā izvietots pods un izlietne, atrast vietu dušai nav tas visvieglāk paveicamais uzdevums. Nedaudz palauzot galvu, tapa skaidrs, ka dušai jābūt telpas vidū, jo gluži vienkārši nav citu variantu. Tad atcerējāmies ideju no ceļojuma uz kuģa – kajītes vannasistabā bija ļoti atjautīgi izmantots katrs centimetrs, lai ieekonomētu telpā vietu, respektīvi, visa tualetes telpa pildīja arī dušas kabīnes funkcijas. Tieši starp podu un izlietni tika ievietota duša, sanāk, ka tualetei un dušai ir vienota grīda, no kuras pēc mazgāšanās ar gumijas slotu palikušo ūdeni vienkārši saslauka trapā.

Tā nu aizguvām ideju no kajītes un jau pēc nedēļas bija ierīkota kanalizācijas sistēma, pa mājas apakšu telpā tika ievilktas caurules un lielie darbi varēja sākties!

Tālāk viss ritēja viegli – tika izvilktas kanalizācijas caurules, atbilstoši izplānotajām piesaistēm, izveidota hidro un siltuma izolācija, un tad visu betonējām.

Ūdens apgādei tika izmantotas polipropilēna kausējamās caurules. Internetā izpētīju, ka šī tehnoloģija atzīta par visērtāko un lētāko. Ierīci cauruļu sakausēšanai iznomājām būvtehnikas nomas kompānijā. Arī pats cauruļu savienošanas process bija gaužām vienkāršs. Šajā procesā ir svarīgi visu laiku domāt uz priekšu – vismaz piecus soļus, jo pēcāk reiz sakausētās caurules vairs atvienot nebūs iespējams.

Kad caurules bija savilktas, sāku skrūvēt konstrukciju ģipškartona stiprināšanai. Ņemot vērā to, ka nu gar sienām bija savilktas komunikācijas un arī pašai riģipša konstrukcijai ir kaut kāds biezums, telpas kvadratūra vairs nebija 3,5 kvadrātmetri, bet nu jau tikai aptuveni 3 kvadrātmetri. Bet ko nu vairs, atlika tikai censties pieturēties pie plāna un turpināt darbus. Pēc pāris dienām sienas bija gatavas, atlika vien veikt dekoratīvo apdari, piestiprināt santehniku, un tad jau beidzot varējām arī nomazgāties!

Flīzēšanas, krāsošanas un santehnikas pieslēgšanas darbi aizņēma vēl pāris dienas un naktis."

Source info

DELFI Tava Māja


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl


Tava Māja iesaka