Foto: Publicitātes foto/Artis Gustovskis

Līdz šim Kauņa man bijusi pilsēta, kurai tikai braukts cauri. Arī tad, kad posos brīvdienām, no draugiem ne reizi vien dzirdēju: "Ko tu tur darīsi? Tur taču nekā nav!". Izrādās, ir gan.

Lūk, desmit iemesli, lai, plānojot īsāku atpūtu aiz dzimtās zemes robežām, maršrutā iekļautu pāris dienas otrā lielākajā Lietuvas pilsētā.

Vecpilsēta jeb "senamiestis". Protams, tā ir obligātajā programmā jebkurā pilsētā, un Kauņa nav izņēmums. Centrālie apskates objekti noteikti ir Rātsnams un tā laukums, Kauņas pils, kur joprojām spokojoties to ieslodzīto dvēseles, kas pils cietumā tika turēti 16. gadsimtā, Pērkona nams, kas piederējis Hanzas tirgotājiem un ir dažādu leģendu apvīts. Arī baznīcu un citu ievērības cienīgu celtņu tur ir daudz, tāpēc krietna pastaiga garantēta.

Foto: Publicitātes foto/Artis Gustovskis
Vēsture. Tiem, kam interesē aizgājušo gadsimtu notikumi, Kauņa, kas, starp citu, ir vienīgā Jauno laiku Hanzas savienības pilsēta Lietuvā, ir kā radīta. Bet noteikti iesaku atrast labu gidu. Mani ar biedriem pa pilsētu vadāja Ludmila Vitkiene, kas par savu pilsētu stāsta ar tādu dedzību, ka aizrāva pat mani, kam vēstures stundas skolas gados uzdzina miegu.

Starpkaru arhitektūra. Kad ekskursijas programmā izlasīju, ka būs jādodas skatīties starpkaru arhitektūra, jau biju gatava "bastot" un šo laiku veltīt kādas vietējās kafejnīciņas novērtēšanai. Vēlāk ne brīdi nenožēloju, ka aizlaisties tomēr neizdevās. 20. gadsimta pirmajā pusē, kad Kauņa pildīja Lietuvas galvaspilsētas funkcijas, tapušie nami ir iespaidīgi, un ne velti Kauņa kā pirmā pilsēta Viduseiropā un Austrumeiropā ieguvusi UNESCO dizaina pilsētas statusu.

Ja laiks ir ierobežots un visu pagūt nesanāk, noteikti der aplūkot Kauņas centrālo pastu un Kauņas valsts filharmoniju, kas agrāk bijis Tieslietu ministrijas un Seima nams.

Foto: Publicitātes foto/Artis Gustovskis

Kristus Augšāmcelšanās baznīca. Baznīcas celtniecība tika sākta aizvadītā gadsimta trīsdesmitajos gados, bet līdz ar Lietuvas neatkarības zaudēšanu darbi apstājās. 1952. gadā iespaidīgajā celtnē tika ierīkots Radio rūpnīcas mehāniskais centrs, bet iesvētītā kā baznīca tā tika 2004. gadā, vairāk nekā 70 gadus pēc celtniecības sākuma. Ir divi iemesli to aplūkot – pati ēka, kas vairāk līdzinās debesskrāpim, nevis baznīcai, un skats, kas paveras no tās jumta.

Sveču liešana. Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc vajag ceļot – tieši ceļojumos visbiežāk rodas iespēja kaut ko dzīvē darīt pirmo reizi. Piemēram, liet sveces. Tāda iespēja ir Lietuviešu tautas mūzikas instrumentu muzeja pagrabā, kur spēcīgā smarža un process – pacietīgi ar krūzīti lejot karsto bišu vasku uz koka ratam piesietām daktīm, līdz izveidojas svece – noved gluži meditatīvā stāvoklī.

Foto: Publicitātes foto/Artis Gustovskis

Vai tu zini, kas ir "bičiulis"? Nebēdā, es arī nezināju, bet, lejot sveces, noskaidroju, ka tā lietuvieši dēvē sirdsdraugu. Vārds cēlies no lietuviešu vārda "bite", un parāda, cik liela loma valsts tautsaimniecībā bijusi bišu vaskam un cik īpašas attiecības lietuviešiem ir ar bitēm. Kāpēc šis ir kā atsevišķs punkts pie iemesliem, kāpēc jāuzkavējas Kauņā? Īstu "bičiuli" jūs diezin vai pāris brīvdienu laikā atradīsiet, bet cilvēki Kauņā ir draudzīgi un sarunas ar vietējiem arī te ļauj uzzināt daudz tāda, par ko pat nenojauti.

Foto: Publicitātes foto/Artis Gustovskis

Pašaizles klostera ansamblis. Baroka arhitektūras paraugstunda un miera osta steidzīgajiem – pat ja nekam netici, vietas atmosfēra pārņem un vismaz uz brīdi ļauj aizmirst visus kreņķus, neizdarītos darbus vai citus mūsdienu cilvēka stresiņa iemeslus.

Starp citu, te savu "čeklisti" iespējams papildināt tiem ceļotājiem, kuri par mērķi izvirzījuši nakšņošanu neparastās vietās. Šeit darbojas Viesmīlības komplekss, kur var gan baudīt gardas maltītes, gan pārlaist nakti.

Foto: Publicitātes foto/Artis Gustovskis

Funikulieris. Vienmēr esmu apskaudusi tos, kuru pilsētās ir funikulieris, tāpēc obligāts punkts programmā bija brauciens ar Zaļā kalna (Žaļakaļņa) funikulieri. Pusotru minūti ilga sajūsma garantēta! Jauki dzelteni vagoniņi, kas saglabājušies vēl no pirmskara laikiem, un fantastisks skats – tas pilnīgi noteikti attaisnoja cerības, kā arī ātri un ērti ļāva nokļūt pie Kristus Augšāmcelšanās baznīcas.

Ēdiens. Ceļotāji dalās divās daļās – vieniem patīk paēst un viņi meklēs un izmantos visas iespējas nobaudīt garšīgāko vai neparastāko, ko galamērķī iespējams dabūt, bet citiem ēdiens ir tikai "degviela", lai bezspēkā nenokristu skrējienā pa apskates vietām. Es piederu pie pirmajiem, tāpēc arī šajā braucienā bija svarīgi panašķoties.

Par cepelīniem viss ir skaidrs – ja esi bijis Lietuvā, bet neesi ēdis gardās un sātīgās kartupeļu-gaļas lielklimpas, vari uzskatīt, ka nekur neesi bijis.

Bet izrādās, ka Lietuvas virtuvē ir arī daudz smalkāku un niansēm bagātāku ēdienu, par ko pārliecinājos restorānā "Medziotoju uzeiga", kas atrodas Rātslaukumā un kur, kā liecina bildes pie sienām, viesojusies arī mūsu Laima Vaikule, un augstākminētā klostera Viesmīlības kompleksa "Monte Pacis" restorānā, kur ēdu lasi, kura dēļ noteikti tur atgriezīšos.

Foto: Publicitātes foto/Artis Gustovskis

Laiskošanās un bezmērķīga klaiņošana. Ja esi no tiem ceļotājiem, kam vairāk par visu nepatīk jozt bariņā pakaļ gidam, pusstundu mīņāties ap kaut kādām drupām vai stīvu kaklu blenzt uz freskām, kamēr kāds fonā uzskaita visu, ko tās gadsimtu gaitā pārdzīvojušas, Kauņa pilnīgi noteikti der arī tev.

Pat rudenīgi vēsajā un pelēkajā laikā tā aicināt aicina uz klīšanu pa ielām bez noteikta mērķa – var sākt ar Laisves aleju, kas ir viena no garākajām gājēju ielām Eiropā, un tad jau ļauties, lai kājas nes, kur vēlas, pa ceļam apsildot kājas un degunu kādā no daudzajiem muzejiem vai mājīgajām kafejnīciņām, uztaisot kādu selfiju vai skaistu instagrammu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!