Kamēr aizvien vairāk Jaunās pasaules valstu piesaka sevi kā kvalitatīvu vīnu ražotājas, Francija, un īpaši Bordo, ar labiem vīniem asociējusies gadsimtiem ilgi. Domāju, ka skaidrot, kāda ir Bordo loma Eiropas vīnu rūpniecībā, ir lieki, vien piebildīšu, ka gada laikā reģionā saražo man neaptveramu vīna daudzumu – 850 miljonu pudeļu (citos avotos 930 miljonu), sākot ar vienkāršajiem "vin du table" jeb galda vīniem, līdz pasaulē dārgākajiem – "Premier Grand Cru Classé" no slavenākajām vīna darītavām kā, piemēram, "Châteaux Margaux", "Château Mouton Rothschild", u.c.
Tās, kas citiem ir parastas ceļa norādes, vīna cienītājiem vairāk atgādina etiķetes. Tik pazīstami un bieži redzēti vārdi: "Bordeaux", "Saint-Emilion", "Pomerol", "Médoc", "Graves", "Libournais", "Sauternais" un citi.
Vietējo vīnu pētījumus turpinām šarmantajā Bordo vecpilsētā, piesēžot dzelteni izkrāsotā bistro, kādā no svētdienai netipiski dzīvajiem pilsētas laukumiem un pasūtot "due verre vin rouge". Bordo ir pietiekami liela, labi saglabāta un pavisam dzīva Francijas pilsēta.
Vispārējās atslābinātības dēļ ir grūti noticēt, ka tā ir otrā apmeklētākā Francijas pilsēta, varbūt tādēļ sajūtu ziņā attāli līdzīga Parīzei pirms divdesmit gadiem. Dažādajos pilsētas rajonos katrs atradīs sev piemērotu kafejnīcu, kur piesēst un ķert mirkli baudīšanai vai kādā no neskaitāmajiem antikvariātiem atradīs zudušo laiku. Daudzās centra mājās ir balkoni, greznākie un lielākie ir otrā stāva dzīvokļiem. Vakaros var redzēt, kā šajos dzīvokļos tiek rīkotas nesteidzīgas vakariņas un satikšanās ar draugiem, galdā tiek celti gardākie vīni un smalkākās delikateses, saimnieki ciemiņiem labprāt demonstrē savas gatavošanas iemaņas.
Vārds "bordo" saistās ar kultūras nama aizkaru krāsu, meiteņu sarkanvīna lūpām un zobiem vēlākā pievakarē, protams, arī Latvijas karogu. "Bordeaux" vārda karaliskā izruna, kuru atpazīst "vīna pazinēji", liek ķiķināt kā sarkanvīna lūpu dāmām pēc šampanieša pirmās glāzes.
Jasmīni jūnija vidū jau sen ir noziedējuši, pilsētās zied liepas un kāršu rozes, bet nedaudzajās pļavās, kur vēl nav iestādīti vīnogulāji, zied magones. Arī vīnogulāji ir nesen noziedējuši un uz tiem pamazām veidojas ogu aizmetņi; tie drīz tiks bezkaislīgi apcirpti, atstājot tikai perspektīvākos vīnogu ķekarus, pēc tam vīnogulājiem tiks rautas nost arī lapas un kārtējo reizi apgriezti jaunie dzinumi. Nebeidzams process, kura rezultāts, veiksmes gadījumā, ir pārsimt pudeļu augstvērtīga vīna.
Par "monsieur" mani te uzrunā pat pavisam mazi bērni, nemaz nerunājot par "bonjour", "bonsoir", "ça va", "merci" un pārējām pieklājības frāzēm, kuras saņemu restorānā vai veikalā; brīžiem tās spiež justies kā kungam. Neesmu pārliecināts par franču valodas vārdu pareizu izrunu (nepieminot pareizrakstību), tomēr jūtu vajadzību tos iekšēji izteikt. Dažreiz pat atkārtoti. Citkārt saņemos kaut ko pasūtīt restorānā vai nopirkt veikalā, lietojot agrāk apgūtās franču valodas frāzes. Pretēji gaidītajam, tieku saprasts un neviens nemēģina labot manu izrunu. Bordo angliski spēj sazināties lielākā daļa apkalpotāju un pārdevēju.
Šķiet, ka labāk par visu iespējamo muzeju, baznīcu un mākslas galeriju apmeklēšanu ir Kaudzīšu vai, ja tā labāk patīk, Ziedoņa stilā stundām ilgi kājām klejot pa Francijas laukiem, pusdienlaikā piesēžot piknikam kādā, vēlams, nemiglotā vīnogu laukā ar svaigu vietējo maizi, vīnu un sieru.
Kājām staigāt pa slavenākajiem Francijas vīna laukiem ir tāda izmirstoša džentlmeņu izklaide, ar ko te nenodarbojas vairs tikai retais, tā vietā laukiem tiem izskriets cauri īrētā automašīnā vai tūristu vilcieniņā, austiņās klausoties pieejamo skaidrojumu piecās valodās.
Vīnu degustācijās atslēgas vārdi seko cits citam ar apbrīnojamu regularitāti. Visbiežāk ievadvārdi satur tanīnus, tiem seko tāda kā parole: "full body Bordeaux" (pilnmiesīgs Bordo vīns), bet pēc otrās vai trešās glāzes lietā tiek likts smagais arsenāls ar mistisko teruāru priekšgalā, parasti to pavada īsāks vai garāks unikālās augsnes un reljefa raksturojums.
Vīna tūres "atslodzes dienā" iesaku padomāt par Eiropas augstākās kāpas Pilā ("Dune du Pilat") apmeklējumu. Tas ir Francijas ainavai netipisks, 110 metrus augsts smilšu sanesums Atlantijas okeāna piekrastē, apmēram stundas brauciena attālumā no Bordo. Turpat blakus esošais Arkašonas līcis ir īpaši piemērots, lai iepazītos ar vietējām austeru audzēšanas tradīcijām, apmeklējot neskaitāmos zvejnieku ciematus un, protams, nogaršojot pašas austeres (pieejami arī jūras gliemeži un garneles).
Visvienkāršākās cilvēka cienīgai dzīvei nepieciešamās lietas: ik rītu svaigi cepta maize, labs, lēts vīns, Atlantijas okeāna zivis un dažas austeres. Tas viss, atceroties drēgnos ziemas vakarus Rīgā, šķiet pārāk buržuāziski. Šajā ziņā lielākais buržujs bija Jēzus, jo tieši šīs ir bībeliskās gastronomijas pamatlietas – maize, vīns un zivis.
Deviņos no rīta Bordo Sanmišela laukumā tiek izlikti restorānu galdiņi, kaut kur tālumā ir dzirdams akordeons un pilsētnieki nesteidzīgi dodas uz darbu. Trešdiena ir vienīgā diena, kad laukumā nav tirgus, sestdienās tur tiek pārdoti pārtikas produkti, pārējās dienās laukums pārvēršas dzīvīgā krāmu bodītē, kuru jau no agra rīta apmeklē vietējie iedzīvotāji, zinīgi apskatot noputējušus traukus, nodzeltējušas fotogrāfijas, apskrāpētas mēbeles un uz ātru roku nospodrinātās sudrablietas.
Turpat blakus, desmit minūšu gājiena attālumā ir "Marche des Capucines" (slēgts pirmdienā), paradīze katram, kuram patīk gatavot jeb tikai runāt par ēdienu. Te iespējams satikt zinošus pārdevējus un iesaistīties aizraujošās sarunās ar degustācijas elementiem par franču sieriem, desām, dažādajām jūras veltēm un to labākajiem pagatavošanas paņēmieniem, vai arī iestiprināties tālākajam dienas gaitām kādā no tirgus kafejnīcām.
Francijā nekas nav vienkārši, īpaši, ja tas attiecas uz iestāžu vai ēstuvju darba laikiem. Sākumā ir jāizvēlas, kur ēst (izvēli – kad ēst – francūži ir izdarījuši neatminami sen, atverot restorānus noteiktās stundās). Kad esi apsēdies, sākas atbildīgākā daļa ar uzkodu, pamatēdiena un deserta izvēli. Bordo reģionā šo, jau tā citkārt sarežģīto procesu, apgrūtina arī kārdinājums (vajadzība) izvēlēties maltītei garšas ziņā atbilstošāko vīnu. Vienlaicīgi apsverot vīnogu, reģionu, vīna darītāju un ražas gadu.
Pētot ēdienkaršu dzērienu pielikumus, nav skaidrs, kādēļ ģenerālis Šarls de Golls izvēlējās sūdzēties par nācijas pārvaldības grūtībām, kā iemeslu minot iespaidīgo siera šķirņu daudzumu, nevis milzīgo alkoholisko dzērienu (ne tikai no vīnogām ražoto) dažādību Francijā.("How can anyone govern a nation that has two hundred and forty-six different kinds of cheese?" , Šarls de Golls). Mazajā "Saint Emilion" ciematā ir vairāk par 800 vīna darītavām, nemaz nerunājot par Bordo reģionu ar 7375 ražotājiem vai visu Franciju kopā.
Francijas virtuve pašlaik līdzinās franču mersedesiem – "Renault", "Citroen", "Peugeot". Lai kā franču autoražotāji necenstos būt stilīgi un ar skatu uz rītdienu, viņi ir vēsture. Vēsture, bez kuras mūsu nākotnei nebūtu rasola īstu svinību galdā, pastētes ledusskapī, lielāko daļu ikdienas mīklu, krēmkūku, eklēru, makarūnu, konjaka bēru galdā, šampanieša kāzās, Napoleona kūkas un revolūcijas, Brijā-Savarēna gastrofilosofijas, Edītes Piafas "didžestīvmūzikas", Bridžitas Bordo seksapīla, Remarka smeldzes un kalvadosa, Van Goga audeklos uztrieptā skaistuma vai nogrieztās auss absinta ietekmē.
Iemesli ir daži un pamatīgi: mēs esam jaunā, bet viņi vecā Eiropa. Paceļu glāzi un salutējot pagarās vakariņās izbaudām viņu tagadni, mūsu nebijušo pagātni.
Jau Napoleons slavēja vīna cildenās īpašības, bet varbūt tieši vīns bija pamatā vēstures grāmatās aprakstītajiem notikumiem? ("Wine is inspiring and adds greatly to the joy of living", Napoleons Bonaparts) Šo viedo vārdu iedvesmoti, pēkšņu lietusgāžu pārlaišanai, "Sant Emilion" ciemata vienīgajā bulangeri iegādājamies "demi" izmēra (375 ml) "Chateau Turcaud Bordeax 2015", klasisku bageti, citronu tarti un kafiju. Neviena nosodoša skatiena vai piezīmes par raudzētas vīnogu sulas lietošanu brokastīs, vien izpratnes pilns jautājums – atkorķēt?
Ceļojuma laikā nepamet kinematogrāfiska sajūta. Šķiet, esam to visu jau redzējuši klasiskajās franču, Otara Joseliani vai daudz nesenākās un banālākās amerikāņu filmās – ainaviski vīnogu lauki, neskaitāmi grezni "château", mazas pilsētiņas, nepiespiestas sarunas un joki, kādi iespējami tikai tādā vidē. Vien trūkst kāda laipna savādnieka, kurš negaidīti mainītu notikumu gaitu, aicinot atvērt pudeli vīna, lai dalītos ar lielisku stāstu vai sen glabātu noslēpumu.
