Apsolītā zeme: stāsts par Jeruzalemes jumtiem un Izraēlas apskatīšanu

Apsolītā zeme: stāsts par Jeruzalemes jumtiem un Izraēlas apskatīšanu
Foto: Aina Nemiro

Kādā no pastkartēm Izraēlas valsts kontūra attēlota sievietes auguma veidolā ar nozīmīgākajiem punktiem uz tā. Pastkartē redzamais augums acīmredzami pieder jaunai sievietei, taču mēs Izraēlu iepazinām kā kundzi, kas slēpj sevī pasaules sākuma mītus un patiesības. Viņa samiedz acis saulē, draudzīgi uzsmaida un pacienā mūs ar turku kafiju, kurai īpašu aromātu piešķir iemestā šķipsna kardamona.

Apsolītā zeme: stāsts par Jeruzalemes jumtiem un Izraēlas apskatīšanu
Foto: Aina Nemiro

Lai gan uz Izraēlu nebraucām svētvietu dēļ, tomēr reliģiju krustugunis te jūtamas ik uz soļa. Lielākoties Izraēlā tūrisms pastāv reliģijas dēļ, tāpēc ceļvežos pieminētie dievnami ir tūristu ielenkti. Mēs drīzāk tiecāmies iepazīt Izraēlu caur cilvēcisko, emocionālo un gastronomisko šķautni. Tas mums izdevās. Cilvēku atvērtību un viesmīlību izjutām ik uz soļa.

Jau turpat, Telavivas lidostā, veiksmīgi izturot pusotras stundas gaidīšanu uz pasu kontroli, sākam šaubīties, vai riskēt un nomāt automašīnu, vai tomēr doties ceļojumā, izmantojot sabiedrisko transportu. Pamanījis skatienā šaubas un meklējumus, mūs uzrunā kāds vīrs, kura dzimtene ir Lietuva un kurš jau vairākus gadus strādā Izraēlā par gidu. Viņš gan mūs sabiedē par automašīnas neērto un bīstamo lietošanu Izraēlā, toties pastāsta daudz noderīgas informācijas. Ierāda mums arī ērtu veidu, kā nokļūt uz Jeruzalemi. Mikroautobuss, braucot Šūmahera ātrumā, mūs aizved līdz "Airbnb" rezervētā dzīvokļa durvīm. Atslēdziņu atrodam slēgtā seifā. Un arī dzīvoklī mūs pārsteidz viesmīlīgs žests – vīns un šokolāde. Ir vērts uzsaukt "priekā" par veiksmīgo ierašanos Svētajā zemē.

Paskatoties kartē, konstatējam, ka Jeruzalemes vecpilsēta atrodas 25 minūšu gājiena attālumā. Velkam kājās kedas un drīz vien esam pie Jaffa vārtiem. Pirmais iespaids ir, kā nokļūstot kādā austrumu pasakā par lidojošiem paklājiem un burvju lampām. Tomēr mums, izsalkušajiem, vecpilsēta vakara stundā nav draudzīga. Mūs aicina piesēst kādā no ielas kafejnīcām, tā saucamajām tūristu lamatām, kur pārmaksājam par vidējas kvalitātes ēdienu, toties kārtējo reizi gūstam mācību par laicīgi saplānotām ēdienreizēm ceļojumā. Atpakaļceļā uz mājvietu izbaudām pastaigu pa naksnīgo Jeruzalemi. Nākamai dienai plāns ir gatavs – jāatgriežas Jeruzalemes vecpilsētā, lai pamatīgāk to iepazītu.

Jaunās dienas pastaigu sākam pa Jeruzalemes Armēņu kvartālu, kas ir jūtami klusāks un noslēgtāks par pārējiem. Ieraugām dažas armēņu keramikas darbnīcas – bodītes, suvenīru veikali vēl miegaini – Izraēlā tūrisma sezona vēl snauž. Esam pienākuši pie Ciānas vārtiem, 1948. gada Neatkarības kara notikumu dēļ tie tiek saukti arī par Ievainotajiem vārtiem, to sienas ir ložu caurumiem klātas. Tālāk mūsu ceļš ved uz Rietumu sienu (saukta par Raudu mūri), pirms tam gan jāiziet cauri mantu un somu kontrolei. Pie Raudu mūra tūristus pievelk lūgšanu rituāla noskaņa – te ir lūgšanu sēdvietas, svēto rakstu grāmatu plaukts.

Apsolītā zeme: stāsts par Jeruzalemes jumtiem un Izraēlas apskatīšanu
Foto: Aina Nemiro

Tālāk mēs ar vīru, iestiprinājušies ar vietējo tirgotāju ieteikto humusu, devāmies meklēt iespēju, kur varētu redzēt Jeruzalemi no augšas. Vīrs, ejot pa tirgotāju ieliņām ar karti rokā, piestāj pie viena paklāju tirgoņa. "Kā tikt uz vietu, kur Jeruzalemi var redzēt no jumta augšas?" vīrs jautā. "Ā, jūs gribat tikt uz jumta? Nāciet, no mana veikala var uzkāpt uz jumta. Cik jūs esat? Divi? Tad kopā 40 šekeļi (ap 10 eiro)." Vīrs vēl mēģina kaulēties. Tomēr armēņu un, kā vēlāk viņš pats atklās, pa pusei arābu izcelsmes vīrietis jau skrien augšā pa kāpnēm un sauc mūs līdzi. Vīrs arī ļaujas šai avantūrai un seko viņam. Es, mazliet lēnāk iedama un sarunu nedzirdējusi, neizpratnē, kur vīrs nozūd un sauc mani līdzi, samulstu, tomēr arī dodos pa metāla kāpnēm augšā.

Apsolītā zeme: stāsts par Jeruzalemes jumtiem un Izraēlas apskatīšanu
Foto: Aina Nemiro

Tiekam uz pussagruvušiem bēniņiem, kur laipnais vīrs ierāda: "Ja dāma vēlas tualeti, tad šeit tāda ir." Un tūlīt pat esam uz jumta. Pie jumta izejas laiku pavada ebreju puikas. Ļoti steidzīgā solī armēņu vīrs, norādot uz dažādām ēkām, mums stāsta, ka turpat bijusi viņa skola, bet tagad vairs nav. Tur ir tāda baznīca, tur Olīvkoku parks. "Jā, te ir ļoti skaisti!" viņš jož ātrā solī un runā. Vīrs, mēģinot izmantot iespēju parunāt ar vietējo Jeruzalemes iedzīvotāju, sāk uzdot dažādus jautājumus: "Kā jūs, dažādas tautas un reliģijas, te sadzīvojat?" "Mēs labi sadzīvojam, bet ebrejiem mēs neesam labi, viņi pastāvīgi meklē ieganstu mums ieriebt, bet mēs turamies distancē viens no otra."

"Un jūs? Jums ir bērni?" viņš pēkšņi jautā. Kad Izraēlā jau pabūsim vairākas dienas, tad sapratu, ka šeit šis jautājums ir būtisks. Pēc tam mums tas tiks uzdots vēl vairākas reizes. "Mums divas meitas." vīrs atbild. "Ooo, meitas! Man ir četri dēli, un tagad mēs ar sievu gaidām meitiņu. Es noteikti jūtu, ka būs meita. Ja ne, tad nositīšu!" Nevar saprast, vai tas ir joks, vai viņa stiprās alkas pēc meitiņas.

Jau sākam nojaust, ka mūsu 10 eiro vērtā ekskursija tuvojas beigām, mēģinām vēl meklēt ieguvumus. Jautājam, ko mums vēl vajadzētu apskatīt Jeruzalemē. Viņš atbild: "Dodieties uz "Damascus gate", tur paņemiet taksi un dodieties uz Olīvkoku parka skatu laukumu. Taksists jums prasīs 100 šekeļus, nedodiet. Sakiet, ka dosiet 50 šekeļus, un viņš piekritīs... Izraēlā tev neviens naudu nenozags un neatņems, tu pats šo naudu atdosi labprātīgi." Atpakaļceļā uz izeju vēl paspējam pajautāt par karu un Gazas joslu. Uz ko viņš atbild ar lielu niknumu: "Tie ir galīgi traki ļaudis, kas dodas tur karot, viņi ir bīstami. Viņi karo ar vīziju, ka pēc nāves viņiem būs 10 sievas un svētlaime. Es nekad nedotos uz turieni!"

Atpakaļceļā pie ieejas durvīm mūs gaida kaudze ar būvgružiem un atkritumiem kā šķērslis, lai tiktu iekšā. Un tad pēkšņi savā valodā rupji apsauc tos jauniešus, kas te "laiski" pavada laiku.

Esam lejā atpakaļ tirgotāju ielā, vīrs neatmet domu par kaulēšanos un tomēr sarunā šīs ekskursijas maksu par 20 šekeļiem.

Man nākas secināt, ka tur, Jeruzalemes jumtos, mums bijusi vērtīgākā saruna Izraēlā – neko dižu neredzējām, bet tik daudz interesanta sajutām un dzirdējām.

Tālāk dodamies armēņu kunga ieteiktajā virzienā. Un, kad esam Olīvkoku kalna skatu laukumā, izdodas pieredzēt fantastisku skatu uz Jeruzalemes vecpilsētu.

Apsolītā zeme: stāsts par Jeruzalemes jumtiem un Izraēlas apskatīšanu
Foto: Aina Nemiro

Iestājoties tumsai, ārpus vecpilsētas iepazīstam citu Jeruzalemi, kur "Mahane Yehuda" tirgus letes aizveras ar grafiti mākslas aizslietņiem un placis pārvēršas par kafejnīcu un bāru apmeklētāju pulcēšanās vietu – laipni lūgti ievilkt ūdenspīpes dūmu vai apēst sulīgu falafelu.

Apsolītā zeme: stāsts par Jeruzalemes jumtiem un Izraēlas apskatīšanu
Foto: Aina Nemiro

Lai gan ir trešdienas vakars, apkaimē mudžēt mudž no vakara baudītāju pilniem restorāniem, mums paveicas – bez galdiņa rezervācijas uz divām stundām tiekam vienā no Izraēlas labākajiem restorāniem "Machneyuda", kur viesmīļi apkalpo, dejojot skaļas mūzikas pavadījumā, ik pa laikam pie kāda no galdiņiem ierauj pa uzsauktam "šotiņam". Pavāri atklātā virtuvē dedzina, kūpina un dekorē ēdienu. Svinam dzīvi!

Naktī jūtīgāko ceļotāju miegu var iztraucēt Izraēlā atskaņotās lūgšanas. Tās ir tik skaļas kā pie mums dzirdamās trauksmes sirēnas. Šī tradīcija ir viena no lietām, kura pārsteidza visvairāk. Lūgšana, kas nav klusa un intīma, bet tāda, kas paziņo, sasauc un apvieno cilvēkus.

Apsolītā zeme: stāsts par Jeruzalemes jumtiem un Izraēlas apskatīšanu
Foto: Aina Nemiro

Pavadot Jeruzalemē trīs dienas un apsverot savus tālākos plānus doties uz Nāves jūru, Nācareti, Galileja jūru un pēc tam atpakaļ uz Telavivu, tomēr pārvaram šaubas un iznomājam automašīnu, lai būtu paši sava laika pavēlnieki. Dabūjuši automašīnu, vakarā dodamies uz Izraēlas muzeju, kas ir moderns un plašs izstāžu komplekss (vienu dienu nedēļā tam ir vēlais darba laiks). Mūs interesē mūsdienu skandalozā Ķīnas mākslinieka "Aiweiwei" izstāde.

Apsolītā zeme: stāsts par Jeruzalemes jumtiem un Izraēlas apskatīšanu
Foto: Aina Nemiro

Taču arī pārējās izstādes ir grandiozi iekārtotas – gan Izraēlas vēstures ekspozīcija, gan mūsdienu māksla. Ir vērts muzejā pavadīt pat veselu dienu, ārpusē atrodas Jeruzalemes pilsētas makets valdnieka Hēroda laikā. Gandrīz par visiem izstādes objektiem ir iespēja noklausīties audio gida stāstījumu. Pirmajā stāvā ir kafejnīca un restorāns – nesteidzīgie te var nogaršot arī vairākus Izraēlas tradicionālos ēdienus, iemalkojot vīnu.

Vieta, kas nešaubīgi asociējas ar Izraēlu, ir Nāves jūra un tuksneša ainavas, tāpēc vienu dienu veltām šim piedzīvojumam. Dodamies uz Masadas cietoksni, kas atrodas augstas klints virsotnē netālu no Nāves jūras. Pusotras stundas braucienā, jūras līmenim arvien samazinoties un gaisa temperatūrai paaugstinoties, esam klāt, lai "iekarotu" Masadas virsotni.

Apsolītā zeme: stāsts par Jeruzalemes jumtiem un Izraēlas apskatīšanu
Foto: Aina Nemiro

Neesam gan tik drosmīgi, lai kāptu augšā kājām, tāpēc nopērkam trošu vagoniņa biļeti vienā virzienā ar nodomu lejā pa "čūskas taku" kāpt kājām. Kā obligāts ekipējums šeit ir nepieciešamas saulesbrilles, jo acis žilbst no gaišā saules starojuma. Cietoksnis veidots 30. gadā pirms mūsu ēras kā patvērums valdniekam Hērodam un viņa 960 cilvēku apkalpei. Tā plānojums ir grandiozs un apbrīnojams – gan ūdens apgādes sistēma, gan ēdiena uzglabāšanas vietas, gan pirts. Tomēr mūsu ēras 73. gadā romiešiem izdevās uzbērt akmeņu rampu, kas ļāva cietoksni iekarot un iznīcināt.

Kad esam nokāpuši lejā, esam pagalam noguruši un izsalkuši, par laimi tūrisma kompleksā ir paredzētas vietas un iespējas paēst arī daudziem apmeklētājiem. Diezgan ātri esam tikuši pie gardām pusdienām un noskaņoti doties tālāk.

Apsolītā zeme: stāsts par Jeruzalemes jumtiem un Izraēlas apskatīšanu
Foto: Aina Nemiro

Īstais brīdis meklēt iespēju nopeldēties Nāves jūrā. Esam piefiksējuši tuvāko kūrortciematiņu Ein Bokek, kur pludmale ir aprīkota ar visu nepieciešamo (ģērbtuves un atvērtā duša), lai sāļajā ūdenī būtu ērti nopeldēties. Sāļais ūdens patiešām ir pārsteidzošas konsistences - apakšā ir sāls graudi, ko var smelt plaukstās, apbrīnojot Nāves jūras dabu, kas gan šobrīd ir uzskatāma par apdraudētu.

Tālāk mūsu ceļš ved uz Nācaretes pilsētu. Tur cerējām nokļūt pagalmos, kur Jēzus Kristus bērnībā spēlēja futbolu un saticis pirmo mīlestību, taču mums pilsēta aizķeras atmiņās ar turku saldumu beķereju "Almokhtar", kur viesmīlis mums ielej termosa kafiju un piedāvā labāku pilsētas karti. Izejot pa šaurajām un klusajām Nācaretes vecpilsētas ielām, ieklīstam omulīgā kultūras un mākslas vietā "Liwan culture cafe", kur iedzeram alu un apskatām vietējos mākslas darbus. Naktī, uzkāpjot pilsētas augstākajos punktos, paveras fantastisks skats uz izgaismotajām ielām un Svētās Marijas Pasludināšanas baziliku.

Apsolītā zeme: stāsts par Jeruzalemes jumtiem un Izraēlas apskatīšanu
Foto: Aina Nemiro

Vienu dienu veltām Tibērija ezera apkārtnes apskatei. Šajā Izraēlas ziemeļu daļā paveras tuksnesim pilnīgi pretēji dabas skati – zaļās pļavas un kalni apkārt Galilejas jūrai jeb Tibērija ezeram. Tā kā attālums nav liels, tad apbraucam apkārt ezeram, nobraucot gar Sīrijas robežu, kur noteiktās vietās ir pasu pārbaude. Ciematiņā "Ein Gev" atrodam ceļu, lai uzbrauktu augstu kalnos un izbaudītu skatu uz kalnu ieskauto ezeru. Saulrieta pastaigu izbaudām Svētlaimes kalnā (Mount of Beautitudes), kur sajūtam mierpilno atmosfēru, ienākot Romas katoļu kapelā un tās ziedošajā dārzā.

Ceļā uz Telavivu siltu un saulainu dienu pavadām pilsētiņā Akko (Acre), Vidusjūras krastā. Telavivā esam vēlu vakarā. Mūsu skaisti restaurētais dzīvoklis ar vitrāžām logos atrodas tuvāk vecpilsētai Jaffā. No rīta brokastis ieturam 20 minūšu pastaigas attālumā esošajā kafejnīcā "Basma Cafe", kur nogaršojam tradicionālo brokastu ēdienu "shakshuka" – ceptas olas tomātu, zaļumu un austrumu garšvielu mērcē, pasniegtas karstā pannā. Jaffa ir tirgotāju vieta, te var ienirt antīko mēbeļu, mākslas priekšmetu un "blusu" tirdziņu pasaulē uz visu dienu. Ejam pa "Shalom Shabazi" ielu, kas iepazīstina ar Izraēlas māksliniecisko vidi – gan rotu, gan apģērbu, gan keramika, gan suvenīru veikalu ir tik daudz, katra skatloga dizains uzrunā ar savu vēstījumu - līdz nonākam galvenajā Telavivas gājēju ielā, Rotšilda bulvārī. Te sajūtam lielpilsētas atmosfēru – daudz gājēju un riteņbraucēju, ik pēc krustojuma atrodas kiosks ar leti, ap kuru sēž pilsētnieki, iedzer pa kafijai vai apēd kādu gardumu, sarunājas.

Pēc piedzīvotā varam teikt, ka Izraēla ir pretstatu un krāšņu dabas ainavu bagāta, viesmīlīga un karsta zeme. Mobilā pārvietošanās mums ļāva izbaudīt Izraēlas dabas un klimata daudzveidību. Galvenais šķērslis automašīnas izmantošanai lielākajās pilsētās ir autostāvvietu trūkums un jaunieviestā apmaksas sistēma. To atzīst arī vietējie! Protams, braukšana pa senās pilsētas Nācaretes šaurajām ielām kalnos bija nervus kutinošs piedzīvojums, taču arī pārgalvīgākie autovadītāji laipni pataurēja, īstajā brīdī nobrauca uz apmales vai pagaidīja. Automašīnu skaļā taurēšana ir komunikācijas veids – nekā personīga!

Tūrista veiksme mums stāvēja klāt arī laikapstākļu dēļ. Lai gan februāris Izraēlā ir lietus sezonas laiks, nokrišņus piedzīvojām tikai tajā rītā, kad braucām jau uz lidostu. Pārējā laikā Izraēla mūs lutināja ar +19 grādiem – ideāls laiks garām pastaigām. Latvijā gan bijām atmesti atpakaļ elpu stindzinošā ziemas realitātē.

Source info

Tūrismagids


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl