Madara Marija Muižniece ir latviešu meitene, kas pērnā gada nogalē devās uz austrumiem, ļoti tālu uz austrumiem – no Rīgas līdz pat Pekinai un vēl drusku. Viņa ceļoja ar vilcienu cauri visai Krievijai un Mongolijai, pabija Maskavā, pie Baikāla, kā brīvprātīgā strādāja skarbā aukstumā, bet Sibīrijā apmeklēja vecāsmātes izsūtījuma vietas. Par šiem piedzīvojumiem gandrīz pusgada garumā viņa rakstīja Facebook lapā "Muižas ekspresis".
Maršruts: Rīga – Maskava – Novosibirska – Tomska – Inkina – Novosibirska – Irkutska - Ulanude – Orkhonā – Ulanbatora - Pekina
No Rīgas izbraucu 16. oktobrī no dzelzceļa stacijas Origo, lai ar vilcienu dotos uz Maskavu.
Gatavošanās
"Sakrāmēt pusgadu vienā mugursomā, ja jāšķērso valstis, kur valda -30 grādu sals, braucot uz vietu, kur temperatūra uzkāpj līdz +30 grādiem, ir nopietns uzdevums!" pirms brauciena rakstīja Madara.
Viņa stāsta, ka pirms lielā ceļojuma ļoti plānojusi savu budžetu, sameklējusi dažādus brīvprātīgā darbus gan Krievijā, gan Mongolijā, kur, strādājot 5 - 6 stundas dienā, varējusi nosegt dzīvošanas un ēšanas izmaksas. "Bieži paliku couchsurfing jeb dīvānu sērfotāju mājās un iepirkos lielveikalos. Liels atspaids bija uzdrošināšanās uzrunāt veikalu "Gandrs" un lūgt atbalstu ar inventāra nodrošinājumu. Viņi palīdzēja. Pati biju pārsteigta par atsaucību, tomēr mums biežāk būtu jābeidz kurnēt, jānoriskē un jāpajautā. Atteikums, protams, var būt nepatīkams, bet uzskatu – ja nepajautāsi, neuzzināsi," par gatavošanos un iespējām ceļot lēti stāsta Madara.
Protams, beigās soma bijusi tik smaga, ka gluži vai gāzusi trauslo meiteni atpakaļ, tomēr viss bijis gatavs, lai sāktu ceļu.
Pirmais posms: Rīga – Maskava
Uz Rīgas dzelzceļa stacijas perona Madaru pavadījis tikai draugs, bet viņas piedzīvojumiem internetā sekoja – "Muižas ekspresim" ir vairāk nekā 1300 sekotāju. Sākot ceļu uz Maskavu, jau pirmajā posmā meitene satikusi ne vienu vien interesantu tipu.
Piemēram, konduktoru, kas vairākkārt gribējis pārliecināties, vai viņa tiešām viena no Eiropas brauc uz Novosibirsku un ir pārliecināta par savu izvēli. "Es saku, vai tad slikti cilvēki tur? Uz ko viņš atbild, ka, nē, cilvēki jau esot labi, bet... (nesapratu nākamo daļu, diemžēl vai par laimi). No stacijas mani savāca viens kriminālpolicists, pie kura paliku 3 – 4 dienas. Ja neskaita to, ka pa māju staigā bruņu vestē un pie visām sienām pa paklājiem, ir ļoti ok," par pirmajiem iespaidiem Krievijā rakstīja Madara, spriežot, ka to, ka esi Krievijā, var saprast, ieraugot paklājus vairāk nekā vienā plaknē telpā.
Pēc neilga laika Maskavā viņa devās tālāk uz Novosibirskas nomali. Protams, ar vilcienu. Plāns bijis nokļūt, cik vien iespējams, tuvu vietai, kur bijusi izsūtīta Madaras vecāmāte. Tāpat viņa plānojusi arī nedaudz pastrādāt kā brīvprātīgā.
Ceļā uz Sibīriju
Latviešu izsūtījuma vietas
Sibīrijas ziemeļos Madara apmeklējusi arī savas omes jaunības dienu vietas. Lai sasniegtu sādžu, kur izsūtīti latvieši, no Novosibirskas ar autobusu bijis jābrauc četras stundas līdz Tomskai. Tā ir viena no vecākajām Krievijas pilsētām un šai studentu pilsētai esot savs šarms. Tomskā Madara satikusi latvieti Pēteri, kurš turienes politehniskajā institūtā ir asociēts profesors. Viņš cenšoties rast risinājumu, kā ar 3D printeri izprintēt kaulu tā, lai tas pēc iespējas labāk atbilstu cilvēka kaula analogam. "Pie viņa darbā nodzīvojos gana ilgi, viņa bērni latviski runā švaki, tā nu arī viņam bija prieks dienu parunāties dzimtajā valodā, bet man tika opīša kompānija. Pēc garas sarunas apmainījāmies ar ieteicamo literatūru, es viņam iedevu Māras Zālītes "Pieci pirksti", viņš man Hemingveja "Kam skanēs zvans". Pēc tam devāmies pastaigā pa Tomsku, kur apskatījām akmens pieminekli visu izsūtīto latviešu piemiņai, kā arī izēdām šķīvi soļankas."
Uz īsto mērķi – Inkinu, kas ir mazs ciemats uz ziemeļiem no Tomskas, bijis jābrauc vēl vismaz sešas stundas, lai gan attālums ir tikai 350 kilometru. Tas slikto ceļu dēļ. "Skatoties pa logu, beidzot pa īstam saprotu, ko domāja ome, sakot, ka Sibīrijā nekā nav... 100 kilometru bez taigas vai purva tiešām nekā nav. Absolūti nekā, nopriecājos, ka tomēr braucu ar šoferi un citiem braucējiem, un neīstenoju ideju par stūrēšanu pašai, jo, ja kaut kas atgadās uz ceļa, tad satikt lāci ir lielāka varbūtība nekā citu automašīnu," spriež Madara. Izkāpusi ceļa malā, viņa atradusi arī Inkinu. Devusies uz pastu, lai noskaidrotu, vai tur sastopami kādi latvieši. Nē, vairs neesot neviena, kas te runātu latviski, bet latviešus un izsūtītos gan te labi atceroties. "Sādžas gan, ņemot vērā to lokāciju, visi to iemītnieki pameta pie pirmās izdevības, un tagad pat neviena māja nav saglabājusies, tikai klajums."
Ceļā uz Baikālu
Atkal vilcienā... Tālāk Madaras ceļš vedis uz pasaules dziļāko saldūdens ezeru – Baikālu, bet tas, protams, saistīts ar vēl vienu ļoti garu pārbraucienu. "Vienīgais, kas mani nedaudz kaitina visā šajā vilcienu piedzīvojumā, ir tas, ka visur raksta Maskavas laiku, tādēļ visu laiku jāpatur prātā, kādā laika joslā esmu un kādā būšu," rakstīja Madara.
Meitene apskatījusi Baikāla lielāko salu Oļhonu. Lai tur nokļūtu, parasti esot jābrauc piecas stundas, pēc tam ar kuģīti jāpārceļas pāri un vēl stundu jābrauc, lai sasniegtu mazu ciematu, kas novembrī, protams, nav populāra atpūtas vieta. "Bet tas ir bezvēja dienas apraksts, manā gadījumā ceļš aizņēma deviņas stundas, jo trīs stundas kuģītis lielā vēja dēļ nebija spējīgs kursēt. Izrādās, sala ir viena no svētākajām šamaņu vietām Āzijā, bez tīrā Baikāla ūdens šeit esot arī ļoti spēcīgs enerģētiskais lauks.
Nakšņoju kempingā ar nosaukumu "Pie Ņikitas", kas arī bez pāris pārsalušiem ķīniešiem bija tukšs. Bet sadraudzējos ar vienu Kazahstānas skrējēju, kurš apsolīja mani informēt, kad uz salas tiks organizēts maratons," rakstīja Madara.
Pēdējais punkts Krievijas apmeklējumā bijusi Ulanudes pilsēta.
Ceļā uz Mongoliju
"Lūk, tā ir pilsēta, kas mani tiešām pārsteidza. Lai gan apzinos, ka Krievija ir milzīga valsts, kurā dzīvo ļoti dažādu tautu un reliģiju pārstāvji, bet tik citādu Krieviju nebiju gaidījusi. Jau izkāpjot no vilciena, varēja just daudz vairāk aziātisko vaibstu, kā arī redzēt ievērojamu skaitu ķīniešu vai burātu restorānu. Ulanude ir ne tikai Burjatijas apgabala centrs, bet tur atrodas arī viens no svarīgākajām budistu centriem pasaulē Ivolgas Dacana (Иволгинский Дацан). Centra būvniecība uzsākta neilgi pēc Otrā pasaules kara beigām, un tas joprojām darbojas. Tas sastāv no vairākiem tempļiem, muzeja, mācību centra, viesu nama un daudzām jo daudzām statujām un pielūgsmes objektiem. Nu skaidrs, tas ir jāredz!" rakstīja Madara. Ar 130. mikroautobusu no autoostas par 40 rubļiem varējusi tur nokļūt (viesnīcā brauciens piedāvāts par 700 rubļiem, bet tie, kas zina krievu valodu, var paši tikt galā daudz lētāk).
Kad sasniegusi centru, laukā jau bijis pavisam auksts. Tā kā nebija tūrisma sezona, oranži tērptie mūki sarunās ielaisties nav gribējuši. Varējusi vienkārši pastaigāties. "Izrādās viss centrs iekārtots kā tāds četrstūris, kur iekšienē ir gājēju celiņi, ir obligāti jāiet pulksteņa rādītāja virzienā, bet es visu centru izstaigāju pretēji pulksteņa rādītāja virzienam... tas nesot nelaimi! Bet es jau to nevarēju zināt, man tikai gribējās izvairīties no piedzēruša un ļoti komunikabla pļēguronkuļa, kas man piesējās," stāsta Madara. Pie ieejas pajautājusi tantiņai, ko nu? Diemžēl īpatnējais vietējo akcents darījis savu, un tā arī skaidrība nav radusies, kā tagad sevi glābt.
Darbs fermā - govju slaukšana un nepieklājīgs opis
