Maču Pikču ir pazīstamākā inku civilizācijas ikona, kas tika uzcelta ap 1450. gadu, bet pamesta simts gadus vēlāk, kad norisinājās Spānijas iebrukums. Kaut arī vietējā mērogā Maču Pikču bija atpazīstama vieta, spāņiem par to nekas nebija zināms koloniālā perioda laikā, un tā tas arī palika visai ārpasaulei līdz 1911. gadam – tad amerikāņu vēsturnieks Hirams Binghams (Hiram Bingham) pievērsa Maču Pikču starptautiskai uzmanībai. Lielākā daļa no Maču Pikču ēkām ir rekonstruētas, lai dotu tūristiem labāku izpratni par to, kā šīs ēkas sākotnēji izskatījās. Restaurācija norisinās joprojām...
Maču Pikču ir mans otrais no jaunajiem pasaules brīnumiem, ko esmu redzējis klātienē – pirmais bija Itālijā atrodamais Kolizejs. Redzot pirmo reizi Kolizeju, tas neradīja manī patīkama izbrīna sajūtu. Patiesībā es biju sašutis par to, kas bija manā priekšā – no aprakstiem un bildēm, ko es biju iepriekš redzējis, es gaidīju vairāk. Un es nebiju vienīgais. Atminos, ka, ieradoties tur kopā ar savu draudzeni Annu, vienlaikus sacījām viens otram: "Un tas ir viss?!"
Gluži pretēji bija, kad ieraudzīju Maču Pikču – mani pārsteidza majestātiskums, arhitektūra, atrašanās vieta un vienkārši skaistums!
Trīs dienas pirms Maču Pikču piedzīvojuma kopā ar labāko draudzeni Sintiju ieradāmies mūsu pirmajā hostelī Kusko (pilsētā, no kurienes notiek ekskursijas uz Maču Pikču), kur vakarā mums tika piedāvāta Maču Pikču divu dienu ekskursija par 140 USD (aptuveni 120 eiro), kas ir lētākais variants ar automašīnu, precīzāk – mikroautobusu. Tāpat varēja doties ceļā arī ar vilcienu pa 190 USD (aptuveni 160 eiro). Protams, nepieņēmām uzreiz pirmo piedāvājumu, bet gan nolēmām papētīt informāciju internetā, kā arī noskaidrot situāciju klātienē Kusko.
Internetā mēs atradām līdzīgas cenas kā mūsu pirmajā hostelī vai vēl nedaudz augstākas, tāpēc nākamajā dienā devāmies uz Kusko centru un noskaidrojām situāciju klātienē. Pirmkārt, mēs devāmies uz informācijas centru, kur mums stāstīja par ļoti līdzīgām cenām kā internetā, taču pēc tam izstaigājām galveno Kusko laukumu (Plaza de Armas) un tuvējās ieliņas, lai noskaidrotu informāciju no vietējām aģentūrām. Kopumā pabijām sešās aģentūrās, kur vaicājām ne tikai par Maču Pikču, bet arī Varavīksnes kalna cenām. Maču Pikču svārstījās no 300 līdz 350 PEN (apmēram 95 līdz 110 USD). Tātad lētāk nekā piedāvājums hostelī un informācija, kuru noskaidrojām iepriekš.
Pēc cenu diapazona noskaidrošanas, izpētījām atsauksmes internetā par trim aģentūrām. Balstoties uz cenām un atsauksmēm, nolēmām izvēlēties "BookingInkaJungle" piedāvājumu - 300 PEN (apmēram 95 USD jeb 80 eiro), kas ietvēra mikroautobusu no Kusko uz Hidroeléctrica (hidroelektrostaciju, no kuras iespējams doties pārgājienā vai izvēlēties vilcienu uz Machu Picchu Pueblo (Maču Pikču pilsēta)) un atpakaļ, hosteli vienai naktij, Maču Pikču ieejas maksu, gidu un trīs ēdienreizes (pusdienas un vakariņas pirmajā dienā un brokastis otrajā dienā).
Tā kā šis uzņēmums nepiedāvāja mūs savākt no mūsu naktsmītnēm, tad vajadzēja pašiem nokļūt līdz galvenajam laukumam pulksten 7:30. Tā kā mēs bijām tikai septiņi cilvēki mikroautobusā, tad pēc 5-10 minūšu braukšanas mūs pārsēdināja divos citos mikroautobusos: vienu pāri vienā un mūs pārējos piecus citā. Ap 13:35 ieradāmies pusdienošanas vietā, kur pusstundas laikā ieturējām diezgan jauku maltīti – zviedru galda stilā tika pasniegti vairāki siltie ēdieni un aukstās uzkodas. Ap 14:40 ieradāmies Hidroeléctrica. Sākumā mēs bijām diezgan pārsteigti par to, ka nebija neviena gida, kas mūs sagaidītu un vadītu visu ceļu. Nedaudz apjukuši, taču, zinot kādā virzienā mums vajag doties, pēc sagatavošanās ceļam (sauļošanās krēms, kukaiņu atbaidītājs, ''GoPro'' utt.) kopā ar Sintiju uzsākām pārgājienu. Tas bija vienreizējs pārgājiens ar daudziem pārsteidzošiem skatiem visapkārt. Ja pusi no ceļa mūs pavadīja labi laika apstākļi, tad otrā pārgājiena daļa bija lielāks izaicinājums, jo sākās pērkona negaiss. Kā nekā šī ir lietus sezona Peru, tamdēļ izbaudījām arīdzan šo pieredzes daļu.
Pulksten 17:45 ieradāmies Maču Pikču pilsētā, tātad kopumā pārgājiens aizņēma aptuveni trīs stundas, lai nokļūtu galapunktā. Tā kā mēs joprojām nezinājām, kur atrodas mūsu naktsmītnes, priecājāmies, ieraugot trīs citus mūsu grupas dalībniekus, kurus redzējām iepriekš mikroautobusā. Tomēr arī viņi nezināja, kur mums jādod tālāk. Tā kā viņi pārzināja spāņu valodu labāk nekā mēs, devāmies uz tuvējo informācijas centru, kur viņi noskaidroja, ka parasti cilvēki tiekas vienā no vietējiem laukumiem (Plaza Manco Capac), kur gidi meklē savus dalībniekus, skaļi izkliedzot to vārdus. Tā arī rīkojāmies, un neilgi pēc tam es sadzirdēju savu vārdu, tāpēc devāmies pie konkrētā cilvēka, kurš, kā noskaidrojām, bija mūsu gids – Elvis. Viņš mums ātri izstāstīja, kāds ir plāns šim vakaram, palūdza pases un norunāja tikšanos tajā pašā vietā pulksten 19.
Pēc tam devāmies uz mūsu hosteli (Paucartambo Wasichay), kur mums iedeva istabu ar trim gultām tikai mums diviem. Pēc atsvaidzināšanās un pārģērbšanās mums bija jau jāatgriežas tikšanās vietā, no kurienes mēs kopā ar pārējiem devāmies uz tuvumā esošu vietu, kur Elvis paskaidroja visu par rītdienas pārgājienu uz Maču Pikču. Pēcāk devāmies uz vietējo kafejnīcu vakariņās, kur izbaudījām patīkamu maltīti – zupu ar pamatēdienu. Tā kā mums nākamajā rītā vajadzēja mosties agri, pēc vakariņām ar Sintiju devāmies prom kā pirmie. Pa ceļam iegādājāmies vairāk ūdens rītdienas pārgājienam un pie reizes arīdzan vairākas pastkartes. Tā kā mums bija nepieciešams sākt savu pārgājienu pulksten 4:30, bet brokastis hostelī ir no 7, mums tika iedots brokastu sainis (maza sulas paciņa, ābols un sviestmaize).
4:20 devāmies prom no hosteļa, lai 4:30 tiktos pilsētas centrā ar vairākiem citiem no mūsu grupas. Nepilnas pusstundas laikā nokļuvām pie ieejas, kur, sākot ar 5, tiek laisti iekšā cilvēki. Lai gan priekšā bija gara cilvēku rinda, atverot vārtus, plūsma ritēja raiti, un mēs tikām iekšā diezgan ātri. Šķērsojot tiltu, arvien vairāk un vairāk parādījās gaisma no debesīm, un, aplūkojot apkārtni, es sapratu: šis ir tas mirklis – mēs dosimies pārgājienā, lai sasniegtu Maču Pikču!
Kaut arī pārgājiens lielākoties bija ļoti stāvs, sasniedzu Maču Pikču galveno ieeju stundas laikā. Jāatzīmē, ka, ja jums nepatīk pārgājieni vai ja jūs vienkārši esat pārāk slinki no rītiem, pastāv iespēja no Maču Pikču pilsētas nokļūt līdz galvenajai ieejai ar autobusu, kas maksā 12 USD (aptuveni 10 eiro). Tāda pati izvēle ir arīdzan braucienam atpakaļ par to pašu cenu. Pirms došanās iekšā Maču Pikču pie galvenās ieejas ieturēju vieglu maltīti un izmantoju tualeti, jo Maču Pikču iekšpusē nav atļauts ēst, kā arī nav tualetes, tāpēc šīs divas lietas jāizdara pirms došanās iekšā vai atgriežoties ārpusē, ja ir šāda nepieciešamība. Pēc 6:30 beidzot iegājām iekšā, kur mūs gaidīja divi gidi – Elvis, kas parūpējās par spāņu valodā runājošo grupu, un otrais gids Vilberts, kas vadīja angļu valodas grupu, kurai mēs ar Sintiju pievienojāmies.
Aptuveni 6:40 sākās Maču Pikču ekskursija gida pavadībā. Ar daudziem stāstiem un skaidrojumiem ekskursija notika divu stundu garumā līdz 8:40. Pēc tam mums bija laiks līdz 11-11:30 (atkarībā no katra individuālā ātruma, lai atgrieztos Hidroeléctrica, no kurienes mikroautobusi savāc cilvēkus, lai nogādātu tos atpakaļ uz Kusko). Kopā ar Sintiju devāmies paēst ārpusē, un ap 9:40 atgriezāmies atpakaļ, lai kopīgi izpētītu Maču Pikču vairāk. Uztaisījām daudz bildes no vietām, kurās tiek uzņemti slavenākie attēli (tā dēvētās profila bildes). Pēc pulksten 10:40 nolēmām pašķirties, jo Sintija gribēja atgriezties ātrāk, savukārt es zināju, ka man atpakaļceļš paņems mazāk laika un vēlējos izpētīt vairāk pašu Maču Pikču. Uzreiz devos uz Inkas tiltu, par kuru gids minēja, ka turp un atpakaļ ceļš aizņem aptuveni stundu. Izbaudot skatus un iemūžinot to visu bildēs un video, es to izdarīju mazāk nekā 40 minūtēs (kārtējo reizi apliecinājums tam, kas viss ir atkarīgs no konkrētā cilvēka tempa). Tā kā es nolēmu "mest sev nelielu izaicinājumu" (noskriet lejā pa kalnu), es šos divus kilometrus paveicu 25 minūtēs (gids sacīja, ka parasti šis attālums ir paveicams 40 minūtēs).
Ko es noteikti iesaku izdarīt atpakaļceļā – tā kā kājas pēc divu dienu pārgājiena ir pārgurušas, pārtraukums pie viena no mazajiem avotiem, lai atslābinātu pēdas, ieliekot tās aukstajā un atsvaidzinošajā ūdenī, ir tieši laikā! Neilgi pirms 15:00 mēs beidzot devāmies prom no Hidroeléctrica. Pēc pulksten 21:40 ieradāmies Kusko centrā.
Ko varu sacīt – divu dienu laikā es pieveicu 50 kilometrus, un nākamās divas dienas mani kāju ikri sāpēja kā nekad agrāk, jo pārgājieni noritēja nereti pa stāviem augstumiem. Vai bija to vērts? Viennozīmīgi! Es to izbaudīju pilnībā! Maču Pikču burvība slēpjas ne tikai redzot šo vienreizējo vietu un saprotot, cik pārsteidzoši neticamu darbu paveica cilvēki Inku civilizācijas laikā veselu pusgadsimtu iepriekš, bet arīdzan pats pārgājiens ir ko vērts, jo tā laikā iespējams ir izbaudīt meditāciju visa ceļa garumā!
Es viennozīmīgi iesaku jums doties uz Peru un redzēt, izjust un izpētīt Maču Pikču patstāvīgi – tas ir tā vērts!
Maču Pikču raksta versija angļu valodā un citi papildus materiāli, ka arī ceļošanas un fitnesa piedzīvojumi, atrodami Sandris Brawn sociālajos portālu kontos un vietnēs – "Facebook", "Instagram" un "Youtube".
