"Sen senos laikos, apmēram pirms gadiem četriem, dzīves līkloči aizveda mani uz Grenlandi – jā, jā, to pašu, kas kartē izskatās pēc milzu leduskluča blakus Amerikai. Līdz šim bija pabūts tikai Kanādā un Islandē, tāpēc jausmas par to, kādi varētu būt laika apstākļi Grenlandē, bija visnotaļ miglaini. Un vispār teikt, ka par šo milzu salu būtu pieejams daudz un plašas informācijas, sanāktu krietni pārspīlēt," piesakot savu ceļojuma stāstu "TūrismaGids" un aģentūras "Kolumbs" rīkotajam konkursam, raksta Ludmila Glazunova.

Arī tev pūrā noteikti ir kāds stāsts par izbraucienu tepat pa Latviju vai izcilu atvaļinājumu ārzemēs. Atsūti savu ceļojuma stāstu līdz 15. oktobrim mums, un varbūt tieši tu saņemsi stāstu konkursa balvu – apmaksātu ceļojumu divām personām uz Abū Dabī, Taizemi vai Šrilanku no tūrisma aģentūras "Kolumbs". Vairāk par konkursu un tā noteikumiem lasiet šeit.

Lūk, Ludmilas iesūtītais stāsts par piedzīvojumiem Grenlandē!

"Uzreiz gan jāsaka, ka tas bija darījuma brauciens, un pašas salas, kas vēl joprojām pieder dāņiem, apskatei laika bija gauži maz, lai neteiktu, gandrīz nemaz. Tomēr daži interesanti piedzīvojumi gan sanāca.

Te nu maza atkāpe pirms piedzīvojumiem – šajā zemē viss ir dārgs. Ļoti dārgs. Jo praktiski nekas neaug, un viss tiek piegādāts no kontinenta gan ar lidmašīnām, gan kuģiem. Līdz ar to pat tik ierasts ēdiens kā kartupelis Grenlandē ir dārgs un teju vai eksotisks. Savukārt pūdētas zivis gan tur ir ikdiena. Katrā ziņā, vidējam latvietim Grenlande šķistu pievilcīga vien tad, ja līdzi savs ēdiens, vai arī kaudze naudas, kas man, mirstīgam cilvēkam krīzes laikos (atvainojiet, veiksmes stāsta laikā), protams, bija kas neaizsniedzams.

Vienā no semināriem brīvajā pēcpusdienā kopā ar latviešu kolēģi, kurš gan pārstāvēja vienu Spānijas kompāniju, devāmies izlūkot Nūku – Grenlandes galvaspilsētu. Bija septembris. Līdz šim par Grenlandi bija radies priekšstats tikai no lidmašīnas loga (kalni un lejas kā kakao ar pienu krāsā) un viesnīcas loga (tālumā smuki kalni ar baltām sniega cepurēm).

Taču nojausma, ka Nūka noteikti nav tā lielākā pilsēta, bija radusies. Tā arī bija – apiet apkārt pilsētai, kurā mīt ap 16 tūkstošiem iedzīvotāju, varēja nepilnas stundas laikā. Un vienīgais "ledus klucis", ko tur septembrī redzējām, bija mazs, mazs ledājiņš vietējā ūdens tilpnē.

Atšķirībā no citām redzētajām pilsētām, šeit pie privātmājām stāvēja sniega motocikli, nevis automašīnas, uz daudzstāvu māju lodžijām žāvējās zvejas tīkli, nevis drēbes. Un māju te patiešām nebija daudz.

Kā jau klājas īstenam tūristam, kas grib redzēt vietas īsto seju, iegājām vienā no krodziņiem, kur pulcējās vietējie iedzīvotāji – innuīti. Starp citu, reti jauki un viesmīlīgi ļaudis… ja neskaita to, ka viņi uz visiem baltajiem cilvēkiem skatījās kā uz sponsoriem (bagātie dāņi atbraukuši!), un runāja vien savā un dāņu valodā. Respektīvi, pēc šādas komunikācijas brīža tiešām sāpēja rokas no žestikulācijas. Vēl viena nianse – mums un innuītiem ļoti atšķiras privātā komforta zona – viņi mēģina pienākt pēc iespējas tuvāk. Savā ziņā apsveicami, bet atkal jau viens bet… Viņu elpā ir tik briesmīgs un nepārprotams alus smārds, ka šādu tuvību ilgi izturēt ar smaidu sejā nav iespējams.

Taču īstie piedzīvojumi sākās pēdējā dienā. Ļoti agri no rīta bija paredzēts lidojums no Nūkas lidostas uz lielo starptautisko lidostu Kangersulūku, no kuras reizi dienā viens aviolaineris vizina uz Veco zemi jeb Kopenhāgenu. Nezinu, kā tas gadījās, bet nenostrādāja modinātājs. Pamodos no zvana – zvanīja mans latviešu kolēģis ar izmisuma pilnu balsi: "Kur esi?!" Līdz lidmašīnai bija palikušas apmēram 40 minūtes. Līdz lidostai brauciens ap 15 minūtēm. Koferis nesakrāmēts. Skaidrs naudas nav. Ar plašu rokas vēzienu visas mantas vienkārši ielidināju koferī, skriešus devos uz viesnīcas recepciju, lai sauc ārā taksi, kas mani zibenīgi var aizvest uz lidostu. Zinot, ka Grenlande noteikti ir dārgākā zeme, kurā izdevies paviesoties, domās jau norakstīju savus 200 eiro nebūtībā… Vēlāk gan secināju, ka maksa bija apmēram 20 eiro lielumā, kas mani pamatīgi pārsteidza. Bet, kas zina, varbūt arī innuītu taksisti ir tikai cilvēki un neuzskata, ka visi baltie ir ļoti bagāti.

Neticami, bet apmēram 10 minūtes līdz lidmašīnas pacelšanās brīdim biju lidostā, man pat nāca pretī, un paņēma lielo bagāžu, pakratīja ar pirkstu, piekodinot tā vairāk nedarīt. Sirds dauzījās kā negudra vēl ilgi, saprotot, ka, ja ne lidostas personāla pretimnākšana, ja ne mana kolēģa izpalīdzīgums, būtu iesprūdusi Grenlandē vismaz uz diennakti. Un šajā valstī – diennakts dzīve plus jauns avio, mazāk par 1000 eiro noteikti nebūtu izmaksājis."

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!