Ceļojuma stāsts: Melnkalnes burvība – smaržīga mandarīnu raža un sniegpulksteņi decembrī

Ceļojuma stāsts: Melnkalnes burvība – smaržīga mandarīnu raža un sniegpulksteņi decembrī
Foto: Ance Bogdanova-Jātniece

"Melnkalne ir neliela (gandrīz piecas reizes mazāka par Latviju) valsts Balkānos, Adrijas jūras krastā. Šķiet, ka tūristu vidū tas nebūt nav no Eiropas populārākajiem ceļojuma galamērķiem, jo ikviens būs dzirdējis par saulaino Adrijas jūras piekrasti Horvātijā un tās izcili skaistajām pilsētām, bet ne visi zinās, ka tikpat baudāma un lieliska ir Horvātijas dienvidu kaimiņvalsts – Melnkalne. Un, kas nav mazāk svarīgi, cenas būs draudzīgākas un arī par valūtas maiņu galva nebūs jālauza, jo, lai gan Melnkalne nav Eiropas Savienībā, tā vienpusīgi ir ieviesusi eiro kā valsts valūtu. Tā kā esam izvēlējušies ceļot decembrī, tad par pludmales priekiem un labākajām sauļošanās vietām padomus nevarēsim dot, bet to, ka Melnkalne ir apslēptā Balkānu pērle un tās skaistumu var pilnvērtīgi izbaudīt arī decembrī, varam droši apgalvot," piesakot savu ceļojuma stāstu, raksta Ance Bogdanova-Jātniece.

Šis stāsts uzvarējis "Sapņumedniece" konkursā un Ance saņems pārsteiguma ceļojumu divām personām kopā ar blogeriem Alīnu un Jēkabu Andrušaitiem. Jau rakstījām par konkursu, kurā ikviens varēja iesūtīt savu ceļojuma stāstu un iegūt balvā pārsteiguma ceļojumu. Vairāk lasiet šeit.

Lūk, Ances stāsts par pārsteidzošo Melnkalni.

"Fakts, ka skaistākās vietas nav jādala ar milzīgiem cilvēku pūļiem, viennozīmīgi ir lielākais pluss ceļošanai nesezonā, ko šajā braucienā izbaudījām jo īpaši. Taču jārēķinās, ka atsevišķi apskates objekti var būt ciet, noteiktas atrakcijas var nebūt pieejamas un transports var kursēt retāk. Nevajag aizmirst arī par dienasgaismas ilgumu, kas krietni saīsina laiku, ko var veltīt pārgājieniem vai vietu apskatei. Mūsu ceļojuma laikā saule rietēja neilgi pēc četriem un piecos jau bija tumšs, tāpēc vakari palika naksnīgo pilsētu izbaudīšanai.

Uz Melnkalni devāmies ar "Ryanair" reisu no Berlīnes. Tā kā šis nav tas populārākais laiks tūrismam, tad arī aviobiļetes uz Podgoricu izmaksāja nieka 20 eiro vienam cilvēkam abos virzienos. Ja visu ceļu zem mums bija necaurredzama mākoņu sega, tad, tuvojoties Melnkalnei, mākoņi paklīda un skatam pavērās robotas kalnu grēdas baltām sniega micītēm.

Ceļojuma stāsts: Melnkalnes burvība – smaržīga mandarīnu raža un sniegpulksteņi decembrī
Foto: Ance Bogdanova-Jātniece

Tuvāk Podgoricai, kas ir Melnkalnes galvaspilsēta, kalnus nomainīja līdzenums, un pavisam drīz jau bijām klāt. Rīts bija dzestrs, bet saulīte spīdēja, un diena vēl tikai sāka iesilt. Drošu soli devāmies garām taksometru rindai uz kādu gabaliņu tālāk esošo dzelzceļa staciju. Pēc mirkļa viens no taksistiem skrēja pakaļ un visiem spēkiem mēģināja mūs pārliecināt, ka nekāda transporta no lidostas uz pilsētu nav, tāpēc vienīgā iespēja ir taksometrs. Tā kā visu esam jau iepriekš izpētījuši, tad zinājām, ka tā gluži nav taisnībā. Bet arī par meli taksistu saukt nepieklātos.

Patiešām, no Podgoricas lidostas uz pilsētas centru var nokļūt tikai ar taksometru, un standarta cena ir 15 eiro. Ja paiet nostāk un pakaulējas, tad varot sarunāt, ka aizvizina arī par 10 eiro. Internetā klīst baumas arī par autobusu, kas kursē dažas reizes dienā, bet uz to paļauties nevajadzētu. Taču aptuveni 15 minūšu gājienā no lidostas ir dzelzceļa stacija, no kuras var nokļūt gan Podgoricā, gan piekrastes pilsētā Bārā. Vilciens gan kursē salīdzinoši reti, taču sarakstu viegli atrast internetā un biļetes cena būs tikai eiro. Izrādās, ka neesam vienīgie, kuri izvēlējušies pārvietoties ar vilcienu. Dzelzceļa stacijā bariņš cilvēku jau gaida, sejas baudpilni pagriezuši pret sauli, un sapņaini veras uz nelielajiem kalniem Podgoricas virzienā. Ņemiet gan vērā, ka tad, ja ierodaties sliktākos laikapstākļos, tad ir vērts uzkavēties lidostā ilgāk un uz vilcienu doties neilgi pirms tā atiešanas, jo stacijā esošā būdiņa ir diezgan nosacīta.

Ar vilcienu dodamies 20 minūšu braucienā līdz Virpazārai, mazītiņam ciematam Skadaras ezera krastā, kas izmaksā vienu eiro. Skadaras ezers ir lielākais Dienvideiropā, un divas trešdaļas no tā atrodas Melnkalnes teritorijā, bet atlikusī viena trešdaļa – blakus esošajā Albānijā. Tas tiek dēvēts par Melnkalnes sirdi un dvēseli, jo ir ne tikai būtiska vieta dabas daudzveidības ziņā, bet arī iecienīta atpūtas vieta vasarā. Īsā gājiena laikā no vilciena stacijas līdz ezeram pamanām pirmo pārsteigumu – kivi, kas aug vietējā veikaliņa pagalmā. Vīteņiem lapu nav, tikai pliki augļi. Roka tā vien stiepjas pēc eksotiskajiem bumbuļiem, bet nodomājam, ka tas taču nebūtu pieklājīgi, un aprobežojamies vien ar foto. Ciematiņš praktiski tukšs, daži vietējie pasteidzas garām savās ikdienas gaitās, bet tūrista gan nav neviena.

Nonākuši pie paša Skadaras ezera, apmulsumā stāvējām un nekustējāmies, lai neiztraucētu pasakaini skaisto mieru. Sausās niedres kā tādas zelta pielietas saliņas rindojās viena aiz otras piekrastes seklajos ūdeņos, un tālumā zili dūmakaina kalnu grēda ieskāva horizontu. Kailajos kokos vēl karājās putnu apknābāti granātāboli, un dažviet kā oranžas lampu virtenes zaros savus gludos vaigus zibināja hurmas. Starp krūmiem ceļmalā sniegpulksteņi zvanīja savus baltos zvanus, un tu, cilvēks, galvā pāršķirsti kalendāru un mēģini sev iestāstīt, ka tiešām ir decembra pirmā diena.

Ceļojuma stāsts: Melnkalnes burvība – smaržīga mandarīnu raža un sniegpulksteņi decembrī
Foto: Ance Bogdanova-Jātniece

Papusdienojuši vietējā kafejnīcā, ar vilcienu devāmies līdz tā galapunktam piekrastes pilsētā Bārā. Tikai izkāpjot no vilciena, pamanījām, ka tā sānus rotā tik pazīstamais Rīgas Vagonbūves rūpnīcas logo, tomēr fonā esošie kalni lika atcerēties, ka neesam vis Latvijā. Internetā atrodamā informācija liecina, ka vilcienu satiksme Melnkalnē esot salīdzinoši nedroša, jo sliežu ceļi neesot pietiekoši labi uzturēti un paši vilcieni arī neesot ideālā stāvoklī. Tomēr neko sliktu nevaram teikt, jo vilcienu saloni bija tīri, silti un patīkami. Tā kā diena strauji gāja jau uz otro pusi, tad garākas pastaigas vietā izvēlējāmies taksometru, lai nokļūtu apmēram četrus kilometrus tālāk esošajā Senajā Bārā (Stari Bar). No vienas puses izvēle bija pareiza, jo ceļš vijas kalnā augšā un iešana būtu ieilgusi. Bet no otras puses, brauciens bija krietni par ātru un īsu, lai izbaudītu vietējo kolorītu. Pats galvenais jau tie piemājas dārziņi, kuros mandarīnu koki slīga oranžajos bumbuļos un piebirdināja pilnus zālājus. Un kā nu ne, jo mandarīnu sezona bija pašā pilnbriedā! Mēs taču zinām, ka neilgu brīdi pirms Ziemassvētkiem veikalu plaukti piepildās ar gardajiem augļiem un sākas mandarīnu ēšanas maratons. Tādēļ, ja gribat izbaudīt īstu mandarīnu garšu, Melnkalne decembrī būs īstā vieta. It sevišķi Bāra, kas ir viena no saulainākajām vietām Dienvideiropā un, pateicoties siltajam un maigajam klimatam, dod iespēju izaudzēt gardākos mandarīnus.

Ceļojuma stāsts: Melnkalnes burvība – smaržīga mandarīnu raža un sniegpulksteņi decembrī
Foto: Ance Bogdanova-Jātniece

Nokļuvuši Senajā Bārā, devāmies apskatīt tās cietokšņa drupas. Teritorija ir salīdzinoši liela, tāpēc jārēķinās ar krietnu brīdi, lai izstaigātu visus stūrīšus, kaktiņus, celiņus un izbaudītu skatu uz apkārt esošajiem kalniem un zemāk esošo Bāras panorāmu. Tur, kur tagad atrodas Bāra, agrāk bijusi vienīgi osta, bet pati pilsēta atradusies šeit, augstāk kalnā. Diemžēl 1979. gadā zemestrīce iznīcināja pilsētas akveduktu, kas nodrošināja ūdens piegādi, tāpēc cilvēki šo vietu pameta un sāka būvēt Jauno Bāru lejā pie ostas. Pēc akvedukta atjaunošanas daļa cilvēku atgriezās savās vecajās dzīvesvietās, bet citi palika jaunajā pilsētā, kas tagad ir viena no modernākajām Melnkalnē.

Ceļojuma stāsts: Melnkalnes burvība – smaržīga mandarīnu raža un sniegpulksteņi decembrī
Foto: Ance Bogdanova-Jātniece

Cietokšņa iekšpusē ir arī atjaunota baznīciņa, ko speciāli mums atslēdza un ar manāmu lepnumu izrādīja sirms vīrs.

Ceļojuma stāsts: Melnkalnes burvība – smaržīga mandarīnu raža un sniegpulksteņi decembrī
Foto: Ance Bogdanova-Jātniece

Bez mums un nelielas filmēšanas grupas šeit satikām varbūt vēl kādus sešus cilvēkus. Bet tie, šķiet, lielākoties ir vietējie pāri, kas bija atnākuši baudīt saulrietu un romantisku pastaigu divatā. Un kur nu vēl labāku vietu par šo! Arī mēs atradām kādu vietiņu, kur apmesties, un vērojām, kā saule lēnām aizslīdēja aiz kalnu kores un pilsētas ieleja piepildījās dūmiem.

Ceļojuma stāsts: Melnkalnes burvība – smaržīga mandarīnu raža un sniegpulksteņi decembrī
Foto: Ance Bogdanova-Jātniece

Apkārt esošais miers bija gandrīz vai maģisks, un, ja vien deguns brīžiem nesajustu grilētas gaļas pasaulīgo aromātu, liktos, ka esam kādā pasaku valstībā. Tā kā liela daļa no valsts gastronomiskās kultūras centrējas ap grilētu gaļu, kuras izlases sulīgo plati varat pasūtīt ikvienā tradicionālajā restorānā, tad, tuvojoties vakariņu laikam, tiek kurināti grili un sākas gaļas gatavošana. Līdz zināmai robežai grilu dūmi ir pat ļoti kārdinoši, liekot sarosīties garšas kārpiņām cerībā uz brangu maltīti. Bet kā nākamajā vakarā secinājām, tad pilsētas ielejā, bezvēja apstākļos un kombinācijā ar krāsns dūmiem, tie ir krietni traucējoši un ātri vien atstāj savu sīvo elpu mūsu āra drēbēs.

Ar tikšanu atpakaļ pilsētā mums krietni veicas, jo pieturā gaida vietējais autobuss. Tā kā saule ir gandrīz jau norietējusi, tad dodamies uz autoostu, lai nokļūtu mūsu nakšņošanas vietā Budvā. Pirms tam mazītiņā ielas veikaliņā nopirkām mandarīnus, kas pēc skata nebūt nebija perfekti, bet garšoja izcili un maksāja tikai 30 eirocentus kilogramā. Vēl nesagaidījuši savu autobusu, bijām jau visu pirkumu gardu muti notiesājuši un sūkstāmies, ka tik vien īss tas prieks bija. Aptuveni pēc stundas brauciena, kas izmaksāja četrus eiro, esam naksnīgajā Budvā. Atradām savas naktsmājas un gājām apskatīt pilsētu. Budva ir vairāk orientēta uz masveida tūrismu, pilna viesnīcām, bāriem un restorāniem. Pēc idilliskās un klusās dienas pilsētas trokšņi šķita uzmācīgāki un griezīgāki, nekā ierasts, un vienīgais glābiņš bija nelielā vecpilsēta ar šaurajām ieliņām.

Ceļojuma stāsts: Melnkalnes burvība – smaržīga mandarīnu raža un sniegpulksteņi decembrī
Foto: Ance Bogdanova-Jātniece

Nākamās dienas rītā ar autobusu (biļetes cena 4 eiro) devāmies uz nelielu ciematiņu Kotoras līcī – Perastu. Lai gan tas ir pavisam mazs, ar vienu galveno ielu, ciemats ir viens no skaistākajiem Kotoras līcī, ar izteiktu Venēcijas arhitektūras ietekmi un netālu esošām pāris gleznainām saliņām.

Perastā rīts bija saulains, lai gan visu ceļu mūs pavadīja mākoņi, un ciemats mūs sagaidīja bijīgi tukšs un kluss. Viens vienīgs vīrs makšķerēja krastā, pa kādai laivai šūpojās rāmajos ūdeņos, un dziļāk līcī vēl bija manāma migla, kur saules stari to nebija paspējuši izdzenāt, un tajā mirklī viss skaistums piederēja vienīgi mums.

Ceļojuma stāsts: Melnkalnes burvība – smaržīga mandarīnu raža un sniegpulksteņi decembrī
Foto: Ance Bogdanova-Jātniece

Šķita, ka burvīgajai idillei arī ir sava cena un mums nāksies iztikt bez brokastīm, jo vienīgajā kafejnīciņā, ko atradām atvērtu, ēdienu gatavojot tikai tūrisma sezonā. Tomēr pie kafijas tases tikām un kopā ar līdzpaņemtajiem enerģijas batoniņiem izbaudījām brokastis Kotoras līča krastā.

Ceļojuma stāsts: Melnkalnes burvība – smaržīga mandarīnu raža un sniegpulksteņi decembrī
Foto: Ance Bogdanova-Jātniece

Nolēmām, ka vajadzētu nokļūt arī vienā no līča saliņām, tādēļ devāmies meklēt laivu, kas mūs turp nogādātu. Nesezonā regulārs transports uz salu nav pieejams. Tomēr pamanījām, ka viena laiviņa brauc no salas uz krastu, un devāmies aptaujāties. Izrādījās, ka tie ir strādnieki, kas ved akmeņus un smiltis uz salu, lai veiktu tur atjaunošanas darbus. Viņi laipni piekrita mūs aizvest līdz salai, kas izmaksāja 10 eiro, un varējām to izstaigāt, kamēr viņi krāva ārā savus akmeņus.

Ceļojuma stāsts: Melnkalnes burvība – smaržīga mandarīnu raža un sniegpulksteņi decembrī
Foto: Ance Bogdanova-Jātniece

Atšķirībā no blakus esošās Sv. Džordža salas, kura ir dabīga un kurā atrodas benediktiešu klosteris no 12. gadsimta un veca kapsēta, šī sala ir mākslīgi veidota no akmeņiem un vecām laivām, kas ar tiem piekrautas un nogremdētas. Viena no leģendām vēsta, ka zvejnieki šajā vietā atraduši svētbildi ar Jaunavu Mariju un bērnu, kas brīnumainā kārtā izdziedējusi vienu no zvejniekiem, un viņš atkal varējis staigāt. Pateicībā zvejnieki apsolīja tur uzcelt baznīcu par godu Dievmātei, un sāka vest akmeņus pēc katra veiksmīga jūras brauciena. Kopīgiem spēkiem tika izveidota šī mākslīgā sala un uzcelta baznīca, kur zvejnieki iet joprojām un lūdz aizsardzību braucieniem jūrā.

Ceļojuma stāsts: Melnkalnes burvība – smaržīga mandarīnu raža un sniegpulksteņi decembrī
Foto: Ance Bogdanova-Jātniece

Otro dienas pusi pavadījām Kotorā, kas ir galvenais šī reģiona tūrisma galamērķis, kur siltajos gada mēnešos piestāj neskaitāmi kruīzu kuģi. Izstaigājuši nelielo vecpilsētu un iestiprinājušies ar kārtējo mandarīnu devu, sākām kāpienu kalnā, kur slejas Kotoras nocietinājuma drupas.

Ceļojuma stāsts: Melnkalnes burvība – smaržīga mandarīnu raža un sniegpulksteņi decembrī
Foto: Ance Bogdanova-Jātniece

Nocietinājumā ietverti gan torņi, gan mūri, gan baznīca, gan pils, un līdz pašai augšai jākāpj "vien" 1350 pakāpieni. Noteikti neaizmirstiet paņemt līdzi ūdeni, ja izlemjat iekarot šo cietoksni, it sevišķi karstā laikā. Kāpiens nav ļoti viegls, bet elpa vairāk aizraujas no apkārt esošajiem skatiem, nevis piepūles. Vienreizējā Kotoras līča panorāma, oranžie māju jumti, kalni un vakara debesis, tas viss neļauj smaidam nodzist vēl ilgi pēc kāpiena lejup.

Ceļojuma stāsts: Melnkalnes burvība – smaržīga mandarīnu raža un sniegpulksteņi decembrī
Foto: Ance Bogdanova-Jātniece

Tā kā nāca jau tumsa un mums bija plānots atgriezties galvaspilsētā Podgoricā, kur nakšņojām atlikušās divas naktis, tad devāmies uz autoostu un pēc divu stundu brauciena bijām klāt (biļetes cena 7 eiro). Pašā Podgoricā nav sevišķi daudz ko redzēt, jo Otrā pasaules kara laikā tā tika praktiski iznīcināta. Vienīgi pilsētas pulksteņa tornis saglabājies vēl no Osmaņu impērijas laikiem. Tā kā vakars bija diezgan auksts un nemīlīgs, tad pilsētas apskates vietā izvēlējāmies omulīgu maltīti turpat blakus pulksteņa tornim esošajā restorānā, kas ir populārākais Podgoricā un vakaros var būt pavisam pilns.

Pēdējā dienā, ko pavadījām Melnkalnē, mums bija ieplānots neliels pārgājiens uz Ostrogas klosteri. Vienkāršākais veids kā līdz turienei nokļūt, protams, ir ar automašīnu. Otra iespēja ir doties ar autobusu uz tuvāk esošo ciemu un no turienes atlikušos 10 kilometrus ar taksometru. Mēs izvēlējāmies trešo variantu, kas iekļāva braucienu ar vilcienu un tam sekojošu nelielu pastaigu kalnā augšup no Ostrogas dzelzceļa stacijas līdz klosterim. Šī dzelzceļa stacija vairāk vai mazāk atrodas ļoti skaistas nekurienes vidū, un brauciens ar vilcienu ilga nepilnas 50 minūtes (biļetes cena 1,80 eiro). Taciņa augšup kalnā uz klosteri ir marķēta, tā ka apmaldīties nav kur, un virziens ir zināms, jo jau no pašas stacijas augšā kalnā var saskatīt balto klostera ēku, kas iebūvēta stāvā klintī. Vietām taciņa bija pilna ar kustīgiem akmeņiem, kas slēpās zem sabirušajām koku lapām, tāpēc kāpšana nebija ļoti ātra. Bet tā bija pat labāk, jo varēja ik pa brīdim pavērot aiz muguras paliekošo burvīgo ieleju un izbaudīt siltos saules starus, kas kārtīgi silda šo dienvidu nogāzi. Sajūta bija kā pavasarī, un apkārt atkal pilnīgs miers, vien ik pa brīdim klusumu iztraucēja draiskas aitu, kas laiski ganījās nogāzes pļaviņā, zvaniņu skaņas

Ceļojuma stāsts: Melnkalnes burvība – smaržīga mandarīnu raža un sniegpulksteņi decembrī
Foto: Ance Bogdanova-Jātniece

Vēlāk taciņa pievienojās smilšu ceļam, kas aizveda uz apakšējo klosteri un nelielu baznīcu. Te jau bija manāma cilvēku rosība, jo bija sestdiena un ģimenes kopīgi devās uz klostera baznīcu. Mazliet augstāk kalnā ir stāvlaukums, kur gaidīja mikroautobusi un taksometri, kas piedāvāja aizvest atlikušos kilometrus līdz pašai augšai. Taču daļa cilvēku paši atstāja savas automašīnas stāvlaukumā un tālāk devās kājām. Ostrogas klosteris ir visapmeklētākais Balkānos, ar vairāk nekā 100 tūkstoši svētceļnieku gadā – viņiem ir tradīcija iet šo pēdējo posmu kailām kājām. To arī redzējām, kad jau devāmies lejup un kāda ģimene basām kājām nāca pa akmeņaino taciņu mums pretī.

Jāsaka gan, ka pēdējais posms ir ļoti stāvs, ja izvēlas kāpt pa kāpnēm, nevis doties pa garāko ceļu, un vairāk ir piesātināts ar elšanu un pūšanu, ne garīgām domām. Pusceļā nolēmām atpūsties un pamieloties ar līdzpaņemtajiem mandarīniem, un tad jau ar jauniem spēkiem un dievpalīga vēlējumiem no lejā kāpjošajām sirmajām vecmāmiņām nonācām pie klostera. Lēnā garā, ar atpūšanos un biežu fotografēšanu kāpiens mums aizņēma aptuveni divas stundas, bet lejā noskrējām pa 30 minūtēm.

Ceļojuma stāsts: Melnkalnes burvība – smaržīga mandarīnu raža un sniegpulksteņi decembrī
Foto: Ance Bogdanova-Jātniece

Ostrogas klosteris ir dibināts 17. gadsimta otrajā pusē, un tā iebūvēšana klints sienā jau pati par sevi tiek uzskatīta par sava veida brīnumu. Pašreizējo izskatu klosteris ieguvis gandrīz pirms 100 gadiem, kad tas atjaunots pēc postoša ugunsgrēka. Vienā no klostera baznīciņām atrodas tā dibinātāja Sv. Vasīlija pīšļi, un daudzi cilvēki stāsta par izveseļošanos un dzīves grūtību atrisināšanos pēc Ostrogas klostera apmeklējuma. Tieši tādēļ svētceļnieki no visas pasaules dodas uz šejieni, un vasarās viss pagalms pārvēršas par svētceļnieku nometni, kuri te dzīvo dienām ilgi. Mūsu ierašanās laikā gan manījām tikai kādas piecas guļamvietas laukuma malā, bet paši svētceļnieki acīmredzot bija baznīcā savās lūgšanās. Klosteri veido gan augšējā un apakšējā baznīca, gan lūgšanu telpa, gan suvenīru veikaliņš, kur par katru pirkumu dod līdzi arī pudelītes ar svēto ūdeni.

Ceļojuma stāsts: Melnkalnes burvība – smaržīga mandarīnu raža un sniegpulksteņi decembrī
Foto: Ance Bogdanova-Jātniece

Pirms brauciena lasīju, ka diezgan daudzi tūristi Ostrogas klosteri neuzskata par apskates vērtu, un mēs šaubījāmies, doties vai nē. Piekrītu, ka varbūt tad, ja uzbrauc ar automašīnu līdz pašai augšai un izkāpj uz mirkli paskatīties, tad nekādas emocijas nerodas. Bet, ja pieliek klāt visu gājienu vai pat tikai pēdējo stāvo kāpienu, tad sajūtas, nonākot galā, ir pavisam citas. Un ne jau obligāti no reliģiskā skatupunkta, bet no tā paveiktā ceļa, apkārtējā ielejas varenuma un miera. Taču arī pats kalnā iebūvētais klosteris mums šķita neaizmirstams.

Ceļojuma stāsts: Melnkalnes burvība – smaržīga mandarīnu raža un sniegpulksteņi decembrī
Foto: Ance Bogdanova-Jātniece

Pēc atgriešanās Podgoricā nolēmām tomēr apskatīt pilsētu vairāk. Pirms pilnīgas tumsas iestāšanās vēl paguvām aplūkot vecpilsētas cietokšņa drupas, kas esot iecienīta vieta randiņiem un saulrieta vērošanai, Jēzus augšāmcelšanās katedrāli, kas pabeigta vien 2014. gadā, un Tūkstošgades (Milenium) tiltu, kas tiek uzskatīts par Melnkalnes atdzimšanas simbolu.

Ceļojuma stāsts: Melnkalnes burvība – smaržīga mandarīnu raža un sniegpulksteņi decembrī
Foto: Ance Bogdanova-Jātniece

Nākamajā rītā jau atkal kāpām vilcienā un devāmies uz lidostu, lai sāktu ceļu mājup. Vienīgi mugursomas atceļā bija kļuvušas par vairākiem kilogramiem smagākas, jo pilnas līdz augšai ar gardajiem Melnkalnes mandarīniem, kuri vēl gandrīz nedēļu pēc ceļojuma neļāva izdzist fantastiskajām sajūtām un iespaidiem, ko piedzīvojām nieka trīs dienās.

Source info

Tūrismagids


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl