Lūk, kā trim dāmām gāja Kostarikā!
"Mūsu ceļojumam bija ieplānoti četri pieturas punkti, katrs savā valsts malā, un, kā izrādījās, mūsu cerības attaisnojās pilnībā, jo katra vieta sniedza pavisam citādu ceļojuma pieredzi, katrai bija sava burvība. Pārvietojāmies, kā tas ir parasti mūsu ceļojumos, ar nomātu auto. Kad pārvarēti pirmie satraukumi braukšanas dēļ (jo kalnaina reljefa, intensīvas satiksmes, nepazīstamas pilsētas un manuālās ātrumkārbas kombinācija tomēr ir diezgan satraucošs piedzīvojums jau kur tas laiks kopš pie automātiskās kārbas pieradušam līdzenumu iedzīvotājam!), un esam tikušas ārā no Sanhosē, varam sākt novērtēt bagātīgi zaļo kalnu, mums nepazīstamu augu plantāciju un mazo lauku ciematu burvību. Piedzīvojam arī pirmo tropisko lietusgāzi.
Par pirmo pieturas punktu ir izvēlēts Cahuita – neliels, idillisks ciematiņš Karību jūras krastā. Valsts Karību piekraste tiek raksturota kā dabiskāka, mazāk komercializēta un savdabīgi šarmanta afrikāņu un jamaikiešu kultūru sajaukuma skarta vieta, kur dominē pārliecība "Don't worry, be happy!". Pirmajā vakarā, kad esam laimīgi atradušas pasūtīto viesnīcu un iekārtojušās, sāk jau strauji satumst; pēc garās dienas esam diezgan nogurušas, un arī nesenā laika joslu maiņa dara savu, tāpēc drīz vien dodamies pie miera. Neko daudz nepaspējam apskatīt, bet aizmiegot pārņem sajūta, ka šeit būs ļoti labi.
Nākamais rīts atnāk pasakains! Ja jūs nezināt, kā izskatās paradīzes dārzs, tad varu pateikt – man šķiet, tāds, kā bija mūsu Cahuitas viesnīcā! Mūsu numuriņš patiesībā ir atsevišķa mājiņa, ko visapkārt apņem fantastiski tropu augi un ziedi. Aust saule, visapkārt dzied putni, pa teritoriju skraida mazi degunlācīši (koati) un kādus simt metrus tālāk šalc okeāns ar plašu, gandrīz tukšu baltu smilšu pludmali. Pēc pirmajām baudpilnajām peldēm okeānā un brokastīm uz terases paradīzes dārza vidū dodamies cauri ciemam, jo tā otrā galā sākas Kahuitas nacionālais parks – aizsargāta piekrastes josla ar pārgājiena taku, kur brīvā dabā sastopami dažādi eksotiski faunas pārstāvji.
Esam tikko šai brīnumu zemē ieradušās, viss vēl ir tik pārsteidzošs, izraisa nedalītu sajūsmu. Jenotu mamma ar mazuļiem, dažādu pasugu degunlācīši, papagaiļi... Zaļa iguāna ar oranžu seksti, kas dodas savās gaitās pa pludmali, un nemaz neliekas traucēta, kad viņu iemūžināt tiecas vairāki "foto korespondenti". Mērkaķu bars kokos, kas mums par prieku sarīko veselu izrādi. Parka pludmales daļā var redzēt, ka nesen pārciestā tropu viesuļvētra atstājusi savas sekas – visur izgāzti koki, kas nu veido visnotaļ mākslinieciskas kompozīcijas. Pa visu dienu esam nostaigājušas savus desmit kilometrus un baudījušas neskaitāmas peldes siltajā okeāna ūdenī. Vēl tikai gardas vakariņas un relaksējošs vakars mūsu paradīzes dārzā.
Cahuita ciemats pamatā sastāv no mūsējai līdzīgām viesu mājām, un viss slīgst fantastiskā tropu augu valstībā. Ir viena nosacīta galvenā iela ar dažiem krodziņiem, veikaliņiem, tūrisma birojiem, bankomātu un autobusa pieturu. Pārējais – tāda omulīga mazdārziņu kolonija, tikai tropiskā izpildījumā. Daudzas viesu mājas pieder kādreizējiem amerikāņiem un eiropiešiem, kuri nolēmuši sākt jaunu, pavisam citādu dzīvi idilliskā pasaules malā. Šeit ilgstošāk uzkavējas arī viens otrs amerikānis, kam apnicis skriet mūžīgā vāveres ritenī un kurš "atrodas pārdomu periodā, ko dzīvē tālāk iesākt".
Tuvojas Ziemassvētki, un tam par godu mūsu celiņa galā pie okeāna esošajā pludmales bārā vienu vakaru tiek uzrīkota ballīte. Vietējā grupa spēlē kaut ko aptuveni starp regeju un populāriem disko hītiem. Jautrība sit augstu vilni. Ir salasījusies interesanta publika, kuras vidū netrūkst nedz kādreizējo hipiju no 60. gadiem ar dzīves izvagotām sejām, nedz dažādu ādas nokrāsu vietējo ļaužu, kuru vizuālajā tēlā nolasāmi mājieni uz piederību rasta subkultūrai. Jau iepriekš pieminētie ārzemnieki un viņu uz svētkiem atbraukušie draugi. Nedaudz tūristu arī – tie, kuri dod priekšroku dabas piedzīvojumu tūrēm un šādām vietām. Fonā okeāna skaņas, un šis ir viens no tiem vakariem, kas iespiežas atmiņā uz visu dzīvi.
Par vienu no ceļojuma "naglām" kļūst diena, kad dodamies raftingā pa Pacuares upi, kas tiek reklamēts kā viens no skaistākajiem šāda veida maršrutiem pasaulē. Visus pārbaudījuši neesam, tādēļ nevaram kompetenti spriest – bet, nu jā, skaists tiešām bija bez gala.
Upe vijas cauri bagātīgu tropu veģetāciju klātiem kalniem, krastos sauļojas eksotiski putni, ik pa laikam kaut kur gāžas fantastiski ūdenskritumi, brīžam upe ieved šaurā kanjonā. No šā pasākuma diemžēl nav fotogrāfiju, tādas vienkārši nebūtu iespējams uzņemt. Pievarējām vairākas 3.un 4.kategorijas krāces. Ja sākumā sajūtas bija "nu tā, mazliet vairāk kā Amatā palu laikā", tad tālāk jau sekoja "Uhh!!" un "Ahh!!". Reizēm mums ļāva ielēkt upē un peldēt līdzās raftiem, kas izraisīja vēl papildu jautrību. Jāuzteic arī mūsu atraktīvie un ļoti profesionālie instruktori, kas visa brauciena laikā mūs izvadīja tik prasmīgi, ka sajūta bija kā adrenalīna pilnā piedzīvojumā, bet nevienu brīdi – kā vietā, kur apdraudēta dzīvība vai veselība.
24. decembrī aizbraucam apskatīt nedaudz lielāko kaimiņu pilsētiņu Puerto Viejo, populāru sērfotāju galamērķi, turienes pludmales un nelielu nacionālo parku. Nopērkam "empanadas" (ar gaļas un garšvielu masu pildītus pīrādziņus) un svaigus kokosriekstus no kolorītas melnādainas dāmas vārdā Veronika. Ir Ziemassvētku vakars, bet šeit, plus 30 grādu karstumā un tropiskajā vidē, šis fakts skan kaut kā sirreāli un nemaz neiet kopā ar realitāti. Starp citu, mēs bijām iepriekš domājušas, ka Kostarikā kā valstī ar stipru katoļu ietekmi šie svētki tiks plaši un svinīgi atzīmēti. Neko tādu nepamanījām. Vismaz relaksētajā Karību piekrastē, šķiet, katrs svin, ko un kad vien vēlas. Kaut katru dienu.
Mūsu nākamais ceļojuma mērķis – Tortugero ciemats tai pašā Karību piekrastē, tikai tālāk uz ziemeļiem, jau sākotnēji ieintriģēja ar savu nomaļo atrašanās vietu to, ka ceļvežos, pateicoties savai plašajai upju un kanālu sistēmai, tiek dēvēts arī par mazo Amazoni. Tortugero savulaik, pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados sākotnēji bija dabas rezervāts jūras bruņurupuču aizsardzībai, kurp savās izpētes ekspedīcijās devās zinātnieki-biologi. No turienes arī nosaukums – Tortugero tulkojumā nozīmē "bruņurupucis". No pētnieku apmetnes pamazām izauga ciemats, un vēl vēlāk turp sāka braukt arī tūristi. Tortugero joprojām ir sasniedzams tikai pa ūdens ceļiem vai ar mazo lidmašīnu, un arī uz vietas nav nekāda autotransporta. Zinot šo visu, bija skaidrs, ka šai vietai noteikti jābūt mūsu maršrutā.
Tortugero ir ļoti vienkāršs, bet tieši tāpēc dabisks un nesamākslots ciematiņš ar aptuveni 1500 iedzīvotājiem, izvietots uz pašauras pussalas starp okeānu un "mazo Amazoni". Viesus turp un atpakaļ nogādā upju "autobusi" vai upju "taksometri"; skaists piedzīvojums jau ir pats nedaudz vairāk nekā stundu garais brauciens. Dzīve un arī tūristu mītnes šeit ir ļoti vienkāršas, bet mūsējā mums patīk – tā ir tieši okeāna krastā, ir tīra, ar visām ērtībām un vēl krāsaini šūpuļtīkli piedevām. Okeānā gan teorētiski peldēties nedrīkst – pārāk stipras straumes. Bet drīkst ūdenī iebrist, kas mūsu interpretācijā nozīmē – arī lēkāt pa viļņiem.
Ciemata namiņi ir ļoti vienkārši, bet krāšņākus tos padara košie tropu augi visapkārt. Tā kā šī vieta mēdz applūst, daļa šauro ieliņu izveidotas kā laipas. Bērni, kas spēlē bumbu un ziņkārīgi vēro atbraucējus. Kāda noskatīta sadzīves ainiņa – zem pāļu mājas kašņājas vista ar cāļiem; turpat slaistās kaķis, kam par šo kompāniju nav nekādas intereses, un vēl mazliet tālāk – suns, kuram savukārt pilnīgi vienaldzīgs ir kaķis. Pat dzīvnieki ir sevī uzsūkuši Tortugero absolūto mieru. Un kā rotājums tam visam – uz arhaiskas, aprūsējušas, nenosakāma pielietojuma tehniskas ierīces cēli sauļojas milzīga iguāna – viena no krāšņākajām ceļojuma laikā redzētajām.
Līdz ar pirmo rīta gaismiņu gida pavadībā dodamies ar laivu pa kanāliem vērot dabas, dzīvnieku un putnu atmodu. Vēl viens saviļņojošs brīdis ceļojuma laikā. Mūsu vedējs palīdz ieraudzīt dzīvniekus un putnus, satiekam pat divus nelielus kaimanus. Turklāt mums laimējas iztikt bez lietus gāzēm, kas šajā ceļojuma posmā mums kļuvušas par regulāru, bet nepastāvīgu pavadoni. Pēcpusdienā (lietus par laimi atkal ir mitējies) – vēl viens unikāls pasākums, kura dēļ jau faktiski visa tūristu kustība šajā nostūrī sākas – dodamies pa pludmali uz vietu, kur no olām izšķiļas un savu pirmo ceļu līdz jūrai mēro miniatūrie jūras bruņurupuču mazuļi. Divus mums arī palaimējas novērot. Ko vēl darījām divu šeit pavadīto dienu laikā?
Mēģinājām iziet daļu šejienes dabas taku, kas lietus dēļ bija nonākusi dubļu upei līdzīgā stāvoklī, un nekur tālu netikām.
Staigājām pa ciemu, vienkārši atpūtāmies, mēģinājām izķert saulainos momentus, kad doties uz pludmali, un momentus, kad tuvumā nav viesu nama saimnieka vai pludmales patruļas (jā, tāda šeit ir), lai ļautos savām viļņu izklaidēm okeānā (jo viņiem pret tām tomēr bija nelieli iebildumi). Vienu vakaru pavadījām stilīgajā "Budha" bārā, ēdot picu un dzerot gardu sangriju, tā "pa smalko" un ar skatu uz laivu un kuģīšu rosību "mazajā Amazonē". Un tad jau laiks atkal līdz ar pirmo rīta gaismu sēsties upju "autobusā" un doties pretī nākamajiem piedzīvojumiem.
Uz turpmākajām četrām dienām pametam okeāna krastu, lai dotos iekšā valsts vidienē, meklētu piedzīvojumus un baudītu dabisko termālo ūdeņu baseinus Arenala vulkāna pakājē. Brauciens, kā vienmēr ir skaists un interesants, ar nepārtraukti mainīgu ainavu aiz loga. Kalni kļūst augstāki, skati iespaidīgāki, ceļš vijas cauri slavenās Kostarikas kafijas audzētāju saimniecībām, ciematiem, hortenziju ziedos slīgstošām ceļmalām un namiņiem.
Pret vakaru ieradušās galamērķī – viesnīcā "Los Lagos", saprotam, ka šī dzīves vieta būs pilnīgs pretstats iepriekšējām. Liels, tipiski amerikānisks kūrorts ar visu tam piederošo. Baudīsim absolūtu komfortu. Viesnīcas plašā teritorija izvietota Arenala vulkāna pakājē (tas gan jau vairākus gadus ir pārtraucis savas atraktīvās lavas plūduma izrādes, un visā pilnībā mums tā arī neparādās), un ir kā liels botāniskais dārzs, kurā izkaisīti viesu namiņi. Visam ļoti interesants un pārdomāts dizains, viss ļoti kvalitatīvs. Teritorijā atrodas pat tropu tauriņu māja un mini zoodārzs, bet pats labākais – mums ir arī neierobežota pieeja termālo ūdeņu kompleksam ar 34 dažāda veida un temperatūras baseiniem, slīdkalniņiem un baseina bāru. Tas arī tiek pilnā mērā izmantots visu uzturēšanās laiku. Atkal paradīze, tikai pavisam citāda.
Visu Arenala apkārtnē pavadīto laiku mūs pavada lielais, eksistenciālais jautājums – līs vai nelīs? Un lietusgāzes šeit ir iespaidīgas, mākoņainā laikā arī no cerēto iespaidīgo skatu baudīšanas nekas nesanāk... Tā kā esam augstāk kalnos, ir arī mazliet vēsāks – ap 23-24 grādiem (kad parādās saule, tad vairāk) – tāda silta Latvijas vasara, tikai vēl daudz slapjāka! Kā sacīja mūsu gids dabas rezervāta tūrē – citur Kostarikā ir sausā un slapjā sezona, bet šeit, kalnos, ir slapjā un ļoti slapjā. Viena pilnīgi saulaina diena gan mums tiek, un sagadās tā, ka tieši tad esam devušies pārgājienā pa vulkāna parka pastaigu taku. Pastaiga tāda diezgan izaicinoša, augšā – lejā pa šauru taciņu, pārvarot lielus akmens pakāpienus, bet redzēt arī ir ko un sajūta, ka ej pa brīnišķīgu pasaku mežu. Takai ir divi ainaviski atšķirīgi loki – viens ved uz leju cauri lekni zaļam tropu mežam un gar fantastiski zaļu ezeru, bet otrs – uz augšu, pa melniem, sastingušiem lavas veidojumiem.
Citā dienā dodamies ekskursijā uz "Cano Negro" dabas rezervātu, kur paredzēts izbrauciens ar kuģīti pa pārplūdušu upi un mitrāju ekosistēmas apskate. Tūri organizē viena no daudzajām šejienes dabas sargātāju organizācijām. Mūsu gidi ir ārkārtīgi zinoši jaunieši ar patiesu entuziasmu acīs. Uzzinām ļoti daudz interesanta gan par rezervātā mītošajiem dzīvniekiem un neskaitāmajām putnu sugām, gan par apkārtni, lauksaimniecību un iedzīvotājiem kopumā. Tūri sākam puslīdz sausos apstākļos, bet beidzam jau pamatīgas lietusgāzes pavadīti. Par lielu jautrību kuģīša braucējiem (tam ir arī jumtiņš), uzņemam uz klāja arī tos izlijušos dalībniekus, kuri bija izvēlējušies kanoe laivas.
Pienākusi pēdējā gada diena, kad ieplānota "pastaiga koku galotnēs" pa iekārtajiem tiltiem, un nervus kutinošs, bet arī ilgi gaidīts piedzīvojums – "zip line" tūre. Parādās zināmas šaubas, vai būs iespējams to visu paveikt, jo lietus atkal plosās īpaši sirsnīgi.
"Iekārtos tiltus" pārceļam uz nākamo dienu, bet "Zip line" piedzīvojumam slapjums nav šķērslis. Šis nu ir tas gadījums, kad emocijas grūti "uzlikt uz papīra"... Nu kā var ietērpt vārdos sajūtas, kas rodas, mežonīgā ātrumā traucoties pāri kalnu aizām, cauri kokiem, un beidzamajos posmos – arī pāri viesnīcas namiņiem un viesu galvām. Varu tikai pateikt – bija superīgi, un atkal jau – viss maksimāli droši un profesionāli noorganizēts. Pēc piedzīvojuma sasildāmies termālajos baseinos un tad jau laiks pacelt vīna glāzes, jo pēc Latvijas laika sākas jaunais gads! Paēdam svētku vakariņas un tā kā viesnīcā nekādi svētku pasākumi nav paredzēti, un rīt atkal priekšā gara un piedzīvojumu pilna diena, tad ap desmitiem pēc vietējā laika mūs uzveic miegs.
Mūsu 2017. gads iesākas tik labi, cik vien var būt – mākoņi ir nedaudz izklīduši, uzlīst tikai paretam, un tas dod mums iespēju īstenot vēl vienu skaistu pasākumu – pastaigu pa lietus mežu, ieskaitot vairākus koku galotņu augstumā trosēs iekārtus tiltus, daži no kuriem ir virs iespaidīgām ielejām.
Pēc gara un vietām zināmā mērā ekstrēma pārbrauciena (jo ir 1. janvāris, un, kā vēlāk noskaidrojām, visai valstij ir tradīcija šai dienā doties piknikā pie dabas) jau krietnā tumsā ierodamies mūsu pēdējā galamērķī – Dominikalas ciematā valsts otrā, Klusā okeāna pusē. Šī Kostarikas daļa tiek raksturota kā vairāk masu tūrismam un komercializācijai pakļauta, biezāk apdzīvota.
Taču ar apmešanās vietu mums atkal ir laimējies – izrādās, ka Dominicala patiešām ir mierīgs sērfotāju – brīvdomātāju ciemats, kur (citāts no ceļveža) "valda pat pēc Kostarikas standartiem relaksēta atmosfēra". Visa dzīve ciematā koncentrējas par un ap sērfošanu, ir iespējams arī izīrēt inventāru un piedalīties dažādu līmeņu apmācībās, bet to šoreiz atstājam citai reizei. Vienkārši baudām brīnišķīgās pludmales un neticami silto okeāna ūdeni. Un jā – tā kā Klusā okeāna piekraste vispār ir siltāka un sausāka, tad te nu beidzot tas ir – ilgi gaidītais karstums. Tāds, kas pārņem tevi visu un burtiski gāž no kājām. Visas trīs šeit pavadītās dienas no lietus nav ne miņas, un laika prognoze (šoreiz nemelo) rāda miesu un sirdi sildošus +30 grādus.
Īpaša atmosfēra pludmalē ir saulrieta stundās, kad sērfotāji steidz noķert pēdējos viļņus savās vakara sesijās, bet pārējie vienkārši ierodas pludmalē, lai peldētos, rīkotu piknikus, kopā ar ģimenēm, draugiem un suņiem izbaudītu laimīgus dzīves brīžus.
Tiek kurināti ugunskuri, turpat kāpās celtas teltis – šejienes noteikumi, acīmredzami, ir daudz liberālāki, kā pie mums ierasts.
Ļoti paveicies ir arī ar viesnīcu – "Mavi Surf Hotel" ir neliels (šķiet, 8 numuriņi), nesen atvērts, burvīgs viesu nams, kur saimnieko itāļu ģimene. Viss veidots un uzturēts ar lielu mīlestību, lielisku gaumi, uzmanību pret katru sīkāko detaļu. Jau ierodoties, saimnieki mūs sagaida kā labus draugus, un to dažu dienu laikā, ko tur pavadām, ir sajūta, ka par tādiem arī esam kļuvuši.
Dzīve ciematā ir kā paradīze, taču mēs jau tāpat nespējam nosēdēt mierā, un vienā no dienām dodamies pārgājienā uz netālu esošo "Nucaya" ūdenskritumu. Ceļš uz turieni, lai arī it kā nav garš (7 km), bet izrādās gana izaicinošs, jo diezgan izskalotā taka ved augšā, lejā, un saule arī karsē ne pa jokam. Bet komanda turas braši, un skaistie skati gan pa ceļam, gan nonākot galā, un jo īpaši jau - veldzējošā pelde ūdenskrituma baseinā ir šo pūļu vērti.
Te nu ceļojums nenovēršami pietuvojies beigām. Vēl atlicis viens skaists kalnu pārbrauciens, vakars Sanhosē, un – atkal garais ceļš uz mājām. Šķiet, tik daudz ko vēl varētu pat to rakstīt, tik daudz kas palicis "aiz kadra" … Katrā ziņā, šis neaizmirstamais un piedzīvojumiem bagātais ceļojums mums vienmēr būs spilgtā atmiņā."
