Ceļojums pa garšu metropoli - Sanfrancisko

Ceļojums pa garšu metropoli - Sanfrancisko
Foto: Ron Reiring / cc

Svaiga, kraukšķīgi cepta maize, izcili sieri, paštaisītas vītinātas desiņas un gaļas, pikanta un maiga olīveļļa, lielisks vīns un izcila kafija. Itālija? Francija? Nē. Tā ir Kalifornija, precīzāk – Sanfrancisko, Napa un Sonomas ieleja.

Atceros pirmo reizi, kad 2000. gadā, aizbraucot uz Losandželosu, biju šokā. Šokā no tā, cik tā ārišķīga, plika, arhitektoniski neinteresanta, nemaz nerunājot par ēdienu. Pēdējais, ko man jebkad gribējās, - atgriezties. Protams, pirms gadiem mana interese par ēdienu arī nebija tik milzīga kā šodien, bet tomēr bija, un labākais, ko dabūju toreiz, bija gards smoothie un klasiska amerikāņu pica, kuru ēdu trīs dienas. Tagad manas domas par zemeslodes otru pusi ir pilnībā mainījušās un tikai uz atgriešanos. Mūsu mērķis bija divējāds: man - mainīt priekšstatu par Kaliforniju, mums abiem ar vīru - par Amerikas ēšanas standartiem.

Kalifornija, ar iesauku "Zelta zeme", ko ieguvusi, pateicoties vienmēr viegli dzeltenīgajai zāles krāsai un uz zemes augošajai bagātībai, reti kuram asociējas ar tās galvaspilsētu Sakramento, bet gan vairāk ar visu iespēju pilsētu Losandželosu un skaisto tiltu, tramvaju un kalnu pilsētu Sanfrancisko. Un - ielejām, kurās aug vīnogas un kurās dara vīnu. No visiem 37 miljoniem Kalifornijas štata iedzīvotāju tikai 800 000 dzīvo Sanfrancisko, un tā skaitās otrā visblīvāk apdzīvotā pilsēta Amerikā pēc Ņujorkas.  

Sanfrancisko, kas no spāņu valodas nozīmē "svētais Francisks", radusies 1776. gadā, kad spāņu kolonisti nodibināja fortu un tur arī apmetās. 1849. gada zelta drudzis pacēla pilsētu vēl nebijušā popularitātē un bagātībā, un gada laikā iedzīvotāju skaits pieauga no 1 līdz 25 tūkstošiem. Kad tā laika lielāko Ziemeļamerikas rietumu krasta pilsētu 20. gs. sākumā iznīcināja liela zemestrīce, tā ļoti ātri tika uzbūvēta no jauna, to palīdzēja izdarīt banku aizdevumi un ieguldījumi. Vēl šodien bankas ir viens no spēcīgākajiem Sanfrancisko attīstības sektoriem, kas radās jau tālajā 20. gs. sākumā, un par tā nozīmību liecina arī 1929. gada banku krīze Amerikā, kuras laikā netika skarta neviena Sanfrancisko banka. Arī slavenākais Amerikas un rietumu krasta tilts Golden Gate Bridge tika būvēts šajā laikā, tā celtniecību pabeidza 1937. gadā, radot iespēju vieglāk nokļūt uz apkārtējām salām - Alcatraz, Treasure Island, Yerba Buena Island, kuras šodien ir jau daļa no Sanfrancisko pilsētas.  

Iespaidīga ar savu kalnainumu, diemžēl arī ar tuvumā esošajiem zemestrīču epicentriem, ko gan reti izjūt pilsētā, Sanfrancisko kā 14. populārākā pilsēta Amerikā un 35. slavenākā tūrisma vieta pasaulē noteikti pakāpjas augstākās vietās, ja runājam par gastronomisko baudu, nevis tikai reljefa, tramvaja, līča apskati. Protams, lielākā daļa tūrisma ir tieši pateicoties šīm lietām, bet ir daļa cilvēku, kas uz Sanfrancisko brauc gastronomijas un vides dēļ.

Savu gastronomijas metropoles statusu Sanfrancisko ieguvusi tikai pēdējos 15 gados, un šodien pavisam droši var teikt, ka šī ir viena no vietām, kas jāapmeklē ikvienam, kurš mīl ēdienu un ar to saistītus ceļojumus. Jāapmeklē ja ne šodien, tad vismaz nākamajā vai aiznākamajā gadā, vislabāk - augustā un septembrī. Ilgā ceļa dēļ, kas nepieciešams, lai nokļūtu "zelta zemē" pasaules otrā pusē, mans ieteikums - ceļojumu plānot uz vismaz 10 dienām (bez lidošanas) un apvienot ar vairākām dienām Napas un Sonomas ielejā. Pēc 13 stundām lidmašīnā, noskatījušies 6 filmas (par ko vīrs mani pirms tam apsmēja), mēs sasniedzam Sanfrancisko. Nolaižoties nu jau ar ceļojuma trešo lidmašīnu, lai gan ir vēla vakara stunda, ir zināms atvieglojums, kuru neaizēno pat tas, ka, braucot ar taksi, ārā gandrīz nekas nav redzams. Tas ir normāli, jo katru vakaru pār pilsētu klājas okeāna migla, radot izteiktu mitrumu un no rīta aizkavējot saulītes parādīšanos.

Pēc reģistrēšanās izvēlētajā "Union Square Hotel", kas atrodas vecpilsētā, mans ideālistiskais plāns pēc 24 stundu negulēšanas iziet ielās paēst liekas vairāk nekā naivs, ja ne pat stulbs, jo pirmais un vienīgais, kas šādā situācijā interesē saprātīgus cilvēkus, ir iespēja iet gulēt. Paldies dievam, ka ceļojuma lidojumu laiki iekrituši tieši tā, ka Sanfrancisko ir vakars 21.00, kas atvieglo arī mūsu turpmāko dienu iespējamo moku - jetlag - atkāpšanos. Lai gan viesnīcas izvēle ir ideāla - gan vietas, gan dizaina, gan istabiņu un, protams, cenas ziņā -, mana vēlme no viesnīcas loga pārredzēt pilsētas ielas pārvēršas nelielā murgā - rīts sākas ap 6.00, kad darbu pretējā veikala celtniecībā sāk celtnieki. Tagad mans nievājošais smīns par vācu pāra istabas logu izvēli uz pagalmu vairs neliekas tik gudrs kā pirms 12 stundām.

Rīts, kā jau daudzi rīti Sanfrancisko, sākas vienādi - ar miglu, kas pārklāj visu pilsētu un izklīst 2-4 stundu laikā atkarībā no vēja. Pulksten deviņiem un augusta beigām ārā izskatās pārāk drūmi un auksti, bet tas nomainās, kamēr padzeram brokastu tēju, kas, tāpat kā brokastu kafija un pēcpusdienas Kalifornijas vīns vestibilā, jau ir iekļauti cenā. Tā kā brokastis nav iekļautas cenā, es tās arī nepasūtu, jo tam īstu jēgu nekad neesmu redzējusi. Vienādās olas un bekonu ar jogurtu varu apēst arī mājās.

Mēs dodamies uz vietējo iecienītu maiznīcu un restorānu "Baker & Banker". 25 minūšu gājienā no viesnīcas, izbaudot pirmos fiziskos pārbaudījumus, kas būs jāiztur, staigājot kalnā augšā un lejā, mēs nonākam Pacific Heights rajonā, 1701 Octavia Street pie "Baker and Banker" durvīm. Šī vieta mazajā, baltajā, Sanfrancisko tipiskajā mājā pieder vīram un sievai, un sievas stiprā puse ir ceptuve, bet vīra - restorāns. Ar fantastisku klasisko sourdough maizi, panīni, ko gatavo no šīm maizēm, konditorejas stendu, kas mulsina ar pārpilno piedāvājumu, mēs brokastīm izvēlamies perfekti pagatavotu kapučīno un stipru melnu kafiju, panīni no pašu ceptas slavenās Sanfrancisko sourgdough maizes, pildītus ar dienas pildījumiem. Kamēr sēžam ārā saulītē un ēdam savus Grijēras siera un tītara, kā arī čedara un vīģu ievārījuma panīni, var redzēt, ka ceptuvi iecienījuši daudzi vietējie, jo durvis te virinās visu laiku un ikviens no šejienes iznāk ar mazāku vai lielāku saldeniem aromātiem pildītu paciņu.

Pēc panīni un nelielas apspriedes par šīs vietas populārākajām saldajām izvēlēm paliekam nevis pie tā, ko pērk visi, - cinnamon bun (kanēļmaizītes) -, bet gan pie tā, kas ir mīļākais puisim, ar ko runājam - paņemam sticky pecan and chocolate bun, kas ir nevis maizīte, bet liela, milzīga maize, dievīgi garšīga, ķepīgi salda, ar kraukšķīgiem riekstiem, rūgtu šokolādi un mīklu, kuru varētu ēst vienu pašu pat vēl neizceptu. Arī šajā Amerikas pusē porcijas ir lielas, un pēc viena kārtīga saprātīga izmēra panīni mums pekanriekstu maizītei vieta ir tikai diviem maziem gabaliņiem. Pārējais tiek iepakots līdzi, lai pie tā atgrieztos pēc trīs dienām Napā, sēžot mūsu mājiņas terasē.

Maizes kultūra

Sourdough jeb ierauga maize, kas cēlusies Ēģiptē laikā ap 16. gadsimtu, tiek gatavota visā pasaulē, bet daudzās valstīs tās recepte ir mainījusies vai arī tā ir tikai viena no daudzajām populārajām maizēm, turpretī Sanfrancisko ir pazīstama tieši ar šo maizi, kuras recepte lielos vilcienos nav mainījusies kopš 1849. gada. Varētu būt, ka 1849. gadā dibinātā ceptuve "Boudin Bakery" gatavo maizi pēc tās pašas receptes (www.boudinbakery.com). Ja skatāmies pasaules kontekstā, tad lielākā atšķirība starp citām pasaules sourdough un Sanfrancisko maizi ir skābuma līmenis - te tā ir skābenāka.

Patiesībā tieši ar šīs maizes cepšanu attīstījās Sanfrancisko maizes cepšanas tradīcijas kopumā. 1980. gadā, kad atvērās vairākas amata meistaru maizes ceptuves, sākās Sanfrancisko maizes kultūras uzplaukums, un daži 1980. gadu dēvē par "maizes revolūcijas" gadu. Tā nav nejaušība, ka Sanfrancisko sourdough maize tiek uzskatīta par vienu no gardākajām pasaulē. Tam ir savs izskaidrojums - klimats. Lielais mitruma līmenis mīklai ļauj rūgt daudz labāk, veidojot daudz vairāk garšas īpašību. 

Sestdienas obligātā programma

Sestdienas plānā obligāts apmeklējums ir viens no slavenākajiem reģiona tirgiem - Ferry Building Marketplace, kas notiek prāmju ostas apkārtnē, tieši pie paša līča, pie Bay Bridge. Šis tirgus ir atvērts katru dienu, bet Ferry Plaza zemnieku tirdziņi notiek otrdienās un sestdienās. Ja vien ir iespējams izvēlēties, tirgu apmeklē sestdienā, jo tā enerģija, kas virmo gaisā brīvdienā, ir nepārspējama. Vietējo cilvēku pūļi, vēlas brokastis turpat pie līča, pirkumi brīvdienu vakariņām un visai nedēļai. Ieplāno 3-5 stundas, lai izstaigātu tirgu, nogaršotu neskaitāmos persiku veidus, vīģes, plūmes, mazākas un lielākas vīnogas, vietējās eļļas, gaļas un pat skābētus kāpostus no vietējiem un bioloģiskajiem audzētājiem. Iekšā pašā Ferry Plaza Building katru dienu var nobaudīt produktus no reģiona izcilākajiem ražotājiem.

Kafiju var nobaudīt "Blue Bottle Coffee", kur sestdienā visās četrās tirdzniecības vietās stāv garas rindas, turpat blakus var iepirkties vietējo produktu veikalā - dārzeņus, gaļu un zivis. Blakus atrodas viens no siera ražotājiem "Cowgirl Creamery", kura priekšā daudzi noliec galvas, un tas ir saprotams, jo viņu sortimentā visi iespējamie sieri gatavoti no vietējā piena. Pirms iegādāšanās teju visu var pagaršot, un tad var gadīties kā mums, ka, nevēloties nopirkt neko, nopērk no rīta gatavotu aitas piena un pilnpiena rikotu, svaigu buratu un vēl dažus citus sierus. Blakus stendā "Acme Bread Company" maizes ceptuvē ir iegādājamas visas maizes - franču, itāļu un visas pasaules. Skaistas, svaigi ceptas, ar tieši tik perfektu garozu, kādai jābūt. Pārējos veikalos var nopirkt visu, kas nepieciešams labai maltītei mājās, piknikā vai ejot ciemos - eļļas "Stonehouse California Olive Oil", skaistas kūkas un macaroons - "Miette" konditorejā, sēnes - "Far West Fungi" un vītinātas desiņas - "Boccalone". Vislabākās brokastis sakomplektē pats un ej ēd ārā uz soliņa, skatoties uz līci un baudot sauli. Ja esi pilsētā tikai otrdien - apmeklē tirgu šajā dienā, bet, ja vien iespējams, saplāno braucienu, lai būtu tur sestdien.

Sanfrancisko kontrasti

Runājot par laika apstākļiem, Sanfrancisko ir "īpaša" vieta. Vietējie uzskata, ka viņiem ir tikai viena sezona gadā - Sanfrancisko sezona. Un tālu no patiesības tas nav, jo gan ziemā, gan vasarā temperatūra var būt vienāda un, trakākais, neprognozējama. Jārēķinās ar to, ka rīti vienmēr ir miglaini un tikai tad, kad tiek aizpūsta migla, parādās saule. Jebkurā gadījumā svarīgākais ģērbšanās stils te saucas - kārtas. Vilkt vairākas drēbju kārtas ir gudrākais, ko ikviens te var darīt, jo no rīta var būt +10, bet pēc dažām stundām jau +22, bet tikpat labi palikt +14.

Sanfrancisko pilsēta iedalās vairākos rajonos - Vecpilsēta (Downtown), Russian Hill, Pacific Heights, Mission District, Golden Gate Heights, Richmond District un daudzi citi. "Baker & Banker" atrodas skaistajā un privātmājām bagātajā Pacific Heights, un, nākot no turienes, noteikti jāaiziet līdz Russian Hill, no kura starp mājām paveras skaisti skati uz līci vienā pusē un starp debesskrāpjiem Oakland Bay bridge tilts otrā pusē. Skaistu māju, dārgu viesnīcu un cilvēku, kas steidzas uz darbu, ieskauti, liekas - mēs esam vieni no retajiem ceļotājiem, kas šo rajonu apskata, staigājot ar kājām. Pārējie izvēlas tramvaja braucienu, kas, manuprāt, nav labākais.

Netālu no Russian Hill un vecpilsētas atrodas viens no lielākajiem Amerikas ķīniešu kvartāliem. Kā jau daudzās pasaules valstīs, tā ir lielu kontrastu vieta - mājas, ielas un cilvēki, kas, liekas, domā, ka dzīvo Ķīnā, runā savā valodā un dzīvo pēc sava ritma.

Noteikti ir vērts pastaigāt gar pārtikas veikaliem, kur prātīgākais ir paņemt līdzi lielu dārzeņu un augļu vārdnīcu vai parunāties ar pārdevējiem, uzzinot, kas ir tas, kas izlikts vitrīnās. Protams, nav tā, ka pārdevēji gribētu ar tevi runāties, un ne jau tāpēc, ka ir ļoti daudz jādara, bet tāpēc, ka vienkārši negribas.
Pirmo reizi pagaršojam longana augli, kas ir līdzīgs līčijai, bet daudz garšīgāks, ieraugām, ka ir kas tāds kā rūgtā melone (izskatās kā gurķis), iepazīstos ar visiem iespējamiem Āzijas zaļumiem (atzīšos - pusi no tiem nezināju). Savukārt pats ķīniešu kvartāls ir ideāls visādu nieciņu iegādei, īpaši dāvanām un virtuves piederumiem - skaisti apzīmēti irbuļi par 99 centiem gabalā vai 6 par $ 5, bļodiņas, trauki, tējas trauki. Bērniem - mazi kostīmi un skaisti saulessargi.

Ekstrēmām sajūtām vakarā aizejam uz "Los Angeles Times" ieteiktu labāko budžeta ķīniešu restorānu "Utopia Cafe". Skaidrs ir viens - ķīniešu ēdienus man negribēsies vēl vairākus mēnešus, un pirmais pirkums pēc šīs vietas ir katram pa bundžiņai kolas, ar ko noskalot to vājprātīgo treknumu. Tas nenozīmē, ka nebija garšīgi. Bija, un pēc vietējo pieprasījuma to arī var noprast, bet tomēr... Maltīte divatā - puse Pekinas pīles ar dārzeņu nūdelēm - izmaksāja $ 22,75.

Labākie restorāni Mission District

Sanfrancisko ir maza pilsēta, kur metro un autobuss jālieto tikai tad, ja jādodas nedaudz tālāk. Mēs autobusu izmantojām vienu reizi, jo pat uz tuvējo Mission District kvartālu devāmies kājām. Protams, taksis ir iespēja, bet apskatei un pilsētas garšas sajušanai kājas ir vislabākais risinājums.

Mission District ar blakus esošajiem Bernal Heights un Potrero Hill rajoniem skaitās vieni no tiem retajiem Sanfrancisko rajoniem, kuros migla un apmākušās debesis ir daudz mazākā apjomā nekā pārējā pilsētā. Tieši Mission District kvartālam Sanfrancisko vēstures un šodienas ēdienu kartē ir īpaša nozīme, jo te atrodas pilsētas senākās ielas, te ir vecākā Sanfrancisko māja, un vietējā kapsētā ir apglabāti pilsētas dibinātāji un un veidotāji. Reģiona nosaukums cēlies no "Mission Land" (Misijas zeme), kas piederēja sestajai spāņu misijai, un tāpēc arī šodien te lielākā daļa iedzīvotāju ir spāņi - izveidojuši savu kopienu ar veikaliem, ēstuvēm, savām tradīcijām un paradumiem. Tā kā pirms vairākiem gadiem šajā rajonā nekustamā īpašuma cenas bija daudz zemākas nekā citās pilsētas daļās, kā arī laika apstākļi bija labāki, daudzi jaunie restorāni savu darbību nolēma uzsākt Mission District rajonā. Šodien te koncentrējas visvairāk labāko Sanfrancisko restorānu un kafejnīcu.

Pati centrālā Mission Street staigāšanai ir nedaudz kutelīga, jo, nepārzinot spāņu kultūru, var gadīties kāds nejaušs pārpratums. Tomēr, lai izjustu visas rajona nianses, pastaiga te ir obligāta. Iespējami izvairies no iekļūšanas kādā konflikta situācijā, dari to, kas tev jādara, pērc, kas tevi interesē, un viss būs labi. Vēl jo vairāk šī iela ir jāizstaigā, jo tajā atrodas vairāki restorāni un viens no tiem ir "Foreign Cinema", kurš, pastāvot jau 13 gadus, pierādījis sevi kā vienu no vietējo gurmānu vietām. Uz šejieni brauc ne tikai no visas Sanfrancisko, bet arī no visas tuvējās apkārtnes.

Katru dienu mainīgā ēdienkarte, vietējo produktu izmantošana, mājīgums, liela terase, skaista kamīnzāle, atvērtā virtuve ir tikai daži no iemesliem, kāpēc vietējie zina, kur iet vakariņās. Ēdiens veidojas atkarībā no tā, kas pieejams sezonā, un augustā tas bija savvaļas lasis vīģu lapā, grila mikss ar paipalu, pašgatavotām nenormāli labām desiņām un liellopa gaļu, uzkodās - mājās vītināti anšovi un desertā - krēmīga kazas siera kūka ar ogām. Arī aperitīvs, ko pasniedz, sēžoties pie galdiņa, mainās katru dienu - tas 13 gadus strādājošajai bārmenei liek smadzeņu un garšas šūnas darbināt tādos līmeņos, kurus es pat savā galvā un mutē vēl neesmu atklājusi. Pēc mūsu aperitīva, kas bija laima, lavandas, džina un šampanieša šots, viņas komentārs bija pavisam vienkāršs: "Kad katru dienu jāizdomā kas jauns, prātā nāk vistrakākās idejas", - un jāsaka, ka viņas šots, par kura salikumu es nebūtu iedomājusies nekad, bija vienkārši dievīgs.

Picas, saldējums, maize un kūkas. Mission District mazā bagātība

Turpat netālajā 18. ielā atrodas neliela picērija "Delfina Pizzeria". Ja tev garšo picas, tad šīs uzskata par tām Sanfrancisko picām, kuras jāpagaršo. "Delfina Pizzeria" ir maza - tikko 20 vietas, un rezervācijas netiek pieņemtas. Pieteikties rindā var tikai tad, kad atnāc uz picēriju, uz tāfeles uzraksti savu vārdu, noskaidro, cik jāgaida (vidēji 40 minūtes), un gaidi vai nu ārā stāvot un baudot glāzi vīna, vai pastaigājoties pa apkārtējām ielām. Tā kā turpat blakus ir pilsētas viena no slavenākajām ceptuvēm "Tartine Bakery", mēs dodamies tur, lai iegādātos vakariņu desertu.

Reti kurš labas maizes cienītājs šajā pilsētā un pat reģionā nezina tādu vietu kā "Tartine Bakery". Pavisam neliela, bet izcila maizes ceptuve. Vienas no skaistākajām franču un itāļu maizēm, kādas esmu redzējusi, katrs maizes lauziens ir kā kraukšķīgs piedzīvojums. Grāmata, kura manā vēlmju sarakstā ir jau ilgu laiku, paliek ceptuves plauktā, lai atbrauktu pa pastu un nemocītu manus koferus.

Vakarā ap sešiem ceptuvē ir pilns ar cilvēkiem, kas pēc darba te iepērk lielas maizes, mazas un lielas kūkas vai pasēž apēst salātus ar glāzi vīna, ir skaidrs - grāmata man būs. Uz vietas es to nepērku, jo, atklāti sakot, atsūtīt pa internetu ir lētāk un mazāk svara koferī. Ledusskapjos mūs sagaida pretī neķītri izgūlušās citronu merenga kūkas, banoffee pīrāgs, kanēļa maizītes, eklēri, aveņu kūciņas un liela cepumu izvēle. Pēc cīņas ar manu iekšējo saldummīli-velniņu mēs paliekam pie šokolādes dubļu kūkas (chocolate mud cake). Melns un sulīgs šokolādes biskvīts, tikpat melns šokolādes krēms starp kārtām un ārpusē. Un tas viss pagatavots pēc perfektas receptes. Katrs gabaliņš jau pirms picas, liekas, pats lec man mutē, lai tur maigi izkustu.

Kad "Delfina Pizzeria" pienākusi mūsu rinda, iespiedušies starp vairākiem maziem divvietīgiem galdiņiem ar trīs vai četriem cilvēkiem pie katra, pasūtam picas un uzkodās - krāsnī ceptas olīvas. Pica - plāna, plāna, pa virsu tomātu mērce un mocarellas siers vai kādas citas tevis izvēlētas piedevas. Žēl tikai, ka vīns te ir itāļu, jo man jau sāk likties, ka es esmu nevis vīna zemē Kalifornijā, bet valstī, kur vīns netiek ražots vispār. Pirmās divas dienas, un neviena Kalifornijas vīna. Divas personas var paēst par $ 30.

Pāri ielai kvartāla attālumā atrodas "Bi-Rite Creamery" saldējuma veikals. Šis ir ģimenes uzņēmums, kas gatavo saldējumu mazās devās, no vietējiem produktiem, bioloģiska piena, lai tas garšotu tieši tā kā bērnībā. Pa dienām te ārā rindas ir vairāku desmitu cilvēku garumā. Vakarā - tikai 10. Saldējuma izvēle te ir plaša un ar klasiskām un mazāk klasiskām garšām. Pēc lielām pārdomām, vai atteikties vai tomēr pagaršot šī Amerikas krasta iecienītāko saldējumu, mēs padodamies kārdinājumam un paņemam divas bumbiņas - olīveļļas un lavandas/medus saldējumu. Un vēl viņu grāmatu "Sweet Cream and Sugar Cones". Iesaku, ja tev patīk gatavot saldējumu.

Mission Street otrā pusē ir vēl viena neliela un ļoti skaista, īpaši garšīga vieta - "Flour + Water". Skaists, vienkāršs restorāns, kurā uzsvars tiek likts uz divām galvenajām sastāvdaļām - ūdeni un miltiem -, kā rezultātā top pastas mīkla un izsmalcināti pastas ēdieni. Ravioli, tortelini, taljiatelle, lazanjas utt. Te liekas, ka katrs pastas gabaliņš ir ar zelta rokām taisīts. Pirms dodies turp, apskati mājaslapā esošo video, un tu sajutīsi, par ko es runāju.

Pavisam droši - labākais brančsmanā dzīvē

Neviena Sanfrancisko aina nav pilnīga, ja nesanāk aizdoties līdz līcim. Vienā vai otrā pusē, bet tur pabūt. Lai gan lielākā daļa tūristu izvēlas doties uz Fisherman's Wharf, kas ir pilna ar pilnīgi nekādiem zivju restorāniem, veidotiem tieši tūristiem, mēs pieņemam Latvijā dzīvojošā pavāra Kārļa ieteikumu aizdoties uz Golden Gate Park blakus esošo Judah Streeet 4001 numuru - uz vietu, kas slavena ar mājīgumu, vienkāršību, bet, pats galvenais - izcilu ēdienu, gatavotu no vietējiem un bioloģiskiem produktiem. Uz vietu, ko sauc "Outerlands".

Lai tiktu uz "Outerlands", ir jābrauc ar autobusu, kas, neskatoties uz svētdienu, ir pilns un, braucot augšā lejā pa pakalniem, liek sajusties kā karuseļos. Ja vien iespējams, apsēdies. Izkāpjot no autobusa, secinām, ka mums vēl tāls ceļš ejams. Iela, kas savienojas galā ar okeānu, ir kā caurbrauktuve stiprajam vējam. 13 grādos, ķīniešu un krievu dāmu ieskauti, gaidām tramvaju, kas beigās izrādās autobuss, braucošs pa tramvaja sliedēm. Dāma blakus, kā jau daudzi Amerikā dzīvojošie, nepārzina angļu valodu un uz mūsu jautājumu cenšas atbildēt pus angliski un pus krieviski. Izrādās, ka šajā rajonā, kur elektrības vadu ir vismaz 200 reižu vairāk nekā māju, dzīvo lielākā daļa ķīniešu populācijas (un citi cittautieši). Angļu valodu viņi pārzina maz, iemācoties tikai tad, ja tas nes kādu tiešu labumu - naudu. Ja kopienā viens māk un ar to pietiek, lai nopelnītu naudu, tad bieži vien pārējie izvēlas valodu nemācīties. Interesantākais, ka pat pieturas tiek sauktas ķīniešu valodā.

Izkāpuši pie 4001. numura, ieraugām "Outerlands" - ar ļoti daudziem cilvēkiem ārpusē. Arī te rezervācijas neviens nepieņem, un ierodoties savs vārds jāuzraksta uz sienas, jānoskaidro, cik ilgi jāgaida, un jāizdomā, ko darīt. Ir trīs iespējas - sēdēt ārā zem kokiem un dzert kafiju, vīnu, tēju vai ko citu. Otra - doties pēc kafijas uz blakus esošo "Trouble Coffee" (kapučīno labs, bet, ja gribi melnu stipru kafiju - ņem dubulto espreso). Trešais un arī visgudrākais - doties uz okeānu pastaigā, kas atrodas 10 minūšu gājienā. Ja pat apmākusies diena parādīja okeāna neizsakāmo skaistumu, tad nevaru iedomāties, kā tas ir skaistā, saulainā dienā.

"Outerlands", kura interjerā dominē no jūras izskaloti koki, akmeņi un dažādi citi ar jūru saistīti priekšmeti, radīta tiem, kuri pēc peldes un sērfošanas aukstajā okeānā meklē vietu, kur sasildīties. Izmantojot tikai vietējos un daudzus bioloģiskos produktus, šeit tiek radīts īsts comfort food, kas neliek just izsalkumu visu dienu. Lai sasildītos, noteikti paņem karsto ābolu sulu ar ingveru un, ja vēlies, burbonu. Un tad iedomājies - liela maizes šķēle ar kraukšķīgu garozu un mīkstu vidiņu, pārklāta ar izkusušu Grijēras sieru, kraukšķīgu bekonu un bez čaumalas vārītām olām, kuras iztek pār maizi, tikko pārdurtas, un liels trauks ar milzīgu holandiešu pankūku, kuras vidū ir no rīta gatavota rikota, pārklāta ar kraukšķīgu bekonu un pārlieta ar saldu kļavu sīrupu. Pēc redzētā pie blakus galdiņa ir skaidrs - arī visi pārējie ēdieni ir kaut kas īpašs un nākamreiz "Outerlands" būs nevis pēdējā vieta, ko apmeklēt, bet pirmā. Viņi pasniedz arī pusdienas un vakariņas. Pirmdienās gan slēgts.

Neticami, ka Sanfrancisko, lai arī maza pilsēta ar tik maz iedzīvotājiem, ir ieguvusi šo ēdienu metropoles statusu. Protams, ka tas nav bijis nejauši un, kā jau iepriekš teikts, tajā liela nozīme ir gan klimatam, gan vēsturei - 20. gs. sākumā uz Kaliforniju sabrauca daudzi itāļi, spāņi un nedaudz franči, tādējādi šeit radot tādas kā otrās mājas ar visām ēšanas tradīcijām. Visapkārt Sanfrancisko ir auglīga zeme, kura tiek aizsargāta kā vide bioloģisku un dabīgu produktu audzēšanai.

Padomi Lai rezervētu vietas restorānos, izmanto www.opentable.com. Pat reizēs, kad zvanīsi uz restorānu, var gadīties, ka tavu rezervāciju nepieņems un liks rezervēt internetā tiešsaistē.
Izvēloties kafiju, ja vēlies melnu un stipru kafiju, tad labāk lūdz dubulto espreso. Ja prasīsi vienkārši melnu, tad tev pasniegs ļoti labu, bet tomēr drip coffee (ar filtru gatavotu kafiju).
Braucot ar metro, autobusu vai tramvaju, vieglākais ir maksāt transportā, bet tad sagatavo daudz 1 $ banknošu. Ja nebūs un dosi 10 dolārus, bet cena ir 2 $, atlikumu neizdos.

Lidojums

Lidojumam uz Sanfrancisko izvēlies drošu un stabilu kompāniju ar labu ēdināšanu, jo 13 stundas nav maz. No Rīgas jālido uz Stambulu, jāpaliek tur vienu nakti, vakarā iespējams vēl apskatīt pilsētu un nobaudīt īstu turku maltīti. Tālāk jālido uz Losandželosu un tālāk no Losandželosas uz Sanfrancisko. Lidojumi no Losandželosas ar "Virgin" notiek vairākas reizes dienā un ilgst tikai 50 minūtes. Var braukt arī ar autobusu, bet cenas ziņā tas ir teju tas pats un laiks 6 reizes ilgāks.

Source info

Četras Sezonas


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl