Latviešu ceļotājs un bloga "Kā tur ir" autors Māris Upenieks pirms gada pabijis Abrenē. Piedāvājam Māra un viņa ceļabiedra Raimonda stāstu par ciemošanos kādreizējā Latvijas mazpilsētā Abrenē jeb Jaunlatgalē, tagad Pitalovā.
Vairāk par šo un citiem Māra ceļojumiem lasiet blogā "Kā tur ir" vai "Facebook" lapā .
"Nelielā, ne pārāk pārtikusi Krievijas pilsētiņa, tikai 10 kilometrus no tuvākā mūsu robežpunkta, ir īpaša vieta. Veselus divdesmit piecus gadus – no 1920. gada miera līguma, līdz pat 1945. gada janvārim – tā starptautisku līgumu rezultātā atradās Latvijas sastāvā. Un vairums vietējo toreiz sevi tiešām arī esot uzskatījuši par latviešiem, pat, ja pasē bijusi norādīta pavisam cita tautība. Ir versija, ka pat sākotnējais nosaukums radies nevis no vārda "spīdzināt" vai krievu pulkveža uzvārda, bet gan kā rusificējies nosaukums Pietālava. Ir pagājis ilgs laiks, strīdi par Abreni jau sen noklusuši. Taču 2005. gadā, vēl pirms robežlīguma noslēgšanas, pats Putins kādā preses konferencē solīja, ka "Latvija drīzāk dabūs beigta ēzeļa ausis, nevis Pitalovu". Izmantota gan deviņdesmito gadu Atmodas eiforijas laikā, gan vēlāku gadu nacionālpolitiķu retorikā, tagad nelielā Pitalova dzīvo savu dzīvi – šķietami aizmirsta gan no vienas, gan no otras valsts varas centru puses.
Nokļūt Pitalovā gribēju jau ilgi. Tiešām interesanti, kāda atmosfēra tur šobrīd valda. Cik sapņosi, jāsāk rīkoties – saņemamies un dodamies garākas nedēļas nogales "roudtripā" kopā ar manu cīņubiedru Raimondu. Viņš sagatavojies krietni nopietnāk kā es – saģērbies speciāli ceļojumam kā īsts Pečoru klostera svētceļnieks, lai labāk saplūstu ar pūli. Problēmu gadījumā taisos atsaukties uz viņu kā uz savu vietējo jumtu.
Pats ceļojuma sākums, pirmajā pieturvietā Balvos satikta kaza.
Izbraucam cauri Viļakai un pavisam drīz attopamies apstulbinoši modernā Latvijas puses robežpunktā. Tikko uzcelts, svaigs, spīdošs un..pustukšs – šķiet, ka visi nodarbinātie, ko satikām, arī bija nupat robežsardzes skolu pabeiguši, centīgi jaunieši. Bet jāpraktizējas ir, tas skaidrs. Kamēr gaidām nelielajā rindā pirms krievu puses robežpunkta, smiedamies ēdam līdzpaņemtā parmezāna gabaliņus – lai sanāk mazliet mazāks sods par potenciālo sankcijproduktu kontrabandu. Lieki – robežsargi vispār nepievērš uzmanību mūsu gana lielajam pārtikas maisam.
Uzreiz aiz robežas, protams, ir benzīntanks. Un samērā baisas kvalitātes asfalts.
Ātri nonākam līdz pilsētas zīmei. Kartē pirms tam esmu pamanījis atzīmētu viesnīcu, kuru nevar atrast nevienā rezervēšanas sistēmā. Kad piebraucam pie tās, kļūst skaidrs – kapēc. Durvis ir aiznaglotas ciet, viss tukšs un pamiris. Sajutis potenciālu apdraudējumu Pitalovas izpētes ekspedīcijas norisei, grābju ciet pirmo garāmejošo tanti ar jautājumu – kur šeit var palikt pa nakti.
Izrādās – viena vieta ir! Pēc līkumošanas pa ieliņām, kā arī pāris reizes ceļa uzjautāšanām atrodam šobrīd vienīgo naktsmītni Pitalovā. Tas ir bijušais pansionāts, kurā šobrīd veikts neliels kosmētiskais remonts un istabiņas tiek izīrētas. Citu alternatīvu nav, esam priecīgi par šo pašu – tomēr vakarā, protams, nekādi nepamet domas par to, cik sirmgalvji manā gultā ir paspējuši nomirt.
Mazliet pārsteidz vietējās paražas – pēc kaut kāda jaunākā lēmuma no augšas viesnīcas darbiniecei esot jānokopē nevis tikai ārzemju viesa pases atvērums ar bildi un pamatinformāciju, bet arī pilnīgi visi pārējie atvērumi, pat ja tie ir tukši. Pilnīgi dzirdu, kā, ierijot kārtējo papīra žūksni, kopējamā aparāta dūkoņas pavadījumā pazūd vēl viens hektārs Krievzemes meža.
Papīri kārtībā, ejam staigāt. Pirmais iespaids ir samērā necils, lai arī nekādus brīnumus te nemaz negaidām. Izkususi mājiņa. Nekas unikāls – tādas diemžēl bez deficīta var sastapt arī Latgalē.
Cilvēkam gribas dzīvot tā, lai skaisti. Un tāpēc viņš drīzāk patērēs laiku puķēm, mucas apgleznošanai un leļļu modes dizainam, nekā šķūnīša durvju nokrāsošanai.
Gadās arī diezgan asprātīgi pelēkās ikdienas izkrāsošanas eksemplāri – skaists pāvs, kas radies no riepas, šļūtenes un īstu puķu astes.
Nonākam līdz vienīgajai kafejnīcai pilsētā, lai ieturētu pusdienas. Priekšā jau gaida automašīna ar Latvijas numuriem. Droši vien pierobežas naftas produktu biznesā iesaistīts cilvēks.
Kafejnīcas nosaukums ir Versaļa! Tai nav ne vainas – paēdam un uzzinām arī to, ka piektdienu vakaros te ir galvenā apriņķa diskotēka. Saskatāmies – ir piektdienas vakars. Nolemts, jānāk. Papildu adrenalīnu un cerības uz krāšņu vakaru paaugstina svaigi izsistais kafejnīcas logs.
Turpinām apgaitu. Turpat netālu no Versaļas gozējas pamests veikals. Kafejnīca atrodas diezgan nomaļā, kokiem aizaugušā vietā, pie dzelzceļa stacijas – diskotēku attiecīgi neredzēs neviena lieka acs. Ar acs kaktiņu pētu un plānoju potenciālos bēgšanas maršrutus vakaram.
Pati dzelzceļa stacija.
Šis ir diezgan liels dzelzceļa mezgls – piestāj vilcieni, kas kursē no Pēterburgas Rēzeknes virzienā, un otrādi.
Stacijā atrodas liels un ļoti detalizēts plakāts ar instrukcijām, kā jārīkojas terorakta gadījumā.
Vietējam kioskam prasītos neliels kosmētiskais remonts.
Turpat netālu ir vēl viens modelis, kas vispār atgādina tikko caur zemes atmosfēru atpakaļ no kosmosa atgriezušos, vēl neatdzisušu satelītu.
Te jau labāk – zilā krāsa, tāpat kā ibumetīns, atrisina visu.
Analogais ledusskapis āboliem.
Pitalova ir zaļumu pārņemta – šķiet, ka īsti nav vienotas pilsētvides sajūtas – tikai atsevišķas ēkas, vai ēku grupas, kas ik pa brīdim izaug no koku un krūmu mudžekļa.
Neredzētas, interesantas zooloģiskas detaļas pie veikaliņa durvīm.
Un arī pārsteigums, negaidīta atkalsatikšanās – miskastes mašīna no manas bērnības! Tieši uz šādu pašu mūsu pagalmā divreiz nedēļā noteiktos laikos bija jāstiepj atkritumu spainis.
Kultūras programma. Kā redzams, piemērota skatītājiem sākot ar 0+ gadu vecumu.
Arhitektūra.
Fasādes noformējums veikalam "Pie Ksušas".
Pilnīgi negaidīti aiz kāda stūra iznirst iespaidīgs Kosmonautikas muzejs. Taču šķiet, ka ir ciet, vismaz neatceros, ka mēs būtu to apmeklējuši.
Turpat blakus arī obligātais piemineklis šeit tā sauktā Tēvijas karā kritušajiem.
Skvērs nosaukts par godu trīsdesmitgadei, kopš atbrīvošanas no fašistu iebrucējiem. Tātad kādu laiciņu tas jau te ir.
Šķiet, esam nonākuši pilsētiņas centrā. Te atrodas pamests kinoteātris un kādas koka ēkas drupas. Sākam runāties ar kādu sākumā visai aizdomīgu onkuli, kurš domā, ka esam spiegi vai žurnālisti. Tomēr drīz, uzzinot ka esam no Latvijas un atbraukuši tikai intereses dēļ, viņš atmaigst. Stāsta, ka saites abās robežas pusēs ir spēcīgas, ka daudziem šejieniešiem Latvijā dzīvo radi un ka automašīnas ar mūsu numurzīmēm Pitalovā varot redzēt ļoti bieži. Uzzinām arī to, ka nojaucamā ēka ir kāds Latvijas laika objekts un arī to, ka laukuma vidū augošo egli uz Jauno gadu rotājot kā pilsētas galveno. Nu ko, paldies onkulim.
No kinoteātra godības nav palikuši pat neona burti.
Alternatīvais ķieģelis. Droši vien, lai neatgādinātu Latvijas karogu.
Paspējam arī tikt līdz vietējam muzejam. Dāmas jau taisās to slēgt ciet, grīdas ir izmazgāti žūstošas, un viņu neapmierinātība ir acīmredzama. Tomēr mums neko nevar padarīt, iekļaujamies oficiālajā darba laikā.
Te šobrīd notiek arī kādas Rīgas skolnieces fotoizstāde.
Muzeja ekspozīcija acīmredzami nav pārāk mainījusies kopš padomju laikiem. Pitalovas īpašā saikne ar Latviju arī netiek ne slēpta, ne īpaši noklusināta.
Latvijas laikam veltīta nodaļa "Buržuāzijas gadi", un, protams, tas tiek mazliet portretēts kā laiks, kas padomju patriotiem bija jāpārcieš nogaidot. Kā nelielas zobu sāpes. Apskatāma arī vecā parauga pase.
Par Abreni pilsētu pārdēvēja 1938. gadā, līdz tam tā bija Jaunlatgale.
Simpātiski izskatās jau padomju pirmās ienākšanas laikā izdotais žurnāls "Darba sieviete" ar gruzīnu vīrieti Josifu uz vāka.
Te eksponējas arī interesants, robežsardzes sadraudzībai veltīts vimpelis, kurā Pitalova cieši savienojas ar Ventspili. Aivars atkal kaut ko?
Tautumeitu sadraudzība viesnīcas foajē.
Par spīti naftalīna aromātam ekspozīcijā, muzejs tomēr mazliet cenšas iet pasaules garam līdzi – priekšnama kambarītis ar pakaramajiem iekārtots speciāli "Instagramam".
Muzeju slēdz, klaiņojam tālāk.
Mikrorajons.
Apģērbu veikals daudzdzīvokļu mājā.
Ejot gar pašvaldības ēku, no kuplām eglēm mūsu priekšā pēkšņi izlec Ļeņins! Pavisam neierasti kompakts, Porziņģa augumā.
Pa visu pilsētu kā epidēmija izlīmēti indīgi zaļi, A4 izmēra paziņojumi par tūrisma firmas atvēršanos drīzumā. Ņemot vērā šo lapu daudzumu (kas stipri pārsniedz pat manas pases kopiju skaitu viesnīcā), domāju, ka Pitalovā nav palicis neviens, kas nezinātu par "Sea Travel".
Uzejam arī totālu arhitektūras avangarda paraugu, tikpat efektīgu kā garāmejošo dāmu kosmētika. Diemžēl projekts izskatās nerealizēts līdz galam.
Protams, piestājam kārtīgi pakomunicēt. Tā ir tante Žeņa, ļoti runātīga, govs ganīšanas pilsētas parkā sakarā jau esot pabijusi un savu kritikas devu ievākusi arī internetā, tāpēc vaicā, vai arī mēs esam no interneta. Nomierinām, sakot, ka Krievijas internetam mēs netiekam klāt. Tantei radi dzīvo Latvijā, esot arī bijusi tur, Gulbenē. Atzīst, ka mazliet kārtīgāk kā Pitalovā pie mums esot gan. Taču arī šeit neesot nekādas vainas – kur skriet, vecam cilvēkam. Kad brūnaļa mūsu acu priekšā turpat pie celiņa nokrauj kārtīgu kravu, pa jokam bilstu, ka tagad jau esot populāri parkos aiz mājdzīvniekiem ar kulīti savākt. Tante pilnā nopietnībā atbild, ka tā arī vēlāk izdarīšot.
Tiešām iesaku apceļot Krieviju! Sirsnīgumam ir brīnišķīga tendence nomākt nepilnības."
