Samārijas aiza ir viena no diženākajām Eiropas aizām. Tā tūristiem pieejama no maija līdz oktobra beigām – šeit lielu lomu spēlē laikapstākļi. Ja vēlies šo varenību lūkot savām acīm, visieteicamāk aizas pievarēšanai atvēlēt veselu dienu, turklāt uz to doties rīta pusē, lai nesteidzīgi varētu baudīt apkārtni un neraizēties, ka kaut ko nokavēsi.
Lai arī pa taku, kura pēc novērojumiem pa spēkam ir visu vecumu ļaudīm, ir samērā vienkārši un ērti pārvietoties, turklāt nekādi dižie šķēršļi jāpārvar nav, zināmas pūles gājiens tomēr prasīs – it īpaši karstā laikā. Pirms dodies ceļā, pārliecinies, ka esi izvēlējies ērtākos apavus – ideālajā gadījumā slēgtus. Noteikti neaizmirsti arī par ūdens pudeli un galvassegu, lai karstums tevi nepieveiktu.
Uzsākot pārgājienu no kalna augšas jeb Omalos ciematiņa, paveras brīnišķīgs skats uz dabas varenību visā krāšņumā jeb klinšainajiem kalniem, kas liek uz mirkli aizsisties elpai. Pirmais ceļa posms zigzagā ved lejup, ik pa brīdim atkal un atkal caur meža biezokni paverot skatu uz kalniem.
Pa ceļam nākas pavērot gan burvīgo dabu, gan sastapt pāris kalnu kazas, gan arī aplūkot seno Samārijas ciematiņu, par kura esamību tagad liecina vien akmeņaini pamati.
Otrajā ceļa posmā skatam paveras brīnumains kanjons un klinšainas ejas, kur vietumis drošības labad izliktas arī zīmes, ka sevišķi uzkavēties šajā posmā nav ieteicams un raitā solī jādodas tālāk, jo iespējami nelieli nogruvumi.
Viena no zīmīgākajām aizas ainavām, kuru nāksies lūkot aizas beidzamajos kilometros, ir vieta, kur klintis no abām pusēm teju saskaras kopā, veidojot pāris mētru plašu taciņu, pa kuru mērot ceļu tālāk.
Runājot par citiem, ne mazāk svarīgiem aspektiem, taka ir labi iekārota – ik pa laikam atrodamas atpūtas vietiņas, kur piesēst, uzpildīt ūdeni, kā arī doties uz labierīcībām.
Kad Samārijas aiza pievarēta, galā jāatdod sava biļete – tās tāpēc, lai visi būtu pārliecināti, ka ikviens, kas uzsācis šo ceļu, ir arī iznācis ārā un nav aizklīdis neceļos.
Kad tas izdarīts un šķietami garais pārgājiens aiz muguras, iešana nebūt nebeidzas. Vēl jāmēro aptuveni trīs kilometrus garš ceļš, līdz pār vietējā ciema ("Agia Roumeli") māju jumtiem jau paveras skats uz jūru. Te gan silts un draudzīgs ieteikums – veicot garo pārgājienu, mugursomā ieliec arī peldkostīmu, jo pēc takas pievarēšanas nekas nešķitīs debešķīgāks par peldi zilajos ūdeņos.
Lai arī iepriekš tikām brīdināti, ka aizu iespējams pievarēt piecās līdz septiņās stundās, mūsu kompānija šo 16 kilometrus garo distanci no aizas sākuma līdz pat ciematiņam raitā solī pieveica 3, 5 stundās. Un jāteic, lai arī nebijām vissliktāk sagatavotie ceļinieki, nogurums pēc pastaigas bija jūtams. Tāpēc pelde, garda maltīte un atspirdzinājumi vietējā tavernā bija tieši laikā.
Līdzko elpa ievilkta, laiks iegādāties biļeti pēc grafika kursējošajam kuģim (tas ir vienīgais veids, kā izkļūt no ciematiņa), ar kuru tālāk pa jūru tiek mērots ceļš līdz nākamajai pieturai, kur atkal sagaida biļešu tirdzniecības vieta un autobusi, kuri tālāk ved kur nu kurais. Šajā reizē uz aizu braucām ar savu īrēto mašīnu, tāpēc izvēlējāmies autobusu, kurš ved atpakaļ uz Samārijas aizas sākumu.
