Tie, kas nevēlas nodarboties ar augstkalnu kāpšanu, var doties mierīgākā, bet tik un tā gana izaicinošā un pasakaini skaistā pārgājienā ap Monblānu un apkārtējo kalnu masīvu. Septembra beigās Alpu skaistumu novērtēja portāls "Delfi".
"Tour du Mont-Blanc" (TMB) kopumā ir aptuveni 170 kilometrus gara kalnu pārgājiena taka, kas šķērso Šveici, Itāliju un Franciju. Lai izietu visu apli, būs nepieciešamas vidēji 10 dienas, taču taka sniedz plašas iespējas to variēt, izvēloties dažādas starta un finiša vietas, atkarībā no sagatavotības vēlmēm un pārgājienam atvēlētā laika.
No sākotnēji palielās potenciālo gājēju grupas līdz rudenim braucēji izrādījās divi. Izpētot transporta pieejamību, no dažādiem iespējamiem variantiem izvēlējāmies lidojumu uz Ženēvu, kur pa tiešo no lidostas tūristiem tiek piedāvāta autobusu satiksme uz nepilnu divu stundu brauciena attālumā esošo Francijas kalnu kūrortu Monblāna pakājē – Šamonī.
Pirmā mācība, ka ar labu nodomu jau iepriekš tīmeklī nopirktās autobusa biļetes par braucienu uz Šamonī ir zemē nomesti 25 eiro, jo atcelta avioreisa dēļ Ženēvā ieradāmies vairākas stundas vēlāk par sākotnēji plānoto. Labā ziņa – arī uz vietas lidostā varēja nopirkt biļetes, turklāt pat lētāk nekā internetā pasūtītās. Septembra beigās slēpošanas sezona Šamonī vēl nav sākusies, bet pārgājienu sezona ir tikko noslēgusies, tāpēc autobuss ir gandrīz tukšs un par vietu pieejamību nav jāuztraucas.
Tomēr internets arī turpmāk var noderēt. Atpakaļ uz Ženēvu braucām svētdienā, kad kases Šamonī autoostā nedarbojas. Un ne visi pārvadātāji pārdod biļetes autobusā, un tie, kas pārdod – par paaugstinātu cenu.
TMB taka pārsvarā ir marķēta un ar norādēm, taču Šamonī kalnu tūrisma informācijas centrā nopirkta karte bija laba ideja. Bez tās vairākās vietās būtu samērā bezcerīgi trāpīt uz pareizās takas, jo dažādi lokālie maršruti te šķērso cits citu un brīžiem pārklājas.
Turklāt takai vietām ir alternatīvie posmi ar augstāku grūtības pakāpi, ko var izvēlēties pēc publikas vēlmēm. Kartē arī atzīmētas naktsmītnes (nesezonā ne visas gan darbojas) un pārtikas veikali. Mums, gulētājiem zem klajas debess, svarīgāki bija otrie, lai aprēķinātu cik daudz pārtikas kurā brīdi nest uz muguras. Dažādi tūrisma preču veikali te sastopami katrā palielākā ciemā. Ūdens nešana nav problēma – strauti un ūdens ņemšanas vietas sastopami bieži.
Pārgājiens mums sākas ar kāpienu kalnā, lai vispār nokļūtu līdz īstajai takai. Vairākas stundas tā kāpjot ar lielajām somām mugurā kļūst pilnīgi skaidrs, kāpēc kalnos noieto distanci nav īsti lietderīgi mērīt kilometros, bet gan stundās. Maršrutā nācās pārliecināties, ka arī pāris stundu kāpiens lejā nav nekāda izklaide un ka kalnu pārgājiens slodzes ziņā nav salīdzināms ar pastaigu līdzenumā.
Toties var izbaudīt, kā ir ieiet mākoņa mitrumā, kas aizsedz skatu uz pretējo kalnu grēdu, vai no augšas vērot, kā ieleju un ciemus zemāk piepilda migla, faktiski piedzīvot dažādus gadalaikus vienas dienas laikā.
Piemēram, ziema mūs pārsteidza nesagatavotus jau pirmajā dienā. Sasniedzot taku vairāk nekā 2000 metru augstumā, iebridām ne tikai sniegā, bet arī sniegputenī. Tas bija skaudrs atgādinājums, ka mans vasaras guļammaiss nebija pareizā izvēle šim pārgājienam.
Tāpat nācās iet pa sasalušu taku un izbrist sniega sanesumus, kamēr lejā ielejā un pretējā kalnu grēdā zaļā zālītē ganās govis. Un tad taka pagriežas un paši nonākam saules apskāvienos.
Mēs izvēlējāmies no Šamonī doties pulksteņrādītāja jeb Šveices virzienā. Pēc pirmajām vēsajām naktīm un atsevišķiem aizsnigušiem takas posmiem sapratām, ka tūrisma informācijas centra brīdinājumi neizvēlēties alternatīvo maršrutu kalnu grēdas Šveices galā, kur jāšķērso vairāk nekā 2600 metrus augsta kalnu pāreja, būs jāņem vērā. Un ne velti pārgājienu sezona septembra vidū te tiek uzskatīta par beigušos.
Toties nonākot kalnu grēdas dienvidu pusē Šveicē un nokāpjot zaļā ielejā ar maziem šveiciešu ciematiem, attapāmies pilnīgā vasarā, kur saules cepināšana rosināja domāt par šortiem un peldi. Šveicē gandrīz visur pavada govju zvanu skaņas, ko ļoti labi dzird pat no pretējās ielejas puses.
Nepārprotamu rudeni varēja izbaudīt, nonākot Itālijā Aostas ielejā. Tur taka vijās pa nogāzi, kuras veģetāciju jau skārušas sarkanīgi un rūsgani rudens toņi. Savukārt Kurmajoras pilsētiņas apkārtnē, kur pēc sešu dienu iešanas nokļuvām nedēļas nogalē, dzeltēt sākušie bērzi un tūristu aktivitāte liecināja, ka te ir vietējā Sigulda, kur ļaudis brauc baudīt svaigu gaisu un rudeni.
No Kurmajoras akurāt zem Monblāna masīva pa tuneli var aizbraukt atpakaļ uz Šamonī. Tāpēc arī te, pēc vairāk nekā puses TMB maršruta noiešanas, pārgājienu beidzam.
Atlikušo pilno dienu vēl izmantojām, lai apskatītu Ženēvu. Pilsētu iepazīt devāmies ar ļoti izdevīgiem pilsētas nomas velosipēdiem – pirmās četras stundas par brīvu, tālāk tikai divi franki par stundu.
Galvenie objekti, ko nevar nepamanīt Ženēvas centrā, ir neticami dzidrais ezers ar fantastisku peldvietu pašā pilsētas centrā (ūdens septembrī vēl silts) un 140 metrus augstā strūklaka, kas izšļāc 500 litrus ūdens sekundē. Turpat pie ezera, starp citu, ir bez maksas apmeklējams botāniskais dārzs.
Ženēva bija kā civilizēts noslēgums pēc nedēļas kalnos ar mugursomām un nebeidzamām gleznainām ainavām acu priekšā. Maršrutā bija gan sniegs un ledus, gan saule un siltums. Taka mainījās no gludas un platas līdz pilnīgi akmeņainai, stāvai un vietām tādai, kur jākāpj pa metāla kāpnēm gar klinšu sienu vai jābalansē uz šauras akmens kores, turoties pie klintī iestiprinātām metāla ķēdēm. Viens maršruts, trīs valstis un dažādība.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
