Māris Pilāts ir biologs, ceļotājs un arī labs ceļojumu stāstnieks. Viņa kontā ir daudz braucienu un ekspedīciju uz tālām, vientuļām un cilvēka neskartām vietām – Kaukāzu, Tālajiem Austrumiem, Nepālu un citām. Bet jau gandrīz desmit gadus viņa nerimstošs sapnis un mīļotā (jā, gandrīz kā sieviete) zeme ir Gruzija. Un Māra acis dzirkstī ik brīdi, stāstot par to tik aizrautīgi, ka, šķiet, pat iesīkstējušam mājās sēdētājam, gribēsies vilkt kājās zābakus un traukties uz šo dziļo un brīnišķīgo zemi.
Kā viss sākās
"Mana ceļošana pa pasauli sākās jau agrā bērnībā. Par to jāpateicas vecākiem biologiem, kas nemaz nebaidījās mani ņemt līdzi ekspedīcijās. Pirmā ekspedīcija nebija neko tāla – ar mammu devos uz Ilgu pili Silenes apkārtnē, pie pašas Latvijas un Baltkrievijas robežas, kad biju četrus gadus jauns. Ekspedīcija beidzās ar raudāšanu kāda purva pārvarēšanas laikā un, mētājoties ar akmeņiem, pārsistu tagadējā Daugavpils Universitātes rektora Arvīda Barševska pieri. Lieki piebilst, ka no tā laika esam labi draugi ar Arvīdu," smej Māris.
"Savukārt ar tēti devos pētīt roņus pa Igaunijas salu arhipelāgu. Precīzi neatceros, bet man tad varēja būt aptuveni pieci gadiņi. Un, kļūstot vecākam, braucieni kļuva arvien biežāki un arī tālāki. Pirmā nopietnā ekspedīcija noritēja 2008. gadā. Es jau pats mācījos Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē 2. kursā. Devāmies uz Krievijas Tālajiem Austrumiem, Habarovskas apgabalu, Burejas dabas rezervātu. Toreiz ekspedīcija ilga gandrīz četras nedēļas, no kurām nepilnas trīs mēs dzīvojām ārpus jebkādas civilizācijas un saziņas līdzekļiem. Jau pati nokļūšana rezervātā ir stāsta vērta. Pārtika bija līdzi noliktajam ekspedīcijas dienu skaitam, rezervāta namiņos mēs atstājām rakstiskas ziņas, kur un uz cik ilgu laiku ejam, lai mūs var atrast, ja nu kaut kas noiet greizi. Rāciju, satelīttelefonu vai mobilo sakaru nebija. Tā bija pirmā reize, kad es sapratu, cik maziņi un savā ziņā vāji īstenībā esam. Un tā neaprakstāmā sajūta, kad zini, ka šajā kalnā, kur esi uzkāpis, iespējams, neviens cits vēl nekad nav bijis… Mūsu ekspedīcijas laikā daļa grupas arī pirmo reizi apmeklēja kādu palielu kalna ezeru, kam vajadzēja izdomāt nosaukumu.
Visi tie pasakainie saullēkti un saulrieti, un tā apziņa, ka tikai mēs, pieci cilvēki, tos redzam šajā pasaules nostūrī. Šo ekspedīciju noslēdza piecu dienu laivošana pa 3. kategorijas kalnu upi, turklāt vienā no laivām pie airiem biju es, kuram līdz tam lielākā pieredze bija Gauja. Atkal jauns izaicinājums.
Jau 2009. gadā man bija iespēja pirmo reizi apmeklēt Gruziju. Tas bija tāds kā izlūkbrauciens. Neko daudz par šo valsti nezināju. Tā bija nozīmīga tēta studijās un jaunības laikos, jo viņš tur pētījis kalnu kazas un izstrādāja studiju pētniecisko darbu, kā arī vairākas reizes bija devies kalnu pārgājienos, tai skaitā ziemā ar slēpēm. Man tā bija mistiska un sveša zeme. Mūs uzņēma Latvijas Dabas aizsardzības pārvaldei līdzīga organizācija Gruzijā. Tbilisi Vides ministrijā izstrādāja mūsu ceļojuma maršrutu, rezultātā devāmies uz vairākām Gruzijas dabas aizsargājamām teritorijām, kur mūs uzņēma vietējie darbinieki. Līdz ar to savā pirmajā ceļojumā uz Gruziju es iepazinu to līdz pašiem tās sirds dziļumiem, jo mēs dzīvojām pie šo darbinieku ģimenēm. Mūs izguldīja, baroja un dzirdīja ar mājās gatavotiem ēdieniem un dzirām. Klausījāmies garajos un ļoti dziļajos tostos, kopā smējāmies un izdzīvojām Latvijas un Gruzijas sarežģīto vēsturi. Un gruzīnu atvērtā sirds un dvēsele mani tā pārņēma, ka nevarēju neiemīlēt šo valsti, šos cilvēkus un šo daudzveidīgo un ļoti bagāto dabu.
2009. gadā Gruzijā ieradāmies jau krietnā rudenī, tāpēc lielākoties dzīvojāmies pa aizsargājamajām dabas teritorijām, kas izvietotas tuvāk Melnajai jūrai. Lielākā daļa dabas parku, kas atradās kalnos, jau bija slēgti vai vienkārši nepieejami sniega dēļ. Uz vienu tomēr vēl tikām – Lagodekhi aizsargājamo dabas teritoriju. Tā atrodas Kaukāza kalnos un robežojas ar Krieviju un Azerbaidžānu, ar vīnu slavenajā Kakheti reģionā. Neraugoties uz to, ka ielejā vēl bija agrs rudens, kalnu virsotnes jau klāja sniegs. Tā bija mana pirmā reize Kaukāza kalnos. Uzkāpām līdz kalnu namiņam nepilnu 2000 metru augstumā. Viss kāpiens man bija kas jauns. Sākām ceļu rudenī, kur lapas zaigojās koši sarkanos un dzeltenos toņos, bet, kāpjot augstāk un augstāk, lapu kļuva aizvien mazāk un mazāk. Kāpiens bija grūts, jo man nebija nekā no profesionāla ekipējuma. Smagi zābaki, džinsa bikses, smaga jaka un džemperi, ļoti prasts guļammaiss. Augšā bija viens jauns namiņš, bet bez apkures iespējām, un otrs, jau uz sabrukšanu atstāts, namiņš – bet ar krāsniņu. Mēs nolēmām līdz gulētiešanai sēdēt vecajā namiņā un pie iekurtās krāsniņas sildīties. Tā bija mana pirmā nakts "lielajos" kalnos. Atceros, kā izgāju laukā un lejā, zem kājām zibsnīja Lagodekhi pilsēta, savukārt virs manis – nebeidzamais Piena ceļš. Nakts bija auksta, bet no rīta ar tēti vēl nolēmām nedaudz pakāpt uz augšu. Tas bija skaistākais saullēkts, kādu līdz tam biju piedzīvojis, un skaistākie kalnu skati, kādus biju redzējis. Bet mums vajadzēja atgriezties lejā. Pie sevis skaidri noteicu, ka noteikti šeit vēl atgriezīšos. Es biju saslimis gan ar Gruziju, gan ar kalniem."
Iemīlēties Gruzijā līdz ausīm
Nepālā noputējusī ideja atdzima
Viss sākas
Beidzot bija pienācis ilgi gaidītais 23. septembris, un devāmies uz lidostu "Rīga", lai ar Ukrainas nacionālo aviokompāniju lidotu uz Tbilisi cauri Kijevai. Bez stresa, ko man parasti sagādā lidošana, biju diezgan pamatīgi saaukstējies un spiests dzert pulverus, kas samazina temperatūru. Zinot, kādas sola laika ziņas un kāds ir mūsu maršruts, tas nedaudz radīja raizes, bet cerēju uz svaigo kalnu gaisu un vidi bez vīrusiem un baktērijām. Jau 24. septembra agrā naktī, ap pulksten 1, ielidojām Tbilisi.
Ap diviem naktī soļojām laukā no ielidošanas sektora un jau pavisam drīz mums ar roku māja Nugo - vietējais kalnu gids, kurš palīdzēja nokļūt līdz ekspedīcijas sākuma punktam, nopirka mums gāzi prīmusiem, topogrāfiskās kartes, noskaidroja tuvākās laika prognozes, kas neko labu nesolīja, un palīdzēja sagādāt vietējo sim karti telefonam, kā arī izklāstīja, kur un pēc kā prasīt, ja vajag palīdzību. Brauciens ar džipu mums izmaksāja no cilvēka 80 eiro, vēl kādi eiro – par kartēm un gāzes baloniem. Patiesi, laukā bija milzīgs vējš, to varēja sajust jau pie nolaišanās. Sēdāmies džipā un, piestājot diennakts bodē, devāmies uz Omalo – ekspedīcija bija sākusies. Centos būt nomodā, lai komunicētu ar šoferi, bet ik pa laikam aizmigu. Miegs pārgāja vien, kad jau pret agru rītu uzsākām braucienu augšup uz kalnu pāreju, kas savieno ar Tusheti reģionu.
Šis ceļš ir ļoti bīstams un iekļauts pat pasaulē bīstamāko ceļu sarakstā. Tāpēc par miegu pat nevar būt ne mazākās runas. Un sliktie laika apstākļi nudien ceļu bija pamatīgi sabojājuši, tas bija izskalots un vietumis uz ceļa sakrituši dažāda kalibra akmeņi. Lēnām ausa gaisma un mēs izbraucām cauri zemajiem mākoņiem. Pār ieleju paveras pasakains skats, pat neskatoties uz to, ka es pa šo ceļu braucu otrreiz, sajūtas bija kā pirmoreiz. Neilgi pirms pašas kalnu pārejas piestājām, lai pafotografētu. Mašīna, mani biedri Jānis un Roberts, un tālumā mākoņi, kas lēnām plūst gan zem mums, gan virs mums, debess pamale iekrāsojas knapi saskatāmi sarkanīgos toņos – saullēkts.
Sapnis piepildījies – pasaule pie kājām
Sākām 180 kilometru trekingu cauri Kaukāzam Gruzijā. Šķērsojuši teju 3000 metrus augsta kalnu pāreju, nokļuvām Tusheti. Tur mūs sagaidīja migla, stāvas nogāzes un dzestrs laiks.
Arī aitu bari ar ganiem.
Devāmies uz Tusheti aizsargājamo dabas teritoriju informācijas centru, bet daba mūs nelutināja – laukā spēcīgi lija, bija vien +4 grādi, turklāt nebijām lāgā gulējuši. Veltījām laiku pārtikas un citu kopīgo mantu sadalei pa somām.
Nākamās dienas pirmajā pusē Gruzijas rudens mūs nedaudz palutināja, bet pusdienlaikā jau atkal nomācās un pat uzsniga.
Devāmies lejup. Pretējā nogāzē ik pa laikam slējās ļoti veci ciematiņi, kas ierakstīti UNESCO mantojuma sarakstā. Attēlā redzamās nogāzes augšējā grēda ir robeža ar Čečeniju. Dartlo – Tusheti reģiona sirdī nopirkām vietējo sieru, maizi un vīnu.
Otrā nakšņošanas vieta. Laiks nedaudz sāka skaidroties.
Nākamais ciematiņš – Chesho. Mēģinājām nopirkt olas, bet vistas diemžēl agrajā rīta stundā vēl nebija neko daudz izdējušas. Tam sekoja gleznains, bet grūts gājiens.
Nakšņojām Girevi miestiņā, kur bija jāpiesakās robežsargiem un jādabū atļauja doties tālāk.
Rīts mūs sagaidīja ar fantastiskiem skatiem. Un šī bija pirmā siltā un pilnībā saulainā diena. Izbaudījām gājienu, bet nakts bija skaidra un auksta.
Rīts mūs sagaidīja ar perfekti skaidru un ap -14oC aukstu laiku! Un fantastisku skatu – saules izgaismoto Kazbeku.
Bija sasniegts pusceļš – tālumā Shatili ciems, bet vakarā baudījām atvēsinošu džakuzi ledainā kalnu strautā.
Pusdienu pārtraukumos sejā bija nogurums un prieks.
Pēc 180 kilometru trekinga, jau sēžot vienā no Stepantsmindas restorāniem un dzerot gruzīnu vīnu, ēdot hačapūrī, izlēmām, ka jāmēģina kāpt Kazbekā. Bijām kalnos jau pavadījuši 12 dienas, turklāt šķērsojuši kalnu pāreju 3400 metru augstumā un nakšņojuši vairākas naktis vairāk nekā 2000 metru augstumā. Bijām aklimatizējušies un pietiekami labā fiziskā kondīcijā, lai to paveiktu trīs dienās. Saskandinājām glāzes – par jaunu piedzīvojumu un veiksmīgu kāpienu. Un nolēmām to darīt jau nākamajā rītā. Jānis noskaidroja maršruta stāvokli un inventāra īres iespējas. Jau pēc brīža, manāmi iereibis, devos norēķināties par īres zābakiem, cirtņiem, sistēmu. Tad iepirkām svaigus augļus un pārtiku vakariņām un devāmies uz mūsu naktsmājām vienā no viesu namiem.
Vēl iepriekšējā dienā, ejot pa kalnu pāreju, runājām, ka šis ir pēdējais kāpiens mūsu ekspedīcijā – ak, kā mēs kļūdījāmies! Atkal uz augšu un augšu.
Lejā Stepantsminda. Saule sildīja un atkal pavērās elpu aizraujošas ainavas. Tur labajā pusē slējās arī viņš – Kazbeks. Zem kalna redzams ledājs un principā arī viss dienas atlikušais maršruts.
Kāpjot Kazbekā, var palikt arī meteostacijā, kas maksā 35 vietējās naudiņas, bet mēs, protams, nešķīrāmies no mūsu mājas un nakšņojām teltī, kas izmaksāja 10 vietējās naudiņas. Meteostacijā bijām nokļuvuši pusdienlaikā.
Tad pamatīgs un ātrs kāpiens.
Un uzvara – virsotne! Kopbilde virsotnē ir neatņemama ekspedīcijas sastāvdaļa. Uz šo īso mirkli aizmirstas visas grūtības, vējš uz mirkli pārtrauc saldēt un galvā iestājas klusums un prieks. Apzinos, ka tā nav sarežģīta virsotne, bet tomēr, tā ir virsotne – ar savu stāstu un piedzīvojumu. Un neviens man to vairs nespēs atņemt!
Viena no nedaudzajām atpūtām. Tik smējām, vēl pirms pāris stundām salām, nu jau karsts un svīstam.
Pēc laba brīža bijām atpakaļ meteostacijā, glābēji mūs pacienāja ar tēju un jautāja, vai neesam redzējuši jau divas dienas pazudušus četrus cilvēkus. Apēdām vieglas pusdienas un skrējām lejā. Jau pēc četrām stundām bijām atpakaļ Stepantsmindā. Ēdām un dzērām vīnu tai pašā restorānā, kur iepriekšējā vakarā vienojāmies par kāpienu. Bijām to paveikuši 35 stundās. Atgriežoties viesu namā, tā saimnieks mums neticēja, ka esam bijuši virsotnē. Noticēja vien tad, kad Jānis parādīja bildes.
Nākamajā dienā jau sēdāmies mikriņā, lai dotos uz Tbilisi, bet no turienes tālāk ar vilcienu uz Batumi.
Jau vakarā bijām mūsu apartamentā. Un tad sirreālākā daļa ceļojumā bija, kad, dzerot gruzīnu vīnu Melnās jūras krastmalā, atcerējāmies, ka vēl iepriekšējā vakarā ap šo laiku sākām kāpt kalnā, un bijām 5047 metrus virs jūras, bet dienu vēlāk baudi dzīvi jūras līmenī, pie Melnās jūras, vasarā!
